Xi'An


Skati pa vilciena logu no rīta bija ļoti līdzīgi tiem, ko redzējām iepriekšējā vakarā, pirms satumsa. Ļoti daudz būvniecības un tādu kā karjeru, daudz kur izraktas lielas bedres, ļoti daudz jaunu dzelzceļa līniju. Vienā brīdī pat pamanīju vēl trīs sliežu līnijas paralēli mūsējai.

Ieradāmies kārtējo reizi jau visai karstā un pārblīvētā stacijā un jau uz perona mums jau sāka uzmākties potenciālie šoferi ar “terracota army, sir?” (kas arī parasti bija viņu vienīgās angļu valodas zināšanas). Protams ka šādus cilvēkus labāk ignorēt, tāpēc devāmies vien taisni uz priekšu, taču uzmanību piesaistīja kāds tips, kas ļoti vēlējās manu 20Kg koferi manā vietā uznest pa garajām trepēm, turklāt visai normāli runāja angliski.

Nekādu naudu viņam netaisījos par šo pakalpojumu dot, tāpēc īpaši neprotestēju - gribi, nu nes arī! Pēteris, kā viņu sauca (Ķīniešiem ir angliskie vārdi ko viņi saka ārzemniekiem, jo reizēm viņu vārds nav tik vienkāršs kā piemēram prezitentam Hu, bet gan kautkāds Sju sji hao fung, ko tāpat neviens neatceras), piedāvāja mūs par 50 naudiņām aizvest uz hoteli. Es piedāvāju, ka es labāk iešu ar kājām, bet tad paskatījos ka iet kādi 2.5km un smagais koferis agri no rīta īsti negribēja man sekot pa ielu. Labi, nopūtos un piekritu braukt ar Pēteri. Pēterim nebija nekāds tur prastais taksis, bet visai normāls mikroautobuss un protams ne jau par velti viņš mūs tajā gribēja pavizināt. Viņš kā jau citi bija viens no terakotas armijas šoferiem, t.i. tiem, kas apkrāpj resnos vācu tūristus un par “nieka 400” naudiņām (25ls pret 80 santīmiem ko samaksāsi parastajā 900tās sērijas autobusā kas uz turieni brauc no stacijas laukuma) tevi tur piesolās aizvest ar visādiem “special discount for baby” saldajiem pierunāšanas vārdiņiem. Es paņēmu vizītkarti tikai lai viņš liekas mierā, pateicu ka man vajag brokastis un piezvanīšu vēlāk, taču protams - Pēteri mēs vairs nekad nesastapām.

Mūsu viesnīca atradās Xi’An pašā centrā, pie zvanu torņa, kas izvietojies pilsētai pa vidu esošajā aplī. Viesnīca protams monstruoza un liela - šo, vienīgo visā braucienā, biju izvēlējies tādu dārgāku, lai jau vienreiz ir ko pamēģināt. Normālā dienas cena te ir ap septiņdesmit latiem, bet Agoda bija kaut kāda 75% atlaide ja maksā iepriekš, tāpēc tik traki nemaz nebija. Bet nu kā jau valsts pārvaldītā dārgā iestādē, te viss bija auksts un saspīlēti profesionāls, darbinieki pedantiski un korekti, viss kluss un no marmora.

Rīts vēl bija agrs, sāka gribēties brokastis, devāmies to meklējumos. Sākumā jauna pilsēta manī iedveš nelielu depresiju, jo neko nesaproti, nezini ko darīt, ēst gribās bet viss ciet, ķīnieši tik agri neēd, bet nu atradām kautkādu padārgu bufeti un tad gājām apskatīt interesanto arābu rajonu netālu no bungu torņa.

Interesantais rajons sākās kad speciāli nomaldījāmies sīkajās sānieliņās, kur parādijās vietējie uz ķeblīšiem, nedaudz vairāk atkritumu, degošas mucas uz kurām cepās nūdeles un visādi sīktirgotāji. Tur cepa vienkārši fantastiskāko uz šīs planētas pitas maizi!

Pavisam autentiskā veidā, cepta mālu krāsnī uz tās iekšējām sienām, ar atklātu uguni, vispār super!

Iepazināmies ar kautkādu ģimenīti kas pārdeva kurpes, viņiem bija bariņš ar bērniem un ar visādu lauzīto angļu valodu centāmies ieskaidrot no kurienes esam, bet tālāk par Eiropu kā parasti netikām. Iemācijāmies ka eiropa ir Oučou (欧洲).

