Ar vilcienu uz Nikko


Tokijā ir forši! Lielo māju rajoni gan mums ne tik daudz iet pie sirds, tāpēc labi, ka pilsēta ir tik liela, un pārsvarā sastāv tieši no šaurām ieliņām, kas gluži kā filmās, klusas vijas caur šauriem pagalmiem, gar bonsai kociņiem vārtu priekšās un apkārt maziem paslēptiem templīšiem. No rīta atvadījāmies no Yumi un viņas draudzenēm, un devāmies uz staciju. Šoreiz izvēlējāmies citu maršrutu, kas izrādijās daudz loģiskāks, un izstaigājām pa parciņiem un interesantiem pazemes veikalu veidojumiem, nebija jāiet pa ielas malu kā vakarā. Pie reizes paspējām interesanti apmaldīties, jo vienā vietā liftā iekāpām vienā pusē, izkāpām otrā, un nākamajā stāvā koridors izrādijās bija cita virziena, tā ka aizrunājušies gandrīz aizgājām pretējā virzienā. Beigās tikām ārā, un pie reizes arī atradām vienu ģeoslēpni parciņa malā. Tālāk devāmies ar vilcienu uz Mitakas pilsētu, kas ir vēl tālāk nekā Ebisu, kurā nakšņojām. Teorētiski jau tā visa ir Tokija, bet pilsēta jau ir milzīga, un aprij arī visādus netālos miestus. Mitaka no Tokijas centra ir 20Km attālumā (Rīgas centrs - Ādaži).

Uz Mitaku braucām, jo šeit bija paredzēts Ghibli muzeja apmeklējums. Mums visiem ļoti patīk animācijas studijas Ghibli jaukās multenes, noteikti arī lasītājs būs kādu no tām redzējis (Spirited Away, Mans kaimiņš Totoro, Kiki, Ponyo, Castle in the Sky un daudz citas). Ghibli studijas muzeju apmeklēt nav tik vienkārši - vēl Rīgā esot ir jākontaktējas ar FTB vai kādu tūrisma aģentūru (mēs izmantojām lielbritānijas JTB jo tur bija lētāk) un jārezervē biļetes muzejam, uz konkrētu dienu un laiku. Tāpat tur pa taisno ierasties nav iespējams. Ir vēl otrs variants, pirkt biļetes japānā tādos kā preses kioskos Lawson, no biļešu rezervēšanas automātiem, taču tur viss ir japāniski, kā arī pastāv risks, ka būs par vēlu konkrētajai dienai. Beigās bija smieklīgi, jo biļetēs bija rakstīts, ka es esmu tūristu grupas vadītājs, un manā grupā ietilpst sieva un bērns.

Uz Mitaku ar vilcienu atbraucām mierīgi. Uzreiz jau pie stacijas bija skaidrs, ka šī ir apmeklēšanas vērta vieta - ne dēļ tūrisma objektiem, bet dēļ mierīgās un draudzīgās gaisotnes. Ielas bija šauras, apbūve zema, cilvēku maz, un visādi bija ļoti patīkama sajūta. Pretī brauca autobuss, apkrāsots kā Totoro kaķu buss, un bija jau skaidrs, ka līdz muzejam nav tālu. Izvēlējāmies uz turieni doties pastaigā pa sīko ieliņu rajoniem, jo te viss bija tik tīrs un jauks, turklāt spīdēja silta saulīte.

Muzejs atradās ātri, un tur jau pie pašas ieejas mūs sagaidīja milzīgs Totoro. Darbinieki laipni norādija, kur novietot ratus, un devāmies iekšā. Tūrfirmas izdruku apmainījā pret ieejas biļetēm, kas ir veidotas no pavisam īstiem muleņu kinolentes fragmentiem. Muzejs ir savā ziņā līdzīgs Zviedrijas “Junibacken” Muminu muzejam, tikai laikam nedaudz mazāks, un mazāk bērniem domātām aktivitātēm. Šeit bija vairāk apskates materiāli un izstāžu, lai arī protams bija gana iespēju izskraidīties, izložņāt pa interesantām konstrukcijām, un uz jumta pat apskatīt reālā izmēra robotu no Castle in the Sky.

