Lielais mūris


Lielo Ķīnas mūri sāka būvēt pirms gandrīz 3000 gadiem un turpināja to būvēt līdz 18. gadsimtam. Tas bija paredzēts kā barjera pret konstanti iebrūkošajiem mongoļiem, taču tā īsti aizkavējis tas tos nekad nav. Ķīnas mūru visu atzarojumu kopgarums ir aptuveni 8000km, mūsdienās daudz posmu ir slikti saglabājušies, daudzi nav saglabājušies vispār, taču tāpat - šī ir viena no pasaules iespaidīgākajām celtnēm. Vairāki mūra posmi atrodas netālu no Pekinas, tie tad arī ir vispiemērotākie tūristu apmeklējumiem, jo ap tiem izveidota atbilstoša infrastruktūra, atvērtas biļešu kases un mūri vismaz nedaudz atjaunoti. Konkrēti Pekinas tuvumā (līdz 100km attālumā) atrodas kādi seši publikai atvērti mūra posmi, populārākais no tiem ir Badaling, otrs Mutianyu, tālāk Jinshanling, Simatai utt. Tikai pirmos divus ir relatīvi vienkārši sasniegt ar sabiedrisko transportu, pārējiem vai nu jālīgst dārgs šoferis, vai jābrauc ar vismaz 3 transportiem, daudz jāiet ar kājām, daudz jāmaldās un ļoti daudz jākāpj. Viens no mazāk tūristiskajiem, taču sasniedzmajie maršrutiem esot pa pašu mūri noiet no Jinshanling līdz Simatai, taču tas ir 8km garš pārgājiens, kuru ar mazo bērnu negribējām veikt +40C temperatūrā un kuru varētu mēģināt iet nākamo reizi, kad būsim Ķīnā.

Izlēmām doties uz Mutianyu, baidoties no tūristu bariem Badalingā. No paša rīta devāmies ar metro uz Dongzhimen staciju, kas atrodas pie starppilsētu autoostas. Tur visai ātri atradām norādi uz 916. autobusu, kurš brauc uz Huairou pilsētu. Biļeti nopirkām pie iekāpšanas autobusā, kur mums uzreiz jau piesitās kāds vietējais, kas piedāvāja mums “visu izstāstīt” par mikroautobusiem no Huairou uz Mutianyu mūra posmu. No Huairou līdz mūrim ir kāds 15Km gabals, tāpēc gluži ar kājām aiziet nav iespējams. Ceļvedī rakstīts, ka jānolīgst mikroautobuss, taču ko tas īsti nozīmē, nebija skaidrs, tikai bija dota aptuvenā cena. Mūsu jaunais draugs sākotnēji likās šaubīgs, taču kad skaidri pajautāju “kāda īsti ir tava nodarbošanās un ko tu no mums gribi”, teica ka braucot mājās no darba Pekinā, nomierinājās, brauciena lielāko daļu vairs netraucēja.

Interesanti, ka atkal jau ne autoostā, ne pašā autobusā nevienu tūristu nemanījām. Iespējams, ka tie daži ko galamērķī sastapām, brauca ar savas desmit reizes dārgākajām tūrēm, ko piedāvā viesnīcās. Brauciens ir aptuveni stundu garš, pa kuru laiku paspējām pagulēt, pavērot apkārtni un pat redzēt etiķkoku audzes 1.