Pēc pastaigas pa arābu (precīzāk gan Musulmaņu, bet nu tā viņu sauc) rajonu, devāmies pārgājienā uz kaut ko, kas uz kartes izskatījās pēc parka. Parks bija pārsteigums vairākos līmeņos. Pirmkārt parka lielākā daļa bija ciet un no ārpuses likās, ka tur iekšā nemaz netiek, jo viss bija noslēgts ar remontu sētām un baltām plēvēm. Otrkārt - parkā tomēr varēja tikt un tur uzdūrāmies fantastiskākajai parādībai, par kuras eksistenci tikai vienu reizi bijām dzirdējuši kādā dokumentālajā filmā - šeit notika iepazīšanās pasākums!

Veci cilvēki, pārsvarā vecvecāki, apmainās ar savu mazbērnu CV ar mērķi iegūt labus kontaktus un sapazīstinātu mazbērnus ar “gana labiem” potenciālajiem partneriem. Tāds kā iepazīšanās portāls dzīvajā, kur paši jaunieši nemaz nepiedalās. Viss parks bija noklāts ar šiem CV, kuros bija foto, apraksts, sasniegumi, bieži vien bildes ar universitātes beidzēju ar visu kvadrātaino cepuri galvā un diplomu rokā. Tāda veiksme, ka šo izdevās piedzīvot pašiem!

Pats parks bija visai piedrazots dēļ notiekošajiem remontdarbiem, tāpēc kādu brīdi apbrīnojām notiekošo, apmetām mazu loku un tad jau devāmies uz staciju, noskaidrot par iespēju aizbraukt gan uz Terakotas armiju (netālu, ar sabiedrisko autobusu no stacijas), gan uz Longmen grotām (tālu, kādi 350Km).

Siaņa (Xi’An) nav nekāda Pekina, šeit stacija bija daudz mazāka, vecāka un visai haotiska, bez jebkādām pazīmēm, ka te kāds runātu vai rakstītu angļu valodā, cilvēku rindas bija visai lēnas un garas, stāvēt arī negribējās. Uzreiz sameklēju garlaikojošos apsarga paskata veci pie bezrindas lodziņa, piegāju klāt un sāku jau kaut ko jautāt, kad viņš man uzreiz ar pirkstiem parādija septiņi un norādija uz labo pusi. Sapratu, ka septītajā lodziņā iespējams kāds saprot tūristu valodā. Viņam bija taisnība un vismaz galamērķus un sēdvietu klases sieviete tiešām no manis spēja saprast, tāpēc nopirkām biļetes uz K84 vilcienu, sēdvietas, vilciens ies gandrīz sešas stundas.

Biļetes bija kabatā un varējām lēnām doties atpakaļ uz centru, šoreiz ar kājām. Pa ceļam piestājām Makdonaldā, pirmo un pēdējo reizi, lai nopirktu saldējumu.

Visai ilgi nostaigājušies nonācām pie sava hoteļa un kādu laiku pavadījām vazājoties pa gigantisku deviņstāvu lielveikalu, tieši pretim hotelim. Lielveikals bija visai nomācošs, jo ja ir tik liels skaits veikalu, turklāt tajā ir visi mūsu pašu Zara, Vero Mora, Terranova, Promod utt. utjp. plus divi simti citu, tad neko vairs negribas pirkt un viss ir līdz kaklam visai īsā laikā. Toties atradām vērtīgu vietiņu - devītais stāvs sastāvēja no āzijā iecienītā Food Court, tas ir liels daudzums dažādu ēstuvju, kas ēdienus pasniedz pār leti, apmaiņā pret plastikāta depozītkarti. Karti sākumā nopērc info stendā par piemēram 50 naudiņām un tad katra ēstuve tev atrēķinās kaut ko no kartes, ja pārtērēsies - nāksies pēc tam piemaksāt, ja iztērēsi mazāk - atdos atlikumu. Tas lai nav katrā lodziņā jāņemas ar kases aparātiem. Tur bija visai daudz visādu ēdienu izlikti un tā kā viņi tur vienkārši letēs arī bija, mums vieglāk bija saprast ko te var ēst. Sievietes pie pelmeņu stenda visai labi uzjautrinājās par mūsu komunikācijas metodi izmantojot vārdnīcu, taču bija draudzīgas un palīdzēja izvēlēties pelmeņus ar puraviem un olu. Šajā vietiņā mēc pēc tam visu laiku nācām ēst, jo bija ļoti lēti un tuvu viesnīcai, kurā brokastis mums nebija pasūtītas.

