Ievads


No šīs valsts man iepriekš bija tādas nepamatotas bailes – tā ir tik liela, tik atšķirīga, tajā it kā ir tik biedējošs valdošais režīms, tajā neviens nerunājot angliski. Plānojot ceļojumus un domājot par variantiem, Ķīnu es tā īsti nekad apsvēris netiku. Šī gada sākumā man radās iespēja darba pasākuma ietvaros aizbraukt arī uz Ķīnu. Tās bija tikai dažas dienas, relatīvi nepazīstamā un tūristiem neinteresantā pilsētā, taču tās izmainīja manu priekštatu par šo valsti. Tur bija tīri, mierīgi un moderni. Cilvēku nebija daudz, daudz uzrakstu bija angliski, samudžinātais priekštats pēkšņi šāka iztaisnoties un es sāku spēt iztēloties ceļošanu šajā valstī. Kad ar draugiem vēlāk gribējām aizbraukt kur tālāk par eiropu, Ķīna pirmo reizi parādijās mūsu ideju sarakstā.

Tā kā gribējām braukt ar mazo Oliveru (pusotrs gads), tad sākām nedaudz uztraukties par “kā nu būs” un, negribot izbojāt draugiem braucienu, nolēmām pirmo garo ārzemju ceļojumu tomēr veikt tikai trijatā. Protams, organizējot braucienu caur tūrisma aģentūru un atvēlot milzu līdzekļus izdevumiem, ir iespējams uz jebkuru pasaules valsti aizbraukt komforta burbulī, bet manuprāt tad īsti šo valsti nevar novērtēt. Mums ar Noru vairāk kārojas ceļot pašiem, bez stingra maršruta, bez gida, bez citiem tūristiem tuvumā. Tāpēc šāds pasākums kopā ar Oliveru vēl tobrīd likās riskants. Uzreiz varu pateikt – Olivers mūsu braucienā bija lielākais ieguvums. Ķīnā ļoti mīl bērnus, it īpaši rietumnieku, tāpēc mēs vienmēr bijām tuvā kontaktā ar vietējiem, vienmēr bija jautri un godīgi sakot, mēs bez Olivera nekur vairāk tāpat nebūtu aizbraukuši. Dienā nostaigājām ap desmit kilometriem, izbraukājāmies ar dažādu klašu vilcieniem, visu redzējām un izbaudījām, tāpēc turpmākiem ceļojumiem nu jau ir skaidrs – ar bērnu braukt var un tas ir forši.

Par plānošanu, vīzas maksā 60Eur no cilvēka, arī maziem bērniem, tās par šādu cenu var uztaisīt tikai Ķīnas vēstniecībā Ganību Dambī, kur kopā ar aizpildītu formu jāiesniedz arī izziņa no bankas, ka jums tur ir konts, lidmašīnas rezervācijas, kā arī hoteļa rezervācija visam ceļojuma laikam (ja neko negribat rezervēt, norezervējiet jebkādu hoteli ko bez maksas var atcelt un tad atceliet, kā to šķiet dara visai daudzi). Lidmašīnas biļetes pirkām Finnair akcijā par 399Ls (abos virzienos vienam cilvēkam), konkrēti Finnair jo ar to sanāk īsāks lidojums nekā jebkuram citam variantam. Pēc brauciena atgriešanās esmu secinājis, ka brauciena laikā kopumā par visu esam iztērējuši 850Ls, tas sevī ietver viesnīcas, transportu, ēdienu, suvenīrus un visas dārgās ieejas biļetes (tās jāpērk teju vai visur un maksā 7-10Ls). Paēst kondicionētā un pieklājīgā ēstuvē maksā aptuveni 1-2Ls, viesnīcas maksāja 15-20Ls.

Ķīna ir fantastiska. Tā ir tik liela un dažāda. Himalaju kalni, tuksneši, rīsa lauki, modernākās pasaules pilsētas, viss kas pasaulē lielākais un varenākais. Arī skaistā ķīniešu arhitektūra un daudzveidīgā kultūra nekur nav pazudusi. Tā ir pasaules apdzīvotākā valsts un pēc teritorijas tā ir lielāka par Eiropas Savienību. Redzējām mēs tikai nelielu daļiņu, bet tur ir tik daudz ko vēl redzēt. Mēs noteikti atgriezīsimies.

