Kāpās


Skats pa logu reti mēdz būt iespaidīgāks

Kamēr, iegāzušies atpūtas dīvāniņos, baudījām spēcīgo piparmētru tēju un pildījām viesnīcas dokumentus, bija atkal uzradies onka, kurš mūs šurp atveda. Nemaz jau vairs ne negaidīti, arī viņam bija savas slēptās vēlmes pret mums. Sāka mums stāstīt par to, ka patiesībā viņš savu naudu pelna ar ekskursiju plānošanu un ka būtu stāvā sajūsmā, taču tas neesot piespiests, ja mēs piekristu doties uz tuksnesi ar kamieļiem. Apjautājāmies par cenām, par ilgumu, par to, cik reāli tas viss ir ar mazu bērnu, un beigās nolēmām, ka, ja jau esam tuksnesī, tad jāpiekrīt vien ir. Saplānots bija maršruts uz pusotru dienu, ieskaitot nakšņošanu tuksnesī. Izbraukšanu paredzējām uz nākamās dienas pieciem pēcpusdienā, tāpēc līdz šim laikam varējām izdomāt, kā pavadīt laiku. Olivers pa to laiku bija sadraudzējies ar vietējiem darbiniekiem un jautri pavadīja laiku arī bez vecāku klātbūtnes. Galu galā — kur viens bērns te aizies, apkārt nekā nav, tikai tuksnesis. Viens no cilvēkiem Oliveram īpaši iepatikās, un kopā ar viņu tad Olis konstanti staigāja pa visu hoteli un visu tur pavadīto laiku bija nešķirams. Valodas barjeru viņi pārvarēja vienkārši — vietējie Oliveru iesauca par “Afrika”, un tā nu viņi soļoja roku rokā, visu laiku skandinot “Afrika!” un “Sahara!”. Kad bija jāiet ēst, Olivers to vien prasīja kā “es gribu atpakaļ pie sava drauga”.

Nākamās dienas rītā plāns bija doties uz trīsdesmit kilometru attālo Rissani, lai apmeklētu svētdienas tirgu. Brauciens no Merzouga uz Rissan ir taisns kā līnija, cauri akmeņainam tuksnesim. Pa vidu bija tikai viena Afriqua degvielas stacija, un ik pēc pāris kilometriem ceļmalā atpūtās kāds kamielis.

Rissani ir neliels miests, taču, kad iebraucām tur šoreiz, mūs pārsteidza milzīgie cilvēku pūļi. Acīmredzot tiešām tirgus ir tik nozīmīgs, kā bija stāstījuši viesnīcā. Mēģinot piebraukt tuvāk, iekūlāmies pašā ēzeļu un cilvēku jūkļa epicentrā – tā, ka gandrīz netikām vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uzreiz parādījās jau ierastie stāvvietu asistenti (principā jebkurš uzņēmīgāks garāmgājējs ar vēlmi nopelnīt) un sāka vicināties ar rokām, kur mums jāgriež stūre. Neklausot večiem, lēnītēm apgriezos, un devāmies atpakaļ ārā no pūļa. Iegriezām šķērsielā un nolikām mašīnu atļautā vietā. Jau biju ievērojis, ka šajā valstī nelieto “apstāties aizliegts” zīmes, taču trotuāra apmales krāso īpašos toņos atkarībā no tā, vai ir atļauts vai aizliegts stāvēt.

Tiklīdz izkāpām, klāt bija kādi trīs vai četri vīrieši, kuri viens pār otru centās mums piedāvāt savus gida pakalpojumus. Viens no tiem bija arī iepriekš manītais parkošanās asistents. Viņš bija jaunāks, pieklājīgi apģērbies un draudzīgāka paskata. Viņa angļu valoda bija saprotama, un, tā vietā, lai piespiestu mums iet ar sevi, viņš teica, ka, tā kā tirgus ir pārblīvēts, viņš ieteiktu mums par desmit dirhamiem doties līdzi kādam no večiem. Apmaiņā par šādu atklātību piedāvājām šo naudu viņam. Galu galā, tas nav daudz, un pūlis bija ļoti draudīgs.

Pirmā lieta, kur vēlējāmies, lai mūs aizved, bija vieta, kur nopirkt saldējumu. Izrādījās, ka Marokā saldējums nav ļoti populārs produkts un to atrast nebija vienkārši. Turklāt, kad viņš mums to atrada, piedāvātie trīs veidi bija ļoti dārgi pat priekš Latvijas standartiem — ap pusotru latu gabalā. Protams, tas arī bija Magnum, kurš ir dārgs it visur, bet vietējie saldējumu neēdot, un tūristi pieprasot tos labākos.

Tālāk devāmies līdzi savam pavadonim iekšā tirgū. Oliveru paņēmu uz pleciem, jo bija ļoti daudz cilvēku.