Ļoti interesanti bija redzēt visu procesu kā top multene, no zīmējumiem, līdz pašai filmas rādīšanai. Dažas no ekspozīcijām bija vienkārši burvīgi skaistas, noteikti iesaku šo vietu apmeklēt pat ja neesat redzējuši Ghibli multenes.

Muzejā arī ir kinoteātris, un tur rāda Totoro multenes papildus fragmentu, kuru iespējams redzēt tikai šajā muzejā.

Divas vai trīs stundas vēlāk, bija pienācis laiks doties tālāk uz nākamo viesnīcu.

Šoreiz tas bija hostelis, Asakusa rajonā. Hosteļi Japānā ir lieliski, no tiem nemaz nav jābaidās. Personāls bija ļoti jauki, un istaba vienkārši fantastiska. Daudzi eiropas lētie hoteļi netur līdzi šīs hosteļu “ķēdes” līmenim (Iesaku “K’s house” un “J-Hoppers” hosteļu ķēdes Japānā).

Vakarpusē gājām pa rajonu pastaigāties, bet bija jau patumšs, tāpēc devāmies vien pa taisno paēst. Atradām hosteļa kartē iezīmētu Sushi bāru, cenas gan šeit bija divreiz lielākas nekā iepriekš, toties garšīgi bija jau nu noteikti. Un galu galā, viens no mērķiem Japānā bija kulinārijas izbaudīšana. Nu labi, 1.5Ls par diviem suši nigiri gabaliņiem, un tas ir ar svaigu zivi, Tokijā. Tas jau nav tik daudz. Rīgā tas maksā 4Ls!

Pašā vakarā vēl padzērām tēju foršā hosteļa pirmajā stāvā, izlaiskojām pa gultu, iegāju šaurajā bet dziļajā vannā, un gājām gulēt.

Rīts pienāca ar došanos uz Ueno staciju. Par lielu pārsteigumu hosteļa darbiniecei, uz turieni divus kilometrus devāmies ar kājām. Normāli cilvēki turp brauc divas pieturas ar metro, es gan nesaprotu kāpēc. Ueno stacijā bija plānots iegūt vilcienu abonenta biļeti, to iegūst samainot Latvijas FTB birojā nopirkto abonenta pirkuma kvīti. Ueno ir viena no daudzajām stacijām kur to izdarīt, vienīgi tā kā pirmo reizi bijām dzelzceļa stacijā, turklāt tik milzīgā, pagāja brīdis līdz noorientējāmies plānojumā, un sapratām kā nonākt līdz Japan Railways tūrisma birojam. Izrādijās, ka ieeja ir pavisam citur, un birojs atradās ātri - liela stiklota būve, ar jau manāmu tūristu rindu pie tās. Pa to laiku kamēr es iestājos rindā, Nora un Olivers aizgāja uz vietējo ceptuvi pēc brokastīm.

Apmaiņas process noritēja ļoti gludi, jo es jau visu iepriekš biju noskaidrojis, pretēji rindā priekšā stāvošajiem franču tūristiem, kas neko nesaprata, un kavēja rindu, tā ka man nācās stāvēt tajā savas divdesmit minūtes. Japānas abonentu biļete strādā šādi: Latvijā pasūtam abonenta biļeti vienā no termiņiem, īsākais ir septiņas dienas, un tas maksā 160Ls cilvēkam. Japānā kādā no lielākajām stacijām apmainam FTP izsniegto kvīti pret pašu abonenta karti. Tālāk ir divas iespējas - vienkārši iet iekšā stacijā caur turniketu, uzrādot abonenta karti kontrolierim, kurš ļauj iet iekšā un kāpt vienalga kurā JR (Japan Railways) operētā vilcienā (ir arī privātās līnijas, bet tām ir citas stacijas, un sajaukt nav viegli); otra iespēja ir iet uz stacijas rezervāciju biroju, un rezervēt konkrētas sēdvietas konkrētā vilcienā. Pirmajā situācijā var gadīties ka vagons būs pilns, taču nav jāstāv rindā un jāzin kurā laikā brauksi. Otrā situācijā tu sēdi jau daudz tukšākajā rezervāciju vagonā, turklāt tev pārdevēja skaisti izstāsta visu maršrutu un pārsēšanās laikus. Mēs ceļojuma laikā braucām abos veidos, rezervācijas veicām garajiem pārbauscieniem, lai nav vairākas stundas jāsēž pa vienam, vai jāstāv.