Pelmenīšus ar puraviem ēdām bieži, jo tie te ir visur un tie ir viens no retajiem ēdieniem mums, veģetāriešiem

Es šo te nerakstu katrā reizē kad tas notiek, bet ar mums ik uz stūra joprojām nāca draudzēties visādi cilvēki, kas gribēja pasveicināties ar Oliveru un kā vienmēr - mums bija jautri un kontakts ar cilvēkiem bija fantastisks.

Ar autobusu aizbraucām līdz stacijai un kādu brīdi pavazājāmies pa rajonu, meklējot to vietu kur stāv sabiedriskie kas dodas uz Terakotas armijas vietu. Terakotas armija ir viens no pēdējā laika (relatīvi) nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē - pirmā Ķīnas imperatora kapenēm tuvumā esošas gigantiskas barakas, kurās imperatoru sargā astoņi tūkstoši pilnīgi dažādu, cilvēka izmēra karavīru, katrs ar rokām ļoti rūpīgi izgatavots no māla. Kādreiz tie bijuši krāsaini, taču veicot izrakumus, senā krāsa oksidējās un izzuda momentā. Atklājums veikts jau septiņdesmitajos, taču lai pasargātu objektus no sabojāšanas, daudz no tā visa nemaz nav atrakts pat šodien. Pašas imperatora kapenes vispār nav atvērtas, jo ja iedomākas cik liela ir armija kas tās apsargā, gribas ticēt leģendām par piramīdā esošajām dzīvsudraba upēm un ko tik vēl ne, tāpēc lai neatkārtotu kļūdu ar armijnieku krāsām, kapenes never vaļā kamēr nebūs izgudrota efektīva sistēma lai saglabātu visu kas tur iekšā. Autobusus atradām, bet pa ceļam līdz tiem vēl vajadzēja atkratīties no pēdējā brīža censoņiem taksistiem. Taksis prasa sākot no 200 naudiņām, autobuss maksā 11 naudiņas. Autobusi turklāt spilgti zaļi, ar skaidriem uzrakstiem angliski “Terracota warriors and horses”.

Teritorija izveidota vēl tajos laikos kad Ķīnas valdība visu būvēja masīvu un grandiozu, izrakumiem virsū uzbūvēts milzīgs muzejs, konkrēti trīs ekspozīcijas, kuras interesantāk iet pretējā virzienā (3,2,1) lai lielākais paliktu uz beigām kā iespaidīgākais (to ieteica LP un tam arī klausījām). Uz pašām ekspozīcijām jābrauc ar elektroautobusu (atkal jau elektro) taču tas nav īsti cenas vērts, jo tik ļoti tālu nemaz arī tā vieta nebija.

Ļoti interesanti bija uz to visu apskatīties gan tāpēc, ka bijām noskatījušies National Geographic filmu par šo vietu, tāpēc tas likās daudz iespaidīgāk un interesantāk, gan arī protams tāpēc cik šī “terracota army” frāze jau bieži bija dzirdēta, šķiet šī vieta ir viena no top 10 vietām ķīnā ko reklamē tūristiem. Citādi izskriet cauri ekspozīcijām var pusstundā un tas neattaisnotu milzīgo ieejas maksu (90RMB no cilvēka).

Neviens no armijniekiem nav līdzīgs citam, arheologi visus nofotografējuši un palaiduši seju atpazīšanas programmu lai pārliecinātos, ka vai nu visi modelēti pēc īstiem armijniekiem, vai arī veidotājiem bijusi izcila fantāzija. Armiju veidojuši ap desmit gadiem. Izklausās daudz, bet tas ir labāk nekā iepriekšējo valdnieku tradīcijas tādas armijas un kalpus vienkārši apbedīt dzīvus kopā ar valdnieku.

Pēc ekspozīciju apmeklējuma, kārtīgi izstaigājāmies pa teritoriju, kā arī pamatīgi izbaudījām (šeit jau gan sāka apnikt) milzīgo cilvēku interesi par Oliveru. Tipiska diena Ķīnā.

