Tokija


Uzlēcošās saules zeme Japāna. Suši, geišas, tīrība, tradīcijas, nākotnes ainas ar kapsulu viesnīcām un lietussargu automātiem, Fudzi kalns — galvā ir dažādas vīzijas, taču kāda tā ir patiesībā? Jau daudzus gadus, jau kopš skolas laikiem, Japāna manā sirdī ieņem īpašu vietu. Godīgi sakot, es neatceros kā tas sākās. Es atceros, kā mēs ar klasesbiedriem skatījāmies japāņu kino un kā es pēc skolas gribēju stāties moderno valodu fakultātē, taču neatceros soli pirms tam, to soli kas to visu aizsāka. Iespējams tā bija Jukio Mišimas grāmata “Zelta templis”, kuru izlasīju desmitajā, vai vienpadsmitajā klasē. Kopš tā laika esmu izlasījis desmitiem japāņu grāmatu, un esmu izlasījis visu, ko jebkad ir sarakstījis Haruki Murakami.

Haruki Murakami protams vispār ir atsevišķas rindkopas vērts. Reti kāds cits rakstnieks man liek sajust tādu siltu mieru, vai sāpīgu pārdzīvojumu. Gluži kā esmu no specefektiem pārbagātām filmām ar saraustītu sižetu reducējies uz mierīgām filmām, kur cilvēks visu filmas laiku var sēdēt un skatīties pa logu uz lietus lāsēm, tāpat arī grāmatās – Murakami spēj vienkāršos vārdos attēlot gan skaistumu, gan reizēm absurdākās fantāzijas. Bez steigas, bez specefektiem.Melns kaķis, studentu protests, džezs tumšā klubā, makaroni uz plīts, uzdoti jautājumi, neatbildēti jautājumi, izmisums, vientulība, lietus, miers, mājiņa kalnos, vinila plates, nesasniedzama mistērija, nelaimīga mīlestība. Murakami noteikti ir ietekmējis manus priekštatus par Japānu. Taču cik daudz? Ja nu es vilšos?

Un tāpēc man bija bail. Bail no šī brauciena. Iekšā bija satraukums, kas summējas no iepriekš aprakstītās intereses izraisītām bailēm par vīziju nepiepildīšanos, un tā, ka šoreiz bija ļoti daudz apmeklējamo pilsētu, un daudz orientēšanās. Ķīnā, kurā bijām pirms diviem gadiem, bija tikai divas pilsētas un tikai trīs hoteļi. Šeit savukārt — divpadsmit naktsmītnes, divām no kurām nebija īsti zināma atrašanās vieta.

Paredzēts tik daudz vilcienu pārbraucienu, ka galva vien griezās, taču cerējām, ka japāņu punktualitātes slava ir pamatota, un viss notiks pēc plāna.

Biju centies labi sagatavoties. Japāņi ir izslavēti ar savu angļu valodas nezināšanu, tāpēc negribējās ģimenei atvaļinājumu pārvērst par maldīšanās murgu, un biju noskaidrojis visu, kas jāzin. Protams tam ir arī savi mīnusi. Iepriekš sīki izplānots brauciens ir kā ķeksīšu atķeksēšana, gluži kā plānotājā izsvītrojot dienas plānā paredzētās lietas, soli pa solim virzies uz priekšu, līdz nonāc pie noslēdzošā uzdevuma “atgriezties mājās”. Nav tās pirmatklājēja sajūtas, nelielā adrenalīna, brīžos, kad nav nākamā soļa, un ir brīvība doties, kurp sirds kāro. Taču, ar šādiem kompromisiem ir jārēķinās, ja ceļojumā dodas kopā ar mazu bērnu.

Un tad mēs devāmies ceļā.

Lidostā uzreiz bija skaidrs, ka jādodas iegādāties sabiedriskā transporta e-talons, kurš nāk komplektā ar bezmaksas vilciena biļeti uz pilsētu. Cik biju nopratis, daudzi nezin par šo piedāvājumu, tāpēc sūdzas par dārgo vilciena biļeti no lidostas uz centru. Pirmās minūtes Japānā pagāja stāvot nelielā rindā iekš Japan Railways kioska, prātam lēnām aptverot jaunos apstākļus, un aklimatizējoties pie domas, ka esam Japānā.