Viņš mums stāstīja, ka teritorijā patiesībā ir trīs dažādi tirgi — dārzeņu, dzīvnieku un apģērbu tirgus. Bija ļoti interesanti viņam sekot un redzēt šīs vietas. Nebija neviena tūrista vai ārzemnieka, un sajūtas bija ļoti autentiskas. Apskatījām ēzeļu tirgus placi, kur ēzeļi maksā ap 50 Eur, redzējām garšvielas, dārzeņus, aitas, govis, dažādus rokdarbus. Redzējām zemē sakrautas dateļu kaudzes, nogurušus tirgotājus, strīdīgus pircējus. Te bija tāda rosība, ka mums neviens nepiesējās un neko nejautāja. Rissani tirgus man atmiņā patiks kā viena no interesantajām un netūristiskajām vietām. Vienā brīdī mūsu gidam bija kaut kur jādodas, un viņš mūs uzticēja savam mazajam brālim. Pat naudu nepajautāja. Brālim gan pēc tam to naudu iedevām, jo šī diena tiešām bija interesanti pavadīta. Diez vai paši būtu stūmušies iekšā tumšajās tirgus ejās, kur bariem cilvēku spiežas apkārt ķerrām, ēzeļiem un viens otram. Smaržas, smakas, trokšņi, kaulēšanās, mazi bērni, kas spēlējas ar akmentiņiem, onkulis, kurš pārdod no pārzāģētām stikla pudelēm veidotas glāzes. Tirgus bija labs piedzīvojums.

Paēdām kārtējo kuskusu vienā no vietējām ēstuvēm, kurā arī atradām bezmaksas wifi internetu, un rezervējām aiznākamās dienas viesnīcu. Nākamā nakts bija paredzēta tuksnesī.

Tālāk atlika doties atpakaļ un laiskoties pie baseina līdz pieciem pēcpusdienā.

Ceļš no Rissani atpakaļ uz Merzouga, kurā nakšņojām

Kamēr mēs tur tā atpūtāmies, viesnīcā ieradās neliels autobuss ar bariņu tūristu. Sākās pamatīga kņada un rosība. Izskatījās, ka arī viņi ir ieradušies uz kamieļu tūri, taču negrasās palikt viesnīcā. Sākumā vienkārši bija kņada un troksnis, taču pēc brīža sākās arī pamatīga kliegšana un roku vicināšana. Kaut kādi tantuki (mazas vecenītes) bija sākušas celt pretenzijas pret plānu un ierosinājušas kaut kādas izmaiņas, neskatoties uz citu protestiem. Viens vīrietis saķēra galvu un lamādamies nāca uz mūsu pusi, un, daļēji adresējot to mums, teica: “Ja jūs tuksnesī dzirdat sprādzienu, tas būšu es, kas uzsprāgs no dusmām!” Uz to Nora viņam atbildēja: “Tāpēc mēs nekad nebraucam tūristu grupās.” Neesot gan bijis izvēles, jo viņi esot kaut kādas konferences apmeklētāji Marakešā (ap četrus simtus kilometru no šejienes) un brauciens ir bijis fiksā ideja, visi ir no dažādām valstīm. Braukuši visu dienu šurp, izjās ar kamieļiem un brauks atpakaļ. Visai vājprātīgs plāns, manuprāt.

Vienā brīdī sākām uztraukties, ka tik nebūs ar šo klaigājošo pensionāru varzu jābrauc kopā, taču, nē, kad pienāca laiks, izrādījās, ka mēs trijatā esam atsevišķi braucēji, un tuksnesī devāmies ar diviem kamieļiem. Oliveru uzsēdināja Norai priekšā, kamielis ļoti strauji piecēlās kājās, un mēs devāmies pretim saulrietam.

Kamieļi lēni un pacietīgi šūpojās, soļojot pa brūkošajām smiltīm. No kreisās puses spīdēja sarkana rietošā saule un meta garas ēnas uz kāpām pa labi. Apkārt valdīja miers un klusums. Gājām mēs kādu stundu, kuras laikā Olivers netipiski daudz runāja un komentēja apkārt notiekošo. Viņš, protams, bija stāvā sajūsmā.

Par kamieli un bērnu — trīsgadniekam uz kamieļa ir pavisam reāli braukt, ir jautri un pietiekami ērti. Protams, jāturas stipri, jo, kad kamielis kāpj uz leju pa stāvāku slīpumu, ir pamatīgi jāsasveras uz priekšu.

Jāsaka gan, ka, lai arī gājiens bija interesants un pietiekami ilgs, tomēr maršruts bija vairāk pa mazajām kāpām. Grāmatiņā gan rakstīts, ka tas ir koks ar diviem galiem — iet pa šo nomaļāko galu nozīmē mazākas kāpas, taču nesalīdzināmi mazāk cilvēku. Tur pie lielajām kāpām esot normālas tūristu rindas un automašīnu satiksme.