Pagāja kāda pusstunda kamēr tikām no tās vietas atpakaļ uz autobusu, jo pa ceļam piespiedu kārtā jāiet cauri suvenīru rajonam (laikam tā pati vieta, pa kuru jāiet ja nemaksā par elektrobusiņu). Sameklējām savu 906. autobusu un devāmies atpakaļ uz Xi’An. Pilsētā atpūtāmies, paēdām lielveikalā un ar sabiedrisko aizbraucām uz Trakās Zoss pagodu (nu labi, laikam jau Savvaļas Zoss), kas ir viens no centrālajiem apskates objektiem pilsētā, taču atrodas ārpus pilsētas mūriem un uz to jābrauc kāda pusstunda ar autobusu. Labi, ka ir GPS, jo bez tā - kur kāpt ārā un uz kuru pusi iet, būtu prasījis pamatīgu laiku žestikulēšanas ar vietējiem. Labi ka šoferis vismaz apstiprinoši pamāja, kad pie iekāpšanas norādiju uz Pagodas nosaukumu grāmatā.

Sāka jau krēslot, pagodas apmeklējums bija tikai līdz sešiem, iekšā netikām, taču tur apkārt ir pamatīga izmēra parks un vienkārši gigantiska strūklaku sistēma, kas kā izrādijās - vakarā tiek iedarbināta šova režīmā. Katru vakaru te notiek pusstundu garš gaismu un mūzikas šovs ar tik daudz un dažādām strūklakām, ka Oliveram un Norai šī vieta bija viens no spilgtākajiem iespaidiem.

Ieskrējām paēst netālu esošā vietējas nozīmes junkfood ēstuvē, kaut kāds ķīniešu hipsters iedeva Oliveram balonus, tad devāmies mājup. Vienīgā problēma - autobuss ar kuru atbraucām, pa to pašu ielu atpakaļ neiet, ne mazākās sajēgas kur viņš met loku. Staigājām, meklējām - nekā. Pieturā saraksts totāli kriptisks, tikai numuri saprotami. Nora pamanīja, ka netālu no manis ļoti aizdomīgi dīdās viens jauniešu pārītis, ļoti grib palīdzēt, bet kautrējās. Pats piegāju pajautāt, džeks meiteni parāva aiz rokas, vedīs mūs uz pareizo pieturu, tas nekas ka pašiem autobuss iet no šīs. Veda mūs divus kvartālus un parādija pareizo autobusu, šis jau tieši stājās pieturā, kad paspējām tikai pamāt lielo paldies un lecām iekšā.

Uz Luoyang

Rīts sākās ar izčekošanos no viesnīcas, koferu krāmēšanas un autobusa braucienu līdz stacijai un spraukšanos iekšā uzgaidāmajā zālē caur metāla detektoriem un pašaurajām rindām.

Plāns bija sekojošs - dodamies uz Luoyang pilsētu 350Km uz austrumiem, tur apskatām slavenās Longmen budas grotas un tad ar vilcienu dodamies uz Pingyao pilsētu, kas ir pa ceļam atpakaļ uz Pekinu (caur XiAn, taču ar citu vilcienu līniju). Plānam bija lemts izgāzties, bet par to vēlāk.

Zāle bija piebāzta ar visādiem lauku cilvēkiem vienkāršās drēbēs, ar milzu paunām un maisiem. Uzreiz pienāca klāt tāds paliels vecis un kaut ko ļoti pārliecināti mums norādija. Es neko nesapratu, papurināju galvu un centos tikt viņam garām. Kaut ko žestikulēja, rādija augšā, es tāpat nesapratu. Apsēdāmies, Nora aizgāja braucienam nopirkt kādus cepumus un nūdeles, tikmēr mēs ar Oliveru uzreiz jau iepazināmies ar bariņu cilvēku. Onka sāka taisīt visādus trikus un deva spēlēties ar savu telefonu.

Sāka vākties cilvēki pagarā rindā, piebiedrojāmies, kad tikām cauri biļešu kontrolei, sapratu ko tas vecis no manis tik ļoti gribēja - pēc biļešu kontroles sekoja nenormāli stāvas un garas trepes un vecis jau atkal bija klāt - gribēja piepelnīties un par nieka 10 naudiņām uznest manu koferi. Protams, es taupīgs cilvēks atteicu un nesu pats, atspēries.