Kad iebraucām Huairou pilsētā, mūsu draugs pilsētnieks atkal aktivizējās un sāka taujāt ar kādu transportu brauksim uz mūri - taksometru, vai mikriņu. Teicu ka ar mikriņu un intereses pēc pajautāju, vai viņš nezin cik tāds maksā. Zināju LP doto aptuveno cenu, tāpēc šādi gribēju pārbaudīt vai viņš nav kāds krāpnieks, kas man tūliņ piedāvās lielisko “daudz lētāko” tūri. Taču nē, nosauca viņš pareizo cenu un teica ka mūs aizvedīs līdz mikriņu stāvvietai. Tā kā tāpat nezinājām kurp jāiet, piekritām viņam sekot, taču no autobusa viņš izkāpa vairākas pieturas pirms galapunkta, tajā brīdī jau bišķiņ nobijos, taču bija jau par vēlu un gājām vien līdzi. Tiklīdz autobuss bija prom, cilvēks atzinās, ka patiesībā viņš ir šoferis un par mikriņa cenai līdzvērtīgu samaksu, mūs ar savu privāto auto var aizvest tūliņ pat no autobusa pieturas (kur jau gaidīja viņā noplukušais Hyundai). Izkāpuši bijām Salaspils paskata nekurienes vidū, tāpēc nekādu dižo variantu nebija, sekojām vien iekšā mašīnā un ļāvāmies liktenim.

Kopumā darījums sanāca visai izdevīgs, jo tās trīs stundas ko pavadījām staigājot pa mūri, šoferis mūs gaidīja stāvvietā un tad aizveda atpakaļ uz autobusa pieturu. Par gaidīšanu samaksājām visai adekvātu cenu (mazāk kā viena virziena brauciens).

Šoferis mūs izsēdināja stāvlaukumā pie ieejas kasēm, sākām jau runāt par transporta pakalpojumu apmaksu, kad atcerējos, ka mums patiesībā nemaz nav naudas. Viņš mums bija izstāstijis, ka nelietojot gaisa tramvajiņu uz mūri mēs diez vai tiksim dzīvi (garš kāpums ~40C temperatūrā) un tramvajiņš maksā savus 10Ls, taču mums knapi pietika biļetēm, kur nu vēl šoferim. Sarunāju ka maksāsim kad nonāksim atpakaļ pilsētā, kad viņš mūs aizvedīs uz banku. Pie kasēm izrādijās, ka biļešu cenas ir paceltas vairāk kā minēts ceļvedī (tā kā mūsu ceļvedis bija izdots pirms dažām nedēļām, uzreiz redzams cik ātri noveco informācija drukātajos matriālos) un nekur iekšā netiekam. Paveicās, jo kasiere noraidoši kratot galvu atbildē uz Mastercard simboliku, parādija ar pirkstu suvenīru ielas virzienā, kur kādā pagalmiņā stāvēja kioskveidīgais bankomāts. Izņēmu čupu ar naudu un tomēr varējām nopirkt biļetes. Kopā abiem samaksājām 440RMB (35Ls), bērniem līdz 1.2m augumam nekur Ķīnā ne par ko nav jāmaksā.

Starp citu, runājot par samaksu, lai arī apskates objekti visi ir par maksu, turklāt ir visai dārgi, sabiedriskās tualetes gan pilnīgi visur bija bez maksas. Tās vienmēr bija perfekti tīras, smaržīgas un ne sliktākas par mūsu jauno lielveikalu tualetēm, turklāt Pekinā sabiedrisko tualešu ir vairāk kā rīgā bankomātu.

Ielecām modernā gaisa tramvajiņa kabīnē, pāris minūšu brauciens un bijām klāt. Karstums bija neiedomājams.

Tagad ļoti nožēloju, ka neaizbraucām uz vēl kādu mūra posmu, bet gan jau vēl šāda iespēja radīsies. Ir grūti aprakstīt plašo, iespaidīgo skatu kas paveras no Lielā Ķīnas mūra.

Uz mūra bija maz cilvēku, pagājām garām sākotnējajam 10-20 cilvēku bariņam un tālāk paejot jau tikai redzējām grupiņas pa 2-4 cilvēki, nebija grūti sagaidīt momentus, kad redzeslokā nav neviena paša cilvēka. No neiedomājamā karstuma lielisku patvērumu sniedza daudzie sargu tornīši, kurā arī varēja satikt vienīgos mūra apmeklētājus. Satikām arī ēzeli, kas bija palīdzējis kādam tirgotājam atvilkt kasti ar ūdens pudelēm.