Japānas ātrgaitas vilcienus sauc par Shinkansen. Jau otro reizi mūžā sanāca braukt ar pasaules ātrāko sliežu vilcienu (ātrāks ir tikai Ķīnas magnētiskās levitācijas vilciens, kurš iet ļoti īsu posmu no lidostas uz pilsētu). Pirmā reize mums bija Ķīnā, kad tobrīd vilcieni vēl kursēja at 350-360Km/h. Tad notika viens negadījums, un ātrumu ierobežoja uz 300Km/h. Šoreiz jau savā pirmajā vilcienu braucienā iznāca braukt ar dažas nedēļas iepriekš atklāto jauno Shinkansen E5 Akita, kurš pārsniedza 320Km/h mūsu brauciena laikā.

Iepriekš biju baidījies, kā nez tiksim galā ar tik daudz pārsēšanām lai nokļūtu nākamajā galamērķī Nikko, taču izrādijās, ka Japānas dzelzceļa sistēma ir viegli saprotama, ļoti optimizēta tūristiem, un punktuāla. Tiek izsniegtas biļetes, kur katrai angliski ir rakstīts atiešanas un ierašanās laiks, atiešanas platforma, vilciena nosaukums un vieta. Sakārtojot biļetes pēc laika, neko nav iespējams sajaukt.

Turklāt plānošanai mājās ir lielisks serviss Hyperedia, kur ievadot galamērķi, visi vilcieni tiek parādīti skaistā secīgā sarakstā, ar visu precīzo informāciju un kopējo pārbauciena laiku, lai var zināt cik ilgu laiku brauciens prasīs.

Pārbaucieni bija ļoti mierīgi un viss bija skaidrs. Ieradāmies Nikko.

Nikko ir maza pilsētiņa uz ziemeļiem no Tokijas. Tā ir populāra ar lielo skaitu tempļu un kalniem. Ieradāmies stacijā, un devāmies uz netālu esošo rezervēto hosteli. Tur mūs sagaidīja kāds jauns vīrietis, kurš gan bija nedaudz izbrīnīts, ka esam ar bērnu, jo rezervācijas lapā esot teikts, ka bērnus viņi neņem. Bet viņš to tikai tā pateica, un tad jau smaidīja, un teica, ka nekas - prom jau mūs nesūtīs, tāpat neko citu mēs uz sitiena neatradīšot. Šis joks ar bērnu man bija arī apzināti izspēlēts - negribēju rezervējot uzrauties uz maksu par trim cilvēkiem, tāpēc visur norādiju divus cilvēkus, un cerēju, ka mazu bērnu neviens neskaitīs. Tā arī bija, tikai divas reizes nācās saskarties ar šādu pārsteiguma reakciju, visur citur neviens Oliveram uzmanību nepievērsa, gluži pretēji - bez maksas piedāvāja gultu, papildus matraci un visādas citas ekstras.

Tā kā bija vēl visai agrs, mums ieteica atstāt mantas lejā, un doties pastaigāties, kā arī darījām.

Izrādijās, ka stacija ir visai tālu no apskates vietām, tāpēc meklējām autobusu, ar kuru uz tām nokļūt. Pilsētiņa ir ļoti maza un klusa, fonā rēgojas milzīgi kalni, un atmosfēra ir ļoti patīkama, un pavisam atšķirīga no milzīgās Tokijas. Tūristu autobusu atradām, bet neatradām parasto autobusu. Secinājām, ka autobuss ir visai dārgs, taču nekas cits neatlika, kā braukt vien. Autobuss pamatīgi izlīkumoja pa pilsētu, visu ko varēja redzēt arī pa logu, un kaut kāds ieraksts stāstija par redzamajiem objektiem japāņu valodā. Beigās izkāpām, pēc mana GPS spriežot, pie viena no centrālajiem tempļiem un devāmies to apskatīt. Nedaudz pastaigājām, tālāk devāmies uz bijušo imperatora rezidenci.