Kā jau iepriekš rakstīju, šis vilciens brauks nedaudz virs piecām stundām, uz 350Km attālo Luoyang, vilciens bija salīdzinoši zemas klases, ar sēdvietām. Protams zema klase tā ir Ķīnai, ja tāds būtu Latvijā, tur ne tikai par komfortu un ātrumu paprasītu piemaksu, bet arī par VIP.

Vilciena brauciens bija visai garlaicīgs, pasažieri nebija diez ko jautrie, pārsvarā ar Oliveru skatījāmies multenes un gājām starpvagonu pārgājienos. Vēl vienu fantastisku šovu nepārtraukti rīkoja vagona uzraugs. Viņa pienākumos bija pārliecināties, ka visas somas, kas novietotas uz bagāžas plauktiem virs galvām - vienmēr ir perfektā kārtībā, vienā rindā, bez šķirbām un bez karājošām lencēm. Lieki teikt, ka procesu var turpināt mūžīgi, jo visu laiku kāds paņem somu lai izņemtu cepumus un nomet atpakaļ kā pagadās. Bet tad ierodas priekšnieks un vagona pārzini sarāj - “Kas tur karājas, tu akls esi?” Norāda uz lencēm un tas visu sāk no jauna. Bezmaksas cirks, bet šeit Ķīnā - visiem ir darbs. Un visi arī strādā.

Pēc nomokošās piecu stundu sēdēšanas ieradāmies vēl mazākā, vecākā un karstākā vilciena stacijā kā iepriekš. Šeit nu mūsu plāni bija beigušies - nebija ne mazākās sajēgas ko darīt tālāk, tikai informācija, ka te kaut kur aiz upes ir jauna dzelzceļa stacija, ka jāapmeklē Longmen un tad vakarā jābrauc uz Pingyao.

Luoyang stacija nu jau atgādināja provinci. Visai netīra, šaura un bez jebkādām pazīmēm, ka te jebkad kāju ir spēris tūrists. Pārnestā nozīmē protams, tūristi ir visur, vismaz kādreiz jau parādās. Iestājās kārtējais brīdis, kad gribējās izsamist, turklāt ārā svelme bija neizturama un Olivers gribēja gulēt. Nebiju rēķinājis visu līdz galam, biju domājis ka pilsēta ir kājām izejama, taču Lonely Planet karte nebija zīmēta mērogā un patiesībā pilsēta reāli bija visai liela. Sākumā aizgājām uz stacijas kasu zāli, lai noskaidrotu, vai tiešām esam tajā stacijā kur likās un vai tiešām eksistē Lonely Planet minētā otra dzelzceļa stacija. Labi, ka man bija jaunās stacijas nosaukums Ķīniešu valodā. Izgājām ārā un netālu no stacijas sameklējām čupiņu autobusu, tur kādam garlaikotam šoferim parādijām uz kurieni gribam un viņš mums parādija kurš autobuss turp brauc. Tātad plāns bija nopirkt biļetes uz Pingyao un tad doties apskatīt Longmen grotas.

Autobuss brauca ļoti ilgi, vairāk kā pusstundu. Pamazām no tā sāka nozust pasažieri, bet tas tik turpināja braukt. Pārbauca pāri lielai upei un nonācām visai dīvainā rajonā, ap šo brīdi autobusa vienīgie pasažieri bijām tikai mēs. Rajons pa kuru mēs braucām izskatījās kā liela jauna pilsēta, taču tajā nebija neviena paša cilvēka. Uzreiz radās asociācijas no bērnības, kad mēs ar vecākiem pārvācāmies dzīvot tik tikko uzbūvētajā Zolitūdē, kur nebija asfalta vai citu iedzīvotāju. Šeit bija kas līdzīgs - biroju ēkas, bankas, dzīvokļu nami, skolas, bet viss tukšs. Kā pamests pirms kara vai karantīnas. Gluži kā visās tajās pasaules gala filmās.

Neizpratnē lūkojāmies pa logiem, nedaudz satraukušies par to uz kurieni īsti braucam, jo autobuss vēl tikai turpināja braukt, šķiet braucām jau gandrīz stundu. Pilsēta turpinājās un nebija ne cilvēku uz ielām, ne pasažieru autobusā. Piegāju pie šofera parādīt savu otrās stacijas nosaukumu vēlreiz, kas pēc LP informācijas bija atrodama “otrpus upei”, t.i. kaut kur netālu un viņš apstiprināja, ka uz turieni joprojām arī braucam.

