Karstums


Nakšņojuši bijām Simeria pilsētas nomalē, blakus smago mašīnu stāvvietai, pilnīgi anonīmā un neizteiksmīgā vietā. Toties bez maksas, un ar jautrām vakariņām kartupeļu salātu un sangrijas noskaņās.

No rīta devāmies Serbijas robežas virzienā, taču vēl joprojām līdzi vilkās sarežģītais uzdevums atrast ģeoslēpni ar pietiekami lielu kastīti, lai tur varētu ielikt līdzi iedoto transilvānijas ģeomonētu. Tas nebija viegli, jo līdz šim visas atrastās kastītes bija par mazu. Tāpēc notēmējām uz dažiem šķietami interesantiem slēpņiem pie Resita pilsētas.

Jau neilgi pēc izbraukšanas bija skaidrs, ka diena būs karsta.

Pa novirzījāmies no lielākiem ceļiem, un sākām braukt pa lauku ciematiem, ceļa platums knapi ļāva izmainīties ar zirgu pajūgiem. Kādā no ciemiem piestājām ārkārtīgi skaistā astoņsimts gadu vecā baznīcā, kurā tieši risinājās bēres. Uzkavējāmies lai apskatītu notiekošo, taču loģiski, ka šādā vietā slēpni meklēt nebūtu prāta darbs, tāpēc atstājām.

Turpinājām braukt līdz pazuda asfalts, un pa šauru grantsceļu izbraucām loku atpakaļ uz lielāka ceļa, kur bija apskatāms Romiešu forums. Šajā reģionā Romiešu drupu un objektu netrūkst. Romiešu forumā gan iekšā negājām, tikai aplūkojām to no malas, jo par ieeju prasīja nesamērīgu maksu, un iekšā esošais slēpnis bija kārtējā fotofilmiņa.

Sasnieguši Resita pilsētu sapratām, ka šeit īsti ko darīt nebūs ko, lai gan tagad skatoties atpakaļ, tieši šī ir viena no vietām, kas labi palikusi atmiņā, jo tik ļoti atšķīrās no pārējās Rumānijas, un atkal jau citā veidā. Varēja just, ka šeit kādreiz ir bijis milzīgs rūpniecības centrs, taču tagad viss ir pamests, cilvēki emigrējuši, un palikuši tikai gigantiski rūpnīcu grausti, akliem logiem un klusiem dūmeņiem. Ielu stāvoklis bija kritisks, un gaisā valdīja teju vai postakopaliptiska atmosfēra. Devāmies uz tuvāko slēpni, taču izrādijās, ka tas ir augšā stāvā kalnā, uz kuru piebraukšanas ceļš nebija saprotams. Cirkulējām šurpu turpu, līdz iebraucām šaurā līkloču celiņā, kas vijās augstāk un augstāk kalnā. Pa ceļam šķērsojām tādus kā mazdārziņus, un tad vienkārši iebraucām mežā. Ceļš bija ļoti interesants, taču biezā meža un stāvo nogāžu dēļ - diezgan baiss. To klāja antīka paskata bruģis, un šķita ka te neviens nav braucis jau gadiem, tāpēc jokojot iesaucām to par Romiešu ceļu. Ceļš palika arvien šaurāks un šaurāks, līdz atdūrās visai satrupējušā, antīka paskata koka tiltā, kuram lai arī es uzskatu, ka vēsi varējām pārbaukt pāri - meitenes tomēr uzstāja lai pāri nebraucam.

Bija nedaudz iestājies karstuma limits, un sapratām, ka jāpārstāj dzīties pēc kastes, un jāturpina braukt uz nākamo plānoto apdzīvoto vietu. Oravitā bija jābūt kādam apskates vērtam klosterim, taču tā kā mums jau šī diena bija iesākusies ar anti-slēpnisku auru, tā tā arī turpinājās. Oravita likās visai jauka maza pilsētiņa, šaurām un klusām ieliņām. Sekojām norādēm, un nonācām pie fantastiski stāvas sānieliņas.

Sakot fantastiski stāva, es domāju - nu, Latvijā nekā tāda nav. Te varēja uzbraukt tikai spēcīgi gāzējot pirmajā ātrumā, un bija teju vai jāpieceļas kājās lai redzētu pāri kapotam. Es nezinu vai neturoties pie māju sienām pa to varētu uzkāpt kājām. Turklāt cik tā bija šaura! Knapi izspraucāmies, taču uz priekšu tikām līdz kādu kilometru tālāk atdūrāmies strupceļā! Gandrīz nobraucu nu nelielas kraujas, kas pēkšņi mūs sagaidīja aiz pēdējās mājas krūmiem. Lieki teikt, ka apgriezties šādos apstākļos bija spriedzi pārbagāts piedzīvojums, un ne jau mums vien - no tuvējām mājām bija iznākuši cilvēki paskatīties kas tie tādi par trakajiem iekūlušies nepatikšanās. Kaut kā iemanījos izčikāties un apgriezties, tiku garām Andreja auto, un devāmies vien lejup. Tagad mājās skatījos satelītkarti, un smiekli nāk - klosterim varēja piebraukt bez problēmām, no kalna otras puses.