Ar jaunajām biļetēm rokās, devāmies uz vilcienu, lai pēc pusstundas brauciena mestos taisni iekšā Tokijas apburošajā burzmā - Šindžuku stacijā. Kā gigantisks skudru pūznis, Šindžuku stacija ir pasaulē noslogotākā transporta centrāle, kura dienā apkalpo gandrīz četrus miljonus cilvēku. Sakarā ar šo, Šindžuku stacija ir Ginesa rekordu grāmatā. Kādu brīdi nācās pamaldīties, lai atrastu pareizo no gandrīz diviem simtiem izeju, un nonāktu uz pareizās ielas. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, tas tomēr izdevās samērā ātri, un iznākuši zem zilām debesīm, varējām ieslēgt navigācijas ierīci, lai saprastu, kurā virzienā ir mūsu pirmā naktsmītne.

Visapkārt lielas mājas, nedaudz apmākusies un vēsa pavasara diena.

Tokijā bijām plānojuši palikt trīs dienas, katru dienu savā pilsētas pusē, lai to apskatītu pēc iespējas pilnīgāk. Pirmo nakti bijām rezervējuši nelielā viesnīciņā, aptuveni kilometru no Šindžuku stacijas. Nedaudz nervozi steidzīgā gaitā, stūmu ratus gar aktīvo ielu, ik pa brīdim iemetot acis GPS ierīcē, skatoties apkārt, izvairoties no cilvēkiem un vārtos braucošām mašīnām. Bija aprīļa sākums un mājās vēl bija sniegs, taču arī šeit nebija silti. Bijām ģērbušies plānajās pavasara tipa jaciņās, ar lielām mugursomām uz muguras. Olivers tikmēr sēdēja ratos un piktojās par vecāku uzmanības trūkumu.

Nonācām kādā ļoti šaurā un klusā sānieliņā, Shin-okubo rajonā, kur atradām savu viesnīcu. Rajons jauks, ar daudz klusām un šaurām ieliņām. Viesnīca bija tiešām maza, taču patīkamā ziņā, šaura un mājīga. Izrādijās gan, ka esam atnākuši stipri par ātru, un mūsu istaba vēl nav gatava. Nolikām ratus un nolēmām iet paēst. Ilgstoši staigājām pa apkārtējo rajonu, taču mums par pārsteigumu, lielākoties redzējām tikai ēstuves, kurās reklamē Korejas virtuvi, un tikai gaļas ēdienus. Tā bija neliela problēma mums, kuri neēd gaļu. Beigās secinājām, ka šeit ir Korejiešu rajons, tāpēc virzījāmies uz citu pusi, līdz atradām Kaiten Zushi, jebšu Suši slīdlentes bāru.

Šis ir fantastisks pusdienu veids!

Visi sēž uz bāra krēsliem, ar skatu pret slīdošu lenti, pa kuru brauc suši gabaliņi uz šķīvīšiem. Ir tik interesanti, pat hipnotiski, skatīties kā viss lēni brauc tev klāt. Letei pa vidu suši meistars visu laiku gatavo svaigu suši, un liek uz lentes. Viss ir tikko pagatavots.

Atgriežoties viesnīcā, uzkāpām otrajā stāvā, un iepazināmies ar savu jauno istabiņu. Loga nav, izmērs daži kvadrātmetri, gultas nav. Bet tas Japānā tā ir normāli — gulta ir sarullēts matracis, kurš stāv skapī, to izrullē tikai kad esi gatavs gulēt. Pa to laiku ir pieejama lielāka telpa, ir zems galdiņš ar spilveniem uz grīdas, jo sēdēšana krēslos nav paredzēta. Viss ir kompakts un mazs. Tas viss rada ļoti patīkamu mājīgu sajūtu, nebūt nav tāda sajūta, ka esam skabūzī vai skapī.

Vakarpusē bija ieplānots braukt paskatīties uz Akihabara rajonu.

Izejot no hoteļa, Olivers saraudājās, jo negribējām iet iekšā lielā mājā ar krāsainiem multeņu attēliem, kas patiesībā bija japāņu kazino stila iestāde “pačinko” kurā zem 18 gadu vecuma iekšā nelaiž. Negribējām pat iet paskatīties, jo tajā bija šausmīgi piepīpēts un veči uzvalkos spēlēja kaut kādus automātus tracinošā troksnī.