Pēc Ķīnas mūra apmeklējuma pa trepītēm devāmies lejup, kur mums uzmācās desmitiem visādu suvenīru tirgotāju. Ja šie ir pavisam uzmācīgi, vislabākais cīņas veids ir absolūti ignorēt tos. Ja tu atbildēsi vienalga ko - ka nav naudas, ka nevajag, ka tev tāds ir - sekos viltīgi atspēkojumi un lieki patērēsi laiku. Mēs gan padevāmies un nopirkām Oliveram smieklīgu ķīniešu tērpu. Tā kā līdz sarunātajam laikam bija palikusi vēl pusstunda, paglābāmies ēnainā kafejnīcā, kur nopirkām saldējumu un (par asaras izraisošu cenu, bet ko darīsi) foršo Bintang 0.7L alu stikla pudelē, tādu skaisti norasojušu, no auksta ledusskapja. Sēdējām, izbaudījām organismos ieplūstošo vēsumu un ar salvetēm asistējām Olivera neapstrīdamo vēlmi saldējumu ēst pašam.

Pretī esošās augļu tirgotavas tante kādu brīdi skatījās un tad sāka piedāvāt arī savus produktus. Protams, kad Nora piegāja apskatīt tuvāk, izrādijās ka cenas ir šausminošas un sāka kaulēties. Process bija ilgstošs un visai smieklīgs, jo tante uzvedās itkā mēs būtu atnākuši viņu apzagt un tēloja ka cenas ir pilnīgi normālas neskatoties uz to, ka pēc 5x nokaulētās cenas tāpat par diviem banāniem samaksājām tik cik veikalā normāli maksā kilograms. Katrā ziņā kaulēšanās bija visai amizanta izklaide. Bet tas prieks nebija ilgs, jo te pēkšņi bija uzradies arī mūsu šoferis, kas pa mūsu prombūtnes laiku bija ar rokām jau nomazgājis savu auto.

Izmeta mūs autobusa pieturā Huairou pilsētā, kur drīz vien ieradās autobuss, taču es par viņu nevarēju samaksāt - Ķīnā ir interesants mehānisms, ka autobusā vari maksāt tikai skaidrā un precīzā naudā, jo šoferis ar to nerīkojas un kasiera nav - caur tādiem metāla asumiem (lai neizvelk ārā) tu naudu iemet stikla kastē, lai ir redzams ka samaksāji. Tā kā es tikko biju izņēmis apaļu summu no bankomāta, nebija desmit reižu mazākās summas ko tur iemest. Autobuss durvis ciet never, jo es neesmu samaksājis, taču neviens no tuvumā sēdošajiem simtnieku nevar samainīt. Ko darīt? Autbusa pieturā stāv sieviete ar leduskasti un pārdod limonādes, taču kad iedevu simtnieku (autobuss dusmīgs gaida ar durvīm vaļā un aiz tā jau sāk krāties citu autobusu korķis), tā tikai noplātija rokas. Nācās pirkt divas limonādes par neadekvātu cenu un atlikumu kādas piecas minūtes man saskaitīja absolūti mazākajās vienībās (vienīšos un piecīšos), iztērējot visu atlikumu naudu kas šai bija. Ielecu jau uz priekšu kustošajā autobusā pie Noras un Olivera un prom bijām.

Vakaru Pekinā pavadījām laiski pastaigājoties pa mūsu interesanto hipsteru rajonu, nogaršojot lokālos saldumus un apbrīnojot interesantās lokālo mākslinieku preces - visādus rokām taisītus blociņus, somiņas un pat Totoro lelles.

Jaunie rati
Ar ratiem pa trotuāriem braukt nav problēmu

> Turpināt uz nākamo daļu

"Lielais mūris" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas ziemeļi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Jun 08, 2011)
  2. Lielais mūris (Jun 10, 2011)
  3. Paradīzes templis (Jun 11, 2011)
  4. Xi'An (Jun 12, 2011)
  5. Atpakaļ Pekinā (Jun 21, 2011)