Autobuss nonāca galapunktā. Pie stacijas. Izkāpām ārā tukšā pieturā un pavērās vienkārši apokaliptisks skats - neviena cilvēka visapkārt un gigantiska, jauna stacijas ēka. Gluži kā Ķīnā, tā bija monstruozi liela. Taču ne gluži kā Ķīnā - tā bija pilnīgi tukša.

Pilnīgi tukšā dzelzceļa stacija

Autobuss aizvēra durvis un atstāja mūs pilnīgi vienus. Visai bezcerīgi devāmies pāri tukšajam laukumam stacijas ēkas virzienā, viss bija tik jauns un tik nelietots, ka šķita durvis būs ciet un klātas ar plēvi. Patiesībā lejā atradām ļoti garlaikotu sargu. Durvis “Tickets” bija slēgtas un gandrīz zaudējām cerību, taču sargs norādija, ka iespējams doties uz otro stāvu. Uzgājām augšā pa apturētām eskalatora trepēm un atradām īsto biļešu halli, kura par laimi bija vaļā un tajā pat strādāja viens biļešu lodziņš.

Izpētiju situāciju un secināju visai sliktas ziņas, LP nebija rakstīts, ka no šīs stacijas brauc tikai viens vilciens - vai nu atpakaļ uz Xi’An, vai tālāk uz Zhengzhou, jo šī stacija atrodas uz ātrvilcienu līnijas. Caur Xi’An nekur tālāk nebija iespējams aizbraukt, jaunās sliedes beidzās Xi’An Ziemeļu stacijā, visi pārējie vilcieni iet no stacijas, no kuras jau šodien arī braucām ar lēno vilcienu uz šejieni. Principā situācijas bija tāda, ka bija uzbūvēts viens nogrieznis ar jaunām sliedēm “Xi’An - Zhengzhou” un mēs atradāmies tam pa vidu. No abiem galiem tālāk nekur tikt nevarēja. Pieņēmām ātru lēmumu doties atpakaļ vakarā uz Xi’An un tālāk no parastās stacijas mēģināt turpināt iecerēto plānu. Par lielu brīnumu, stacijā bija arī mantu glabātuve, taču darbinieks, uzzinājis, ka vēlamies somas atstāt tikai uz pāris stundām (vilciens ap astoņiem vakarā), ļoti sapīka, jo viņa darba laiks beidzās ātrāk. Piesolīju normālu samaksu uz rokas un viņš piekrita pagaidīt mūs, jo nu to koferi es negribēju vizināt apkārt.

Pie stacijas esošajā autobusu pieturā secinājām, ka Longmen grotas atrodas tepat blakus (2-3Km) un ir pat autobuss kas gar tām brauc. Nākamais jāgaida pusstunda, tāpēc atradām tukšās stacijas darbiniekiem paredzēto kioskveidīgo ēstuvi un devāmies pusdienās. Personāls bija vairāk kā laimīgs mūs sastapt, jo tādā wasteland nekurienes vidū droši vien bez apsarga un kasiera bijām pirmie klienti. Atkal no grāmatas tantei parādijām kādas lietas ēdam un neēdam un ņemot vērā izcili detalizēto menu, paļāvāmies uz tantes gaumi un gaidījām ko nu mums atnesīs. Patiesībā ēdiens bija fantastisks, nūdeļu zupa ar olu. Klāt piedzērām kaut kādu Daktera Fū zālīšu tēju no bundžiņas un par to visu kopā samaksājām dažus santīmus, pati lētākā ēdienreize braucienā. Serviss bija lielisks un atmosfēra jauka.

Kamēr mēs tā gaidījām autobusu, bija uzradies kaut kāds ļoti nesaprotamas nozīmes tūristu autobuss ar vaļēju jumtu, iespējams ar šo te tika izrādītas tūres pa jauno pilsētu, demonstrējot potenciālajiem biznesiem kādas te jaukas iespējas pārvietot kompāniju birojus (un arī jauns dzelzceļš jums speciāli uzbūvēts). Meiča-gide mūs pierunāja, ka arī viņi dosies gar grotām (paši gan neapmeklējot tās) un mūs var tur izlaist. Cena no parastā autobusa diži neatšķīrās, tāpēc braucām ar viņiem. Toties uz divstāvu autobusa vaļējā jumta!