Pērkot aviobiļetes, steigā nebiju pamanījis, ka starp Helsinku un Pekinas lidojumiem ir starplaiks 24 stundas Helsinkos, taču tiklīdz to ievēroju, patiesībā nopriecājos, jo Helsinkos nebijām bijuši. Helsinkos mums dzīvo paziņas un šo laiku pavadījām pie viņiem. Apskatījām askētisko skandināvu arhitektūru, tukšās un tīrās ielas un pasaldējāmies visai vēsajā Somijas klimatā. Pie sevis vēl nodomāju, ka šīs attīstītās valsts apmeklējums mums tieši garantēs dziļāku kultūršoku, kas manās acīs ir labi - vajag taču eksotikas izjūtas. Garais lidojums ar Oliveru bija ļoti mierīgs. Izlidojām ap sešiem vakarā un kamēr pacēlāmies, kamēr paēdām, tikmēr Olivers jau bija aizmidzis un tā arī klēpī nogulēja tās nepilnās astoņas stundas.

Esam klāt

Takšus Pekinas lidostā atrast nebija viegli, taču beigās tas tomēr izdevās un pēc oficiālās takšu rindas izstāvēšanas, jau drīz sākām saskatīt Ķīnu pa taksometra logiem. Laiks bija karsts, taču pēc Somijas aukstuma tas šķita ļoti patīkami. Taksometra šoferis, gluži kā paredzēts, nesaprata ne vārda angļu valodā un nācās vilkt ārā Lonely Planet un rādīt vajadzīgo pilsētas rajonu kartē, kas arī īsti neko nedeva. Labi ka biju sagatavojies un izdrukājis lielāko daļu svarīgās informācijas arī ķīniešu valodā, tāpēc pēc hoteļa adreses izlasīšanas, viņš sazinājās ar centrāli un aptuveni noskaidroja kur jābrauc. Man gan bija GPS un es tāpat zināju maršrutu, ja nu viņš tomēr sāk maldīties. Ar GPS jāuzmanās, valdības dīvainu ierobežojumu dēļ, standartā šeit kartēm ir 200m nobīde uz ārzemnieku GPS ierīcēm, tāpēc nācās meklēt pirātu izlabotu karti. Papildus tam, karte jāmeklē ar pinyin (latīņu) nosaukumiem, jo GPS ierīce visticamāk ķīniešu burtus nepratīs parādīt un pašam no tā tāpat nekādas jēgas nebūtu.

Esmu no citiem ceļotājiem dzirdējis asu kritiku par ceļvežiem kā tādiem, ka varot un vajagot iztikt bez tiem. Piekrītu, ka tie nav tik nozīmīgi Eiropā vai citās valstīs kur cilvēki saprot vismaz vienu valodu, kas rakstās ar latīņu burtiem, taču šeit - bez LP jūs netiktu vispār nekur. Ikvienam cilvēkam nācās rādīt vārdus kā “vilciens”, “viesnīca”, “ēdiens” grāmatiņā atrodamajā vārdnīcā. Tas pats ar apskates objektu nosaukumiem un adresēm. Pat ja jums ir vārdnīca, tas nelīdzēs ja jāpaskaidro uz kurieni gribat braukt, vai ko apskatīt. No daudzajiem cilvēkiem, ar kuriem ceļojuma laikā nācās komunicēt, šķiet kādi četri runāja angliski lietojot teikumus - viesnīcas darbinieks, meitene kas mums parādija ratu veikalu, tējas veikalā sastaptais politiķis un Siaņas šoferis.

Mūsu Pekinas viesnīca atradās nelielā hutong ieliņā, Sichahai rajonā, uz ziemeļiem no Pekinas centra. Sichahai rajons no visiem mums beigās tā arī patika vislabāk, te ir vairāki parki, ezeri, daudz mazo hutongu un arī pāris lieliskas hipsteru stila jauniešu ieliņas.

Hutong ir maza šaura ieliņa, pa kuru knapi var izspraukties viens automobilis un no kuras pa hutongiem raksturīgām smukām durvīm var ieiet tādos kā iekšpagalmos, kur savukārt var ieiet vēl sīkākos iekšpagalmos utt. Tāds kā neliels labirints. Šie hutongu rajoni ir viena no Pekinas īpašajām iezīmēm un tajos dzīvo galvenokārt trūcīgie iedzīvotāji. Tas gan nenozīmē ka tajos ir slikti vai briesmīgi. Te kūsā dzīvība. Kāds cep ēdienu, tantes spēlē mahjongg, bērni skraida plikiem dibeniem, onkuļi vingro - tieši šeit ir īstā Pekinas sirds.