Neveiksmes ar slēpņiem, neizturamais karstums, un pēdējais nervus kutinošais piedzīvojums bija visus novedis līdz tādai nīgruma stadijai, ka kasīties vien gribējās. Biju plānojis aizbraukt atpūsties netālu esošajā dabas parkā - tur jābūt lieliskām alām, taču piebraucot pie maršrutētā ceļa, secināju, ka geocaching lapas apraksts nav melojis - tiešām ceļš ir dubļains bezceļš 14km garumā, un nekādas atpūtas te nebūs. Nopūtos, un griezu vien uz ceļa pusi.

Karstums bija sasniedzis savu maksimumu. Ne tikai šīs dienas - man šķiet bija karstākā diena visā braucienā. Termometrs rādija ap četrdesmit grādiem un Zane satraukti norādija, ka bērni ir aizdomīgi klusi un tādi kā uzkārušies. Ar steigu griezāmies prom no asfalta, un ielīkumojām kādā pļaviņā, kur sarīkojām pusdienas zem vītola, lauka vidū. Paēdām makaronus, un izgūlāmies ēniņā uz pāris stundām, jo vienkārši nekā citādi funkcionēt nebija iespējams.

Tālākais brauciens veda uz Serbijas robežu. Pirms tās vēl piestājām benzīntankā, un iebraucām veikalā, kurš gan izrādijās slēgts, jo bija svētdiena. Izmantoju iespēju lai palīstu zem mašīnas, un pārliecinātos, ka atkal uzradusīs skaņa nāk jau no vizuāli atpazīstamas vietas - kardāna krustiņš lēnām sācis sadalīties. Pirms tam to skaidri nevarēja pateikt, taču tagad tas bija labi redzams, un skaņa bija kļuvusi nepatīkamāka. Nezinu vai tas bija prātīgi darīts, bet nosmērēju ar motoreļļu lai vismaz pazūd troksnis.

Sabildējāmies pie kārtējā saulespuķu lauka, un devāmies uz Serbijas robežu.

Robeža bija ļoti civilizēta un mierīga, gandrīz neviena nebija. Robežsargs apjautājās no kuras valsts mēs esam, un sagaidījis atbili ļoti ilgi sāka kaut ko ņemties. Sākām nedaudz uztraukties, jo viņš pasauca vēl vienu cilvēku, un abi kopā pētija mūsu pases. Vispirms pajautāja kādā krāsā ir mūsu karogs, tad pajautāja kā sauc mūsu galvaspilsētu. Beidzot abi saņēmās, un atzinās par ko īsti ir viņu diskusija - viņu datorsistēmā ir gan Latvija gan Lettonie. Abām galvaspilsētas ir Rīga, un abām ir vienādi karogi. Beigās atmeta ar roku, un reģistrēja vienā no tām.

Ar šo arī beidzas kontroles, un iebraucam Serbijā.

Serbijas robežu šķērsojam pie Bela Crkva, kurā ir kempingi. Pirms tās braucam pa lauksaimniecības zemēm, un šeit kā ar burvju mājienu ir pazuduši kalni. Ir liels lauks. Atmosfēra ir mierīga un relaksēta, sajūtos atkal droši un atgriežas pozitīvais noskaņojums. Pirmsrobežas apmaldīšanās, rūpnieciskā pilsēta un ģeoneveiksmes bija novedušas mani līdz nelielai depresijai, bet te pēkšņi jaunais gaiss to visu noņēma nost. Pirmajā miestiņā atkal satikām ceļu vērojošās tantes uz soliņiem, kas nāca aprunāties ar bērniem, un sajutos lieliski. Nodomāju pie sevis - “Šeit man patiks!”

> Turpināt uz nākamo daļu

"Karstums" ir nodaļa rakstu sērijā "Austrumeiropa"
Citas nodaļas:

  1. Brauciens līdz Ukrainai (Jul 22, 2012)
  2. Ļvova un ceļš līdz robežai (Jul 24, 2012)
  3. Smieklīgie kapiņi (Jul 25, 2012)
  4. Pazudusi Rumānijā (Jul 27, 2012)
  5. Transfagarasan (Jul 28, 2012)
  6. Karstums (Jul 29, 2012)
  7. Vētra Serbijā (Jul 30, 2012)
  8. Kāpēc jums ir zobens? (Jul 31, 2012)