Ieeja Longmen grotās bija uzradušies cilvēki un nebija vairs sajūta ka esam pasaules gala filmā. Taču tāpat, tūristu bija izcili maz. Pie kasēm labi ja kādi divdesmit grozījās laukumā.

Grotas sastāv no tūkstošiem lielāku un mazāku alu, kurās kopumā izvietojušās ap 100’000 (jap, simts tūkstošu) budas statuju. Veidojumu sākuši taisīt kādus piecsimts gadus pirms mūsu ēras (t.i. nu jau vismaz 2500 gadu vecs). Tuvojās vakars un smukajā vakara gaismā atmosfēra te bija dievīga. Bija kluss un mierīgs un skats uz upi bija fantastisks.

Dažas no statujām sasniedz pat 17 metru augstumu. Uzkāpjot pa gigantiskajām trepēm līdz augšai un nostājoties laukumā kuru ieskauj šīs sešstāvu mājas augstuma budas statujas, kad tuvumā nav neviena cilvēka un gaisā ir tikai upes smarža, vakara gaisma un putnu čalas - tas bija tiešām neaprakstāmi. Kādu brīdi tur pasēdēju viens pats, Nora ar Oliveru turpat netālu paspēlējās, tad jau devāmies uz priekšu. Vienā brīdī to statuju jau sāk palikt par daudz, tad jau pielikām soli, jo manāmi sāka tuvoties tumsa un šķita ka arī lietus būs, turklāt bija vēl jāpaspēj uz pretējā upes krastā skaisti novietoto budistu templi.

Pa ceļam uz templi satikām grupu skolniecīšu, kas vispirms sāka sist kanti man, bet kad pamanīja tuvojamies Oliveru, spiegdamas izvilka telefonus un metās viņam virsū.

Uz templi veda ļoti garas un vijīgas kāpnes stāvu augšā kalnā, pa ceļam visādiem uzrakstiem smieklīgi vēstot “Take care up and down”, bet kad nonācām pie ieejas, sargs jau vēra ciet durvis. Izlūdzāmies lai mūs tomēr ielaiž un tikām iekšā kā pēdējie. Arī šis izskatījās pēc neaktīva tempļa, taču izbaudījām kluso vakaru, kad atradāmies tur vieni paši, uz klints malas, ar skatu uz fantastiskajām grotām un Yi upi.

Atgriezāmies autobusa pieturā pie grotu ieejas, pamatīgi nostaigājušies un noguruši. Noteikti bija vērts maksāt par ieeju, jo šeit tiešām ir daudz kur staigāt, laika trūkuma dēļ visu nemaz neapskatījām, te noteikti arī kādas četras stundas var pavadīt. Mēs laikam iekļāvāmies divās. Kamēr gaidījām autobusu, bija jau pamatīgi sakrēslojis un nezin no kurienes sāka nākt ārā visādi bērni, pensionāri, ģimenes - sāka vākties tradicionālā ķīnas vakara pasēdēšana. Daži iesēja lampu stabos šūpuļtīklu, tālāk zālienā tika ieslēgts magnetafons un tantes jau sāka dejot, pēkšņi sagribējās tur vēl palikt ilgāk. Kaut nu šis nebūtu pēdējais autobuss uz pēdējo vilcienu pilsētā kurā neviens nedzīvo.

Vilciena stacija bija tik pat tukša kā iepriekš. Uzgaidāmajā zālē nīkuļoja daži cilvēki, droši vien tie paši daži kas ar mums kopā brauks vienīgajā vakara vilcienā (pa dienu kopā te brauc astoņi vilcieni, taču šaubos ka katrā ir vairāk par 30 pasažieriem).

Centāmies iztēloties, kā šeit izskatīsies pēc gadiem trim, kad ultramodernā stacija būs stāvgrūdām pilna ar ceļotājiem un pārdevējiem, kā pilnīgi visas citas stacijas.

Kopā ar kādiem 10-15 citiem pasažieriem beidzot tikām izlaisti uz perona, bija jau tumsa. Mūsu vilciens, kas piebrauca, nu pavisam nebija tāds kādu biju iedomājies.

