Lao


No rīta savācām mantiņas, un devāmies pāri ielai uz brokastu ēstuvi, pie sava jaunā drauga, kurš mums sarunāts par transportu pāri robežai. Bez mums pāri robežai dodas arī trīs jauni džeki, vienam no kuriem ir plastmasas roka, kas gan viņam netraucē būt stilīgākajam no viņiem visiem. Sakāpjam džipa kravaskastē un tiekam aizvesti līdz upei, kur priekšā samērā milzīga rinda cilvēku, kuri cenšas izreģistrēties Taizemes immigration office. Mūsu vedējs savāc mūsu pases, un ielien bez rindas nokārtot papīrus. Tiesa, prasa viņam tas teju tikpat laika cik mums būtu izstāvēt rindu, bet te nu viņš atgriežas, norāda kurā laivā jāsēžas un pamāj ardievas. Tarkšķošajā laivā pametam “Gateway to Indochina” vārtus, un dodamies pretī otrajam Mekongas krastam, uz Houei Xai *, kur uzreiz sākas jau otrā rinda - pēc Lao vīzām (Lao par Laosu sauc sviestainās Franču rakstības dēļ, un īstenībā valsts ir Lao - franči to “s” beigās laikam neizrunā, bet Amerikāņi kautko nesaprata, un atstāja to burtu tur arī sev).

Vīzu birojs ir visai murgains, un tur ir rindas pie visādiem lodziņiem, bet kautkā saņemam papīrus kurus jāaizpilda, un par lielu pārsteigumu - arī Latvija ir minēta on-arrival Vīzu sarakstā. Ja nebūtu - mums nāktos doties atpakaļ, un šāda iespēja bija visai reāla, redzot cik Taizemē cilvēku bija dzirdējuši par Latviju (0). Man šāda situācija ir gadījusies citās valstīs, kur Imigrācijas birojā negrib ticēt par Latvijas esamību.

Saņēmuši vīzu, īsti nesaprotam kur doties tālāk, jo itkā taču mums ir samaksāts arī par autobusu, taču izrādas ka šis autobusu bizness tur ir ļoti plaši zināms, un katrs otrais cilvēks uz ielas ir tūrisma biroja pārstāvis, visi kuri ir gatavi mūs aizvest līdz autobusam. Labi ka autobuss ir viens, un mums ir vienalga ar kuru no viņiem tur nokļūt, jo par visu jau ir samaksāts iepriekš.

Patiesībā lielākā daļā (99%) uz Lao ceļo šādi - pārceļas pāri Mekongai, nokārto Vīzu, un tad pa Mekonku divas dienas brauc uz Luang Prabang (tāda kā kultūras galvaspilsēta), pēc tam dodoties uz Vang Vieng un uz Vientienne (galvaspilsēta). Mēs kā tādi īsti alternatīvi cilvēki, izvēlējāmies “off the beaten track” ceļošanas veidu, un ar autobusu gribējām doties uz Luang Namtha (ziemeļos) un tur izmest visādus lokus pa laukiem, pirms turpināt uz “parasto” tūristu maršrutu. Līdz ar to visi tūristu kompānijas Tuktuki devās uz laivu, nevis uz autoostu. Nācās pagaidīt birojā, kur Norai uzplijās kautkādi sekstūristi no Izraēlas, kamēr es izbaudīju pirmo ceļojumā manuālo tualeti (tualetes papīra vietā ir spainis ar ūdeni, izlietnes caurumam apakšā ir grīda).

Nedaudz pastaigājām, apskatījāmies uz nu jau nedaudz atšķirīga tipa templi, pavērojām sirpju un āmuru esamību dažādās vietās, tad kautkā sagaidījām pareizo tuktuku, kurā braucām vieni, un nonācām autoostā. Izrādijās ka tur bija vēl daži baltie cilvēki, ar kuriem sapazināmies. Triju cilvēku kompānija bija tādi dredainie dīvaiņi, vienai meitenei no šiem līdzi bija milzīgs Digeridoo instruments, un viņi ceļoja jau vairākus mēnešus, un ceļošot “kamēr nauda beigsies”. Vēl tur bija tāds klusais tēls, kurš ātri vien izkāpa no autobusa, kautkur nekurienes vidū, ar maziņu “day pack” izmēra mugursomu, un tad vēl pāris paskaļi Spāņi. Visai daudz, jā, bet uz to skaitu kas sakāpa laivās (pāris desmiti) tas ir salīdzinoši ļoti maz. Pārējie mazajā autobusā sēdošie bija vietējie, un autobuss bija tipiski vietējais. Maziņš (18 vietas), čīkstošs un grabošš, pārbāzts, uz jumta traktora riepas un motocikls, salonā rīsu maisi, starp krēslu rindām iespiesti vēl mikroskopiski plastmasas krēsliņi utt.