Bijām jau izrēķinājuši, ka izdevīgākais pilsētā ir pārvietoties ar metro un vilcienu, brauciens ar jebkuru no šiem maksā vienādi, un mums jau bija iegādāta metro karte. Līdz tuvākajai stacijai bija patāls gājiens, vismaz sākumā tā domājām, jo tā bijām atnākuši uz hoteli kad ieradāmies. Taču pamanījām, ka blakus hotelim iet divas līnijas, pirmajai pietura ir tā, no kuras iepriekš nācām ar kājām, taču otras līnijas pietura bija pavisam netālu. Stacijā nopirkām Starbucks kafiju, un braucām uz Akihabara.

Saīsināti saukts par Akiba, šis rajons ir populārs jauniešu vidū, te ir ļoti daudz anime veikalu, spēļu zāļu un tamlīdzīgu vietu. Bija jau patumšs, taču te protams viss bija vienās gaismās. Yodobashi camera veikals astoņos stāvos tad arī nodarbināja mūs tuvākās pāris stundas. Veikals itkā nosaukumā satur vārdu “camera”, taču šeit ir preču nodaļas visās kategorijās. Ilgu laiku pavadījām rotaļlietu stāvā, kurā gan daļa no rotaļlietām bija vairāk paredzētas pieaugušajiem. Interesanti, taču rotaļlietu stāvā Olivers bija vienīgais bērns. Šeit gan rotaļlietas nebija tādas tematikas, kādas redzējām specializētajā Anime veikalā, taču arī šeit, pat pie bērnišķīga paskata spēļu automātiem, rozā puķainas spēlītes ar krāsainiem burbuļiem noformējumā, spēlēja tieši pusmūža vīrieši.

Beigās bijām tik ļoti nostaigājušies, kā rezultātā knapi paspējām pamosties pirms viesnīcas izreģistrēšanās laika. Kā jau parasti, pirmā nakts pēc krasas laika zonu maiņas bija visai murgaina un grūta.

Nākamajā dienā palikām pie AirBnb istabas izīrētājas Yumi, bet tā kā viņa atbrīvojas tikai vakarā, nolikām somas mantu skapītī Shibuya stacijā, un pie reizes apskatījām slaveno krustojumu — Shibuya krustojums ir īpašs ar to, ka brīdī, kad luksoforā ieslēdzas gājēju zaļā gaisma, tas tiek vienkārši pārpludināts ar cilvēkiem. Šo vietu bieži rāda filmās, kur jāattēlo Tokijas cilvēku masas. Patiesībā jau, Tokijā nemaz nav tik daudz vietu ar šādām cilvēku masām, un atrast klusu, pilnīgi tukšu ieliņu nemaz nav grūti. Tepat Shibuya krustojumā atrodas arī piemineklis sunītim Hačiko, kuram par godu ir izveidota arī filma. Tas ir sunītis, kurš vēl daudzus gadus pēc saimnieka nāves, nācas uz šo vilciena staciju viņu gaidīt ierodamies.

Tālāk devāmies uzmest aci Harajuku rajonam, kur pulcējas liels daudzums sapucētās Japānas jaunatnes, dažādos interesantos tērpos un pēc tam devāmies uz netālo Yoyogi parku, apskatīt tur esošo Meidži templi.

Tālāk devāmies uz centra pusi. Pastaigājām pa Ginza biznesa rajonu, taču tur nebija diži interesanti, tikai lielas mājas un uzvalciņos tēpti maskoti biznesmeņi — Olivers viņus sauca par dakteriem, jo tās gaisa filtru maskas ir gandrīz visiem. Interesanti, ka maskas Japāņi nēsā vai nu tad, ja paši ir apslimuši, un nevēlas aplipināt citus, vai arī gripas sezonas laikā, lai pasargātos no infekcijām. Nav tā, ka Tokijā būtu kāds īpašs iemesls nēsāt šīs maskas, tie paši iemesli būtu vērā ņemami arī Rīgā.