Vilciens pēc tīrības un interjera kvalitātes pārsniedza jebkuru lidmašīnu kurā bija nācies lidot, ja nu vienīgi kāda biznesa klase. Daudz vietas kājām, plaši un ērti krēsli, izcilas tualetes. Vilciens uzņēma 350Km/h un tādā pat ātrumā nobrauca visu ceļu, mērķi sasniedzot 50 minūtēs. Iekšā pilnīgs klusums un miers, nekādas kratīšanās vai trokšņu. Un 330 kilometri palidoja garām nemanot. Ja man par šādiem septiņiem latiem būtu iespējams aizbraukt no Daugavpils uz Liepāju, es to darītu tikai prieka pēc vien.

Ieradāmies tādā pašā tukšā un gigantiskā stacijā ar nosaukumu Xi’An North un secinājuši ka vilcieni te iet tikai atpakaļ, ar taksi traucāmies pretim pirmajam LP atrastajam hotelim par lētāko cenu. Vieta bija tāds kā jauniešu hostelis, interjers dekorēts tādā kā hipiju stilā un te bija mājīgi un forši. Tikai tagad jāsaprot - ko mēs darīsim tālāk?

Hostelis kurā bijām palikuši pa nakti bija ļoti mājīgs. Istaba bija vienkārša, bet nu tajā vismaz bija kondicionieris, vannasistaba un normāla gulta, ko gan vairāk vajag. Lobijs bija šaurs un mājīgs, izdekorēts ar visādiem smieklīgiem roku rakstītiem un zīmētiem novēlējumiem no apmeklētājiem, ieteikumiem kur un kā iet Xi’An pilsētā un citādām interesantām lietām. Paēdām garšīgas brokastis eiropiešu stilā (diemžēl visās viesnīcās brokastis bija daudzmaz rietumnieciskas) un apsolījām darbiniekiem, ka aizskriesim uz staciju uzzināt par tālākajiem plāniem un tad atgriezīsimies, lai paziņotu vai šeit paliksim ilgāk. Uz staciju devāmies kā parasti ar sabiedrisko autobusu, tad devāmies meklēt jau zināmo lodziņu, taču nedaudz apjukām, jo plānojums stacijai likās mainījies un neko nevarējām saprast. Izrādās ir divas kasu zāles, ko nebijām pamanījuši, tām ir dažādas ieejas, bet tās izskatījās identiski.

Tas nekas, atradām rindu kurai lodziņam uz stikla bija rakstīts “tickets” (citām nebija) un izstāvējām. Gribēju nopirkt biļetes uz it kā jauko Pingyao ciemu, taču sagaidīju nepatīkamas ziņas - vilciens iet divpadsmit stundas, jo tas ir lēnais un vecais vilciens un ir pieejamas tikai stāvvietu biļetes. Rīt biļešu vispār - nav. Parīt - nav. Aizparīt - nav.

Pēc garlaicīgā un nogurdinošā turpbrauciena uz Luoyang un it īpaši pēc izlutinošā atpakaļbrauciena ātrvilcienā, nemaz negribējās divpadsmit stundas stāvēt kājās zemākas klases vilcienā. Ko nu? Mainam plānus, braucam uz Pekinu un meklējam ko darīt tās rajonā. Bet atkal - biļešu nav. Šodien nav, rīt nav, parīt nav.

Esam iesprūduši Xi’An uz mūžu? Sāku nedaudz stresot. Piedāvā stāvvietu nakts vilcienā. Okei, esot cits vilciens, bet tajā ir tikai Deluxe biļetes, maksā ļoti dārgi, 60Ls no cilvēka. Ko padarīsi, jāpērk ir, jo lidmašīna maksā vairāk un nekādas garantijas ka arī to var dabūt tik drīz cik vajag. Xi’An rajons jau ir izsmelts tāpat. Nesaprotu kāpēc tomēr nebraucām atpakaļ uz Ziemeļu staciju un nepirkām ātrvillciena biļeti uz Zhengzhou, vismaz kas savādāks, taču ko nu vairs, stresa brīdī izlēmos par labu drošajam vairantam, vakara biļetes luksusa kupejā.

> Turpināt uz nākamo daļu

"Xi'An" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas ziemeļi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Jun 08, 2011)
  2. Lielais mūris (Jun 10, 2011)
  3. Paradīzes templis (Jun 11, 2011)
  4. Xi'An (Jun 12, 2011)
  5. Atpakaļ Pekinā (Jun 21, 2011)