Pēc ierašanās viesnīcā mums bija viens uzdevums - nopirkt biļetes vilcienam uz Siaņas (Xi’An) pilsētu pēc trim dienām, jo vilcienu biļetes mēdz ātri izpirkt. Tāpēc jau drīz sapakojām mazās mugursomas un devāmies pastaigā pa rajonu. Netālu esošais Behai parks bija ideāla vieta atpūtai pēc garā lidojuma un Ķīnas pirmajam iespaidam. Tur ir maz cilvēku, tas ir lēts (30 santīmu ieeja) un tajā ir gana interesanti apskates objekti. Gan templis, gan interesantas lapenes, gan smuki tiltiņi. Pirmo reizi sākām saskarties ar parādību , kas mums sekoja visu ceļojumu - Olivers ir topā. Ķīnieši ļoti mīl bērnus, tāpēc visi pretimnākošie taisīja milzīgos smaidus, lūdza atļauju fotografēt, vai pat paņemt viņu rokās. Iespējams izklausās uzmācīgi, taču tas bija tik jautri un sirsnīgi! Visur kur mēs gājām, mūs pavadīja smaidi un pozitīvas emocijas. Parkā sagaidījām saulrietu, novērojām milzīgus barus profesionālu fotogrāfu kas ar savu dārgo tehniku ķēra saulrieta aplaistītās ‘Bai Ta’ pagodas skatus. Veci onkuļi praktizējās kaligrāfijā ar lielām otām zīmējot ar ūdeni uz flīzēm. Bērni laida pūķus. Nebija ne smoga, ne cilvēku baru, ne tūristu, ne arī tāda karstuma kā vajadzēja būt.

Mēs bijām nokļuvuši Ķīnā un tur bija fantastiski.

Netālu no Aizliegtās Pilsētas noķērām taksi un braucām uz Pekinas Rietumu dzelzceļa staciju.

Līdz turienei aizbraukt nebja tik viegli, jo arī ar ķīniešu nosaukuma parādīšanu kartē, taksists tāpat mūs aizveda ne tur kur vajag un tikai ar visādu žestikulēšanu panācām, lai viņš griež apkārt un izlaiž tur kur vajag.

Stacija ir gigantiska. Tādu monstruozu celtni bija grūti iztēloties.

Bija jau satumsis un viss likās vēl sarežģītāk nekā dienā. Ja vēlaties cilvēku masas - dodieties uz staciju. Labi ka stacijā no visiem 60 lodziņiem vienam ir rakstīts “English speaking” un tajā rindā tad arī iestājāmies. Bija zināms, ka šeit var maksāt tikai skaidrā naudā, taču nebija skaidrības cik maksās biļetes, jo vilcienu ir ļoti daudz un viss atkarīgs no vilciena numura, laika, klases, gultas novietojuma utt. Beigās samaksājām 450 naudiņas (35Ls) par katru pieaugušo Soft Sleeper klasē - tā ir slēgta tipa kupeja ar četrām gultām (divas divstāvīgās). Gultas ir ērtas un kupejā ir arī galds un karsts ūdens nūdelēm. Hard Sleeper ir principā precīzi tas pats, tikai bez slēdzamām durvīm - visi guļ kopējā telpā, tas ir daudz lētāk, taču ir vairāk kontakta ar cilvēkiem un gulēšanas komforts jau ir tāds pats. Xi’An atrodas aptuveni 1300Km no Pekinas un brauciens ilgst 12 stundas, tāpēc 35Ls tik ļoti dārgi nemaz arī nav.