Paēdām interesantā automātiskajā Soba/Udon ēstuvē. Tante kas tur strādā, palīdzēja tikt galā, jo paši nez kā to izdarītu. Ideja bija tāda – pie ieejas ir automāts ar daudz pogām. Uz tām tikai uzraksti japāniski. Izvēlies ko ēdīsi, samaksā, izdod talonu. Talonu iedod lodziņā, un tiec apsēdināts. Pēc brīža atnes ēdienu. Ļoti interesanti. Porcija bija gigantiska. Ēdot par mums lielu interesi izrādija ne tikai darbiniece, bet arī dažādi apmeklētāji. Kāds onka nāca pie mums runāties, gan vairāk ar žestiem un smaidiem, rādija kā sauc kuru no mūsu ēdieniem, un visādi uzjautrināja Oliveru.

Nolēmām, ka jādodas apskatīt tā sauktais Ya-Ne-Sen rajons (patiesībā tie ir trīs rajoni, kuru pirmās zilbes tad arī veido šo nosaukumu). Iznācām ārā no metro stacijas, un Olivers bija jau ratos iemidzis. Lēnām jau krēsloja. Lai nebūtu jāvizina viņš tāds aizmidzis, GPS ierīcē sameklēju kādu netālu kafejnīcu, un uzņēmām kursu uz to. Protams visi nosaukumi šeit ir japāniski, un tādi tie bija arī manā GPS, tāpēc meklēju pēc visādiem acīmredzamiem atslēgvārdiem, un tieši uz “Espresso” atradu kādu vietu ar anglisku nosaukumu. Izrādijās, ka kafejnīca, kas no malas izskatījās kā parasta dzīvokļu nama pirmajā stāvā izbūvēts skabūzis, ir viena no visa rajona novērtētākajām un atzītākajām kafijas vietām. Turpat atradām dažādus žurnālus, kur pie kafejnīcu rezenzijām bija minēta arī šī, īpašnieka apsaimniekotā vieta. Tiešām ļoti mājīgi, un kafija bija vienkārši izcila. Ļoti nopriecājāmies, ka atradām šo vietu, kur pozitīvais īpašnieks pagatavoja mums dievīgu cappucino ar truša zīmējumu.

Kādu brīdi palaiskojuši un atpūtinājuši kājas, devāmies cauri mazām privātmāju ieliņām uz kādu parku, kur nu jau pamodies Olivers pa krēslu izspēlējās vietējā laukumiņā. Tālāk devāmies uz slavenāko no Yanesen ielām (Yanaka Ginza), bet tā kā jau bija paspējusi iestāties tumsa, tad tikai izgājām cauri un tad jau devāmies atpakaļ uz Shibuya pēc savām somām.

Ebisu, rajons kurā dzīvo mūsu izmitinātāja Yumi, ir attālāk nost no centra, un uz to jābrauc ar vilcienu. Bija jau tumšs, un Yumi nebija atbildējusi uz manu īsziņu, tāpēc bija neliela neskaidrības sajūta. Steidzīgā solī aizskrējām no stacijas līdz GPS aparātā aptuveni ieliktajai vietai, un sākumā nesapratām – ko tālāk. Vēlreiz pārlasīju epastu no AirBnb rezervācijas, un secinājām, ka minēta brūna māja un augšējais stāvs. Vadoties pēc intuīcijas iegājām daudzstāvu mājā, un devāmies augšup pa trepēm. Un par laimi – pareizās durvis, meitene mūs sagaidīja un ielaida iekšā.

Tāpat kā couchsurfing, arī šeit mēdz gadīties neveiklais klusuma brīdis, kad vairs nezini ko runāt ar dzīvokļa saimnieku. Nedaudz pastāstijām par sevi, viņa par sevi, un tur arī beidzās. Istaba gan nebija tik šika kā bildēs, taču gana mājīga lai visi tur varētu nakšņot.

> Turpināt uz nākamo daļu

"Tokija" ir nodaļa rakstu sērijā "Japāna"
Citas nodaļas:

  1. Tokija (Apr 11, 2013)
  2. Ar vilcienu uz Nikko (Apr 12, 2013)
  3. Tsumago Magome taka (Apr 15, 2013)
  4. Takayama un Kanazawa (Apr 17, 2013)
  5. Kyoto piedzīvojumi naktī (Apr 19, 2013)
  6. Nara un Osaka (Apr 22, 2013)