Māja ļoti liela un skaista, stilā, ko droši vien varētu nosaukt par stereotiposkās japānas esenci. Bīdāmās papīra durvis, lakas koks, tatami, bonzai utt. Starp citu, Nikko bija salīdzinoši ļoti auksti - ēnā pat manījām sniega paliekas. Šeit bija labi ja divpadsmit grādi, bet Tokijā bija brīžiem bijis ap divdesmit.

Pēc rezidences apskates devāmies uz Kanmangafuchi bezdbeni. Šo vietu es biju noskatījis tieši pēc Geocaching slēpņu daudzuma tajā. Nezinu kur tur bija bezdibenis, bet vieta bija neaprakstāmi skaista. Neviena cilvēka, vakara pārgājiens pa šauriem celiņiem, gar upi - un tad priekšā sākas ļoti gara rinda ar sēdošām Džizo figūrām, kurām galvā ir īstas adītas cepures sarkanā krāsā. Un tām pretī - krāčaina upe ar klinšainiem krastiem. Tam visam fonā saulriets. Miers, klusums, apsūnojuši akmeņi, daba. Sajūtas bija lieliskas. Džizo figūru tur ir ļoti daudz, un leģenda vēsta, ka vienā virzienā ejot, tu vienmēr saskaitīsi citu skaitu, nekā nākot atpakaļ. To gan nepārbaudījām, taču uzzinājām, ka Džizo ir ceļotāju un bērnu aizstāvji (tātad Oliveru aizstāvēja divreiz).

Šādi laiski pastaigājoties pameklējām Ģeoslēpņus un devāmies kājām uz viesnīcu. Attālums beigās tik liels nemaz nebija, turklāt vakars bija mierīgs un jauks, izskatījām Nikko sīkākos rajonus un ieliņas, iepazināmies ar interesantu senlaiku ūdensvadu sistēmu ielu malās, apskatījām dažas maziņas Šinto svētnīcas.

Viesnīcā mūs sagaidīja nu jau vesels bars cilvēku, daži no tiem darbinieki, daži ceļotāji, taču kā jau hosteļos pienākas - tas nav svarīgi, visi ir draugi, visiem kopā ir jautri. Aicināja mūs kopā gatavot tradicionālas vakariņas, izklaidēja Oliveru. Nedaudz atpūtāmies, es aizskrēju uz veikalu pēc nedaudz ēdamā, beigās piebiedrojāmies ģimeniskajai pasēdēšanai lejā.

No rīta mūs saimniece ar savu auto aizveda uz tiem tempļiem, kurus nebijām apskatījuši vakar, jo tie bija pārāk tālu kalnā. Lielākajā no tiem izrādās atrodas orģinālo trīs pērtiķu gravīra, kurā tie ar žestiem rāda slaveno “nerunā ļaunu, nedzirdi ļaunu, neredzi ļaunu”. Domāju katrs no jums ir šos slavenos pērtiķus redzējis kaut kādā veidolā.

Pats diez vai uzminētu, ka aiz šī uzraksta slēpjas ēdnīca

Tālāk devāmies atpakaļ uz hosteli, paņēmām somas, un devāmies uz staciju. Saimniece mums norādija uz ļoti viltīgi paslēptu ēdnīcu blakus ēkā, kur paēdām ļoti garšīgas nūdeles pavisam autentiskā japāņu atmosfērā. Nākamais mērķis - Matsumoto pilsēta!

> Turpināt uz nākamo daļu

"Ar vilcienu uz Nikko" ir nodaļa rakstu sērijā "Japāna"
Citas nodaļas:

  1. Tokija (Apr 11, 2013)
  2. Ar vilcienu uz Nikko (Apr 12, 2013)
  3. Tsumago Magome taka (Apr 15, 2013)
  4. Takayama un Kanazawa (Apr 17, 2013)
  5. Kyoto piedzīvojumi naktī (Apr 19, 2013)
  6. Nara un Osaka (Apr 22, 2013)