Atpakaļ no stacijas ar taksometru neizdevās aizbraukt - neviens negribēja mūs ņemt. Nevarējām saprast kāpēc, jo nu paskaidrojumus jau šeit saprast nav viegli, arī zīmju valodā. Iespējams pilsētā bija sastrēgums un tāda īsa maršruta dēļ negribēja iesprūst uz stundu. Tāpēc visai izmisuši un nostaigājušies devāmies meklēt metro staciju. Bija zināms, ka tai kaut kur tuvumā ir jābūt, bet virziens nebija zināms, bija tumšs un vietējie uz jautājumu par metro tikai rādija virzienu, bet nekas konkrēti nebija skaidrs. Gājām uz dullo, ik pa laikam pajautājot kādam garāmgājējam par virziena pareizību. Pa ceļam nopirkām ķiršus no ielu tirgotājiem, kuri bija sajūsmā par mūsu komunikācijas metodēm un jau pēc kādām 15 minūtēm bijām atraduši Military Museum metro staciju. Kopš Olimpiskajām Spēlēm, Metro Pekinā ir piedzīvojis pamatīgu attīstību un kad pabeigs topošo līniju no minētās pieturas līdz stacijai, vispār nebūs nekādu problēmu aizbraukt kur vien sirds vēlas. Viena biļete maksā 15 santīmus un ar nopirkto kartiņu var braukt cik ilgi vien sirds kāro, pārsēžoties neierobežoti daudz reižu. Metro ir ļoti moderns un stacijas - tīras un patīkamas.

Atgriezāmies hotelī un visi trīs un aizmigām tik cieši, ka nogulējām viesnīcas brokastis.

Aizliegtā pilsēta

Aizliegto pilsētu redzējis ir ikkatrs, kas skatījies kādu filmu par Ķīnu senajos laikos. Šajā vietā risinās gan Curse of the golden flower, gan Hero, gan the Last Emperor, gan vesels lērums citu filmu. Tāpēc mums bija daudz iespaidu un noteikti gribējām šo vietu apskatīt arī dzīvē.

Šeit sākotnēji bija 9999 telpas un 999 ēkas un tā ir lielākais pils komplekss pasaulē. Gandrīz piecus simtu gadu tā bija Imperatoru valdīšanas un dzīves vieta un bija norobežota no ārējās pasaules. Neskaitot blakus attēlā redzamo ūdens ieskauto galveno ēku kompleksa daļu, vairākas pilsētas daļas ietilpst simetriskā sistēmā, savienojot imperatora pils teritoriju taisnās līnijās ar netālu esošiem tempļiem, parkiem un arī tālāk esošo vasaras atpūtas kompleksu. Arī pilsētas bungu un zvanu torņi atrodas uz viena meridiāna ar aizliegto pilsētu.

Šo dienu bijām nolēmuši veltīt tieši aizliegtās pilsētas apskatei.

Pamodāmies un secinājām, ka esam nogulējuši brokastis, tāpēc devāmies vien uz metro staciju un braucām uz pieturu, kura, kā izrādijās, atrodas lielveikalā. Tur arī atradām brokastu vietu, kas saucās Yoshinoya un kurā bija precīzi divi ēdieni gaļas neēdājiem. Ēdām zivi un sēnes ar rīsiem.

Līdz aizliegtajai pilsētai no lielveikala nemaz nebija tālu, taču izejot no patīkami atdzesētā lielveikala secinājām, ka ir ieslēdzies pamatīgs ceplis. Karstums sitās sejā kā no tikko atvērtas maizes krāsns. Nu nekas, centāmies lavierēt pa ēnām.

Aizliegtā pilsēta sagaidīja ar svelmainu karstumu. Protams, dienas vidū ar lokālo tūristu bariņiem fonā, šī vieta ne tuvu nav tik iespaidīga kā minētajās filmās. Taču pastaigāt pa mazajām sānieliņām un pagalmiņiem tāpat ir interesanti. Zīmīgi, ka šeit pirmo reizi sākām pamanīt, ka Ķīnā pat nozīmīgākajos apskates objektos nav novērojami ārzemju tūristi. Pat šeit - Pekinas simbolā, bija tikai daži baltie cilvēki un lielākā daļa apmeklētāju ir vietējie.

Šī vieta ir pelnījusi nelielu atkāpi par rasi. Es rakstu baltie cilvēki, jo tā vieglāk apzīmēt ne-āzijas iedzīvotājus kas brauc tūrisma braucienos, taču to es rakstu bez jebkādiem aizspriedumiem pret ķīniešiem vai aziātiem kopumā. Mēs bieži novērojām, ka ķīnieši patiesībā ir tik pat dažādi kā latvieši un viņu ādas krāsa reti kad atšķiras no jebkuras eiropas valsts iedzīvotāju ādas krāsas. Es nekad neesmu sapratis striktos rasu dalījumus un uzskatu ka nav tādas melnās, dzeltenās vai baltās rases. Etnisko grupu ir simtiem un katra no tām ir atšķirīga pēc izskata un kultūras.