Iepazināmies ar večuku no Taizemes, kurš uz Lao brauc tūrisma braucienā, un kurš esot vidusskolas angļu valodas skolotājs. No viņa šo informāciju varēja izdabūt tikai pieliekot pamatīgas pūles, jo angliski viņš praktiski nerunāja. Nu ne labāk kā Latvijā 3. klases skolnieks.

Brauciens bija pasakaini skaists, jo ceļš vijās līkločiem augšup kalnos, ar fantastiskiem skatiem uz bezgalīgajiem mežiem un upēm, nekādas civilizācijas kur skatiens sniedzas. Ilgi gan braucām, jo brīžiem citādi labo asfaltu bija sabojājuši nogruvumi, turklāt stāvums brīžiem bija ļoti liels, taču kautkā nonācām gala mērķī, kur bija plānots palikt pa nakti. Izkāpjot gan Luang Namtha nedaudz lika vilties, jo izskatījās pēc plakanas garlaicīgas middle-of-nowhere pilsētiņas ne lielākas par Rubu vai Auci (izmērs gan totāli nebija noteicošais), tapēc momentā pārkāpām maziņā Tuktukā, un kopā ar kautkādu ģimenīti kas veda preces uz pārtikas veikalu, braucām uz daudz tālāku miestu - Muang Sing.

Vietējie ved mūs uz laukiem

Vairāk kā stundu braucām pa pavisam šauru, toties asfaltētu, ceļu garām upei, cauri maziem ciematiņiem, mežiem un kalniem. Satumsa, un vaļējajā tuktukā palika pavisam drēgns, un šī bija vienīgā reize visā braucienā kad teorētiski sagribējās uzvilkt kādu jaciņu (ko gan nedarījām, jo mantas bija uz jumta).

Izkāpjot Muang Sing, redzējām vienas ielas pilsētiņu, divas ēstuves, un trīs naktsmītnes. Pie vienas no ēstuvēm sēdēja kautkādi baltie, kas mūs pasveicināja. Apjautājāmies kur te labi palikt, šie teica ka divi paliek vienā vietā, viens - citā, un ka tā viena ir ar tualeti iekšā numuriņā - tur tad arī palikām. Pagaidām sajūta bija tāda ka bez tās otras 3 cilvēku grupiņas mēs bijām vienīgie šai vietā, un labi ka tā. Uzkāpām hotelim uz jumta paskatīties zvaigznes, apskatījām istabiņu kurā pirmo reizi bija moskītu tīkls, nogājām paēst vakariņas un tur iepazināmies ar ēstuves īpašnieku. Tāds sīks džekiņš, kura mazie bērni skraidelēja riņķī mūsu galdam sabaidii sabaidii (sveiciens Lao valodā). Viņš bija ļoti zinātkārs un izrunājām daudz dažādu lietu. Stāstija ka viņa sieva bērnu gaidot braukusi uz Ķīnu, jo Laosā medicīna ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un ja piemēram bērns piedzimst nedaudz par agru, tad tas tiek norakstīts bez jebkādām izredzēm. Prasijām viņam par ceļošanu, vai viņš ir bijis Taizemē - nē, esot bijis tikai Luang Namtha (turpat 1h attālumā) un vienreiz Luang Prabang (salīdzinoši lielāka pilsēta, kā Jelgava). Prasīju viņam par automašīnām - kapēc te tik salīdzinoši daudz jaunu Toyota Hilux - nemācēja paskaidrot, teica ka biznesa cilvēkiem. Dīvaini, ka sevi par tādu neuzskata, lai arī pašam divi no 3 hoteļiem un vēl ēstuve pieder. Prasījām par komunistisko valsts iekārtu, bet uz to brīdi viņam sagadījās problēmas ar angļu valodas uztveri un viņš praktiski ignorēja jautājumus. Interesanti parunājām un tad jau gājām gulēt.

Rīt no rīta jāceļas ļoti agri - būs agrā rīta tirgus, kur nāk viesoties arī kalnu ciltis ar savām precēm.

> Turpināt uz nākamo daļu

"Lao" ir nodaļa rakstu sērijā "Taizeme un Laosa"
Citas nodaļas:

  1. Bangkoka (Oct 06, 2008)
  2. Sukhotai (Oct 08, 2008)
  3. Lao (Oct 11, 2008)
  4. Pārgājiens Muang Sing (Oct 12, 2008)
  5. Uz Muang Khua (Oct 13, 2008)
  6. Nam Ou upe (Oct 15, 2008)
  7. Luang Prabang (Oct 17, 2008)
  8. Vang Vieng (Oct 18, 2008)
  9. Uz paradīzi (Oct 25, 2008)