Izstaigājuši apmeklētājiem pieejamo daļu no aizliegtās pilsētas (tik tiešām, arī mūsdienās daļa no šīs teritorijas ir “aizliegta”), devāmies uz ziemeļu pusē esošo imperatora parku, kas patiesībā bija patīkamākā no teritorijas daļām, jo šeit bija ūdens, simtiem gadu veci ciprešu koki un dažādi interesanti klinšu veidojumi.

Vieta noteikti iespaidīga un grandioza, taču tuvumā novērojams tās patiesais vecums, nekas nav tik pārspīlēti krāšņs kā filmās. Lai arī apmeklējums bija tā vērts, no Pekinas man atmiņā vairāk paliks hutongi, parki un cilvēki.

Tā staigājot bija jau pagājusi lielākā daļa no dienas un tuvojās vakars. Ar kājām lēnītēm gar ezeru devāmies viesnīcas virzienā. Pa ceļam piestājām paēst vakariņas — apmeklējām netālu no viesnīcas atrasto 10^3 (food cube) ēstuvi, kur bijām jau ēduši un secinājuši, ka tur ir gana daudz interesantu ēdienu ko varam ēst arī mēs. Lieliski garšoja zaļumu pankūka un puravu pīrādziņi. Olivers vispār ar sajūsmu visu laiku klaigāja pankūka, pankūka! Šajā vietā turpmākās dienas ēdām visai bieži un ēdiens uz trijiem izmaksāja aptuveni četrus latus.

Paēduši un noguruši lēnām pastaigājāmies gar krastmalu, kad - kā jau parasti - satikām meiteni ar bērnu un tad nu bērniem bija jāsasveicinās un jāiepazīstas. Vārdu pa vārdam secinājām, ka meitene perfekti runā angliski un kādreiz ir strādājusi par gidi. Jautājām par bērnu ratiem ķīnā - it kā tie nav tik populāri kā pie mums. Taču viņa mūs mierināja - nemaz tā nav, te rati ir daudziem. Gribējām noskaidrot kur labāk iegādāties lētus ratus un viņa mums piedāvāja parādīt netālu esošu lielveikalu. Tāpat vien viņu atrast esot grūti, jo neesot nekādas norādes vai citu pazīmju, ka viņš tur ir. Sekojām viņai un jau satumsušajās sānieliņās sāka likties, vai tik šīs nav kādas tūristu lamatas, kur mūs ieved pagalmā lai atņemtu somas un naudu. Soli pa solim sekojām viņai pa šaubīgām trepēm lejā pagrabā, garām miskastēm un kondicionieriem, kur mūs sagaidīja ar plēvi aizsegtas durvis - bet aiz tām - normāls vidēja izmēra veikals, līdzīgs mūsu divu-x maksimai! Gan pārtika, gan elektronika, gan rati. Īsti nebija saprotams kāpēc veikals tā paslēpies, sākumā domājām ka slēpjas no tūristiem, lai viņi vairāk pērk onkuļu tirgotās ūdens pudeles par četras reizes lielāku cenu, taču beigās jau atradām arī veikalam otru ieeju no cita kvartāla, kas gan arī nebija diži ko pamanāma, tā ka gluži pagrabā veikals tomēr nebija. Ratus šeit nenopirkām, tikai piemērijām un guvām iespaidu par aptuveno cenu. Ratus nākamajā rītā nopirkām bērnu veikalā netālu no viesnīcas, par aptuveni 18Ls. Rati starp citu kvalitatīvi un ļoti ērti, diez vai pie mums ko tādu varētu nopirkt pat par trīsreiz lielāku cenu.

Sekojam meitenei uz slepeno veikalu
Populārākie veikali gan ir ielu tirgotāji

> Turpināt uz nākamo daļu

"Ievads" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas ziemeļi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Jun 08, 2011)
  2. Lielais mūris (Jun 10, 2011)
  3. Paradīzes templis (Jun 11, 2011)
  4. Xi'An (Jun 12, 2011)
  5. Atpakaļ Pekinā (Jun 21, 2011)