Šis vakars tuksneša kāpās bija īpašs un ļoti skaists, taču sapnis par vientuļo smilšu jūru bez tūristiem – tas lai paliek nākotnei, varbūt Alžīrijā vai Mali.

Kad ieradāmies kempingā, kurš bija nomaļāk no lielajām kāpām un kādus piecus kilometrus no Alžīrijas robežas, bija jau iestājusies krēsla. Tūlīt pat jau ieradās arī lielā tūristu grupa, kuru bijām sastapuši viesnīcā. Mums gan tika piešķirta atsevišķa telts un nebija jāguļ ar viņiem kopā. Teltis bija labiekārtotas, ar silti saklātām gultām un elektrību. Elektrība nāca no saules paneļiem. Bija pat kopīgās tualetes ar podiem (kuros gan nestrādāja ūdens padeve, bet tas ir sīkums).

Gaidot vakariņas, iepazināmies ar diviem cilvēkiem no tūristu grupas. Kopā viņu tur bija kādi divdesmit, un izrādījās, ka tie visi ir pasaules ranga zinātnieki, kuri strādā CERN, — tiem, kas nezin šo nosaukumu, CERN pieder lielais hadronu paātrinātājs Šveices Alpos, par kuru nesen medijos runāja, ka tas varētu iznīcināt Zemi (pagaidām gan tas nav noticis).

Šie divi bija no Nepālas, tāpēc bija ļoti interesanti parunāt par ceļošanu, par Nepālu un to, kāpēc viņi atrodas Marokā. Sarunas gaitā gan secinājām, ka vecenītēm, kuras cēla traci viesnīcā, bija bijusi taisnība. Viņas uzstāja, lai ekskursija sākas sešos, nevis vēlāk, un tieši tā — saule šeit riet agri, un tumsā viņi neko nebūtu redzējuši.

Kamēr runājāmies, notika vakariņu gatavošana, un uzstāties atnāca tradicionālos tērpos ieģērbti berberi no Sudānas. Tamburīniem līdzīgus instrumentus žvadzinot, viņi dejoja un dziedāja pie ugunskura. Virs mūsu galvām bija zvaigžņota debess, un kopējā vakara atmosfēra bija ļoti jauka.

Izgājām pastaigāt pa naksnīgo tuksnesi un uzkāpām kāpās. Telšu ciematiņu izgaismoja spilgts pilnmēness.

Vakariņās tika pasniegts kuskuss un daudz dažādu citu ēdienu. Mēs tikām nosēdināti atsevišķi, un ēdiens mums bija savs. Ēdiena bija daudz, tāpēc paēdām labi.

Olivers bija jau noguris, un, tā kā bija ap desmitiem vakarā, gājām gulēt. Nākamās dienas plāns bija sekojošs: no rīta mums pakaļ atbrauks džips un vedīs tūrē uz lielākajām kāpām. Aizbrauksim apskatīt kādu oāzi, apmeklēsim berberu ciemu, uzkāpsim lielākajā kāpā un tad dosimies atpakaļ uz viesnīcu. Šis bija garākais no diviem piedāvātajiem plāniem, un neapšaubāmi arī dārgākais. Īsais plāns, kuru neizvēlējāmies, bija no rīta doties atpakaļ uz viesnīcu (plāns, kuru izvēlējās tūristu grupa).

Taču naktī mūsu plāni mainījās.

Olivers pamodās nakts vidū un izteikti sūdzējās par sāpošu vēderu. Viņš parasti par šādām lietām nesūdzas, ja vien tam nav reāls pamats. Gulēja ļoti nemierīgi un ik pa brīdim sūdzējās par to pašu. Pēc kāda laika pamodās arī Nora un teica, ka viņai ir slikti un arī sāp vēders. Arī man bija nelāga sajūta jau kopš iepriekšējās dienas. Tā gan nebija pasliktinājusies, taču nevarētu teikt, ka biju juties ideāli pēdējo dienu. Ņemot vērā situāciju, tuvojoties rītam, nolēmām plānu atcelt, un gāju pie telšu pilsētiņas saimniekiem sarunāt transportu atpakaļ uz viesnīcu. Nevienam nebija cerību, ka lēkāšanu džipā mēs varētu būt spējīgi izturēt, saglabājot pozitīvu omu.

Protams, lēmums nebija viegls. Bija jau samaksāta visai liela summa, un brauciens bija mums individuāli organizēts. Neviens cits tajā nebūtu piedalījies.

Tā kā es vairs gulēt nespēju, nolēmu pavadīt pēdējās stundas tuksnesī, sagaidot saullēktu uz kādas no kāpām.

Pūta auksts vējš, kad virs Alžīrijas lēca sarkana saule, un es sēdēju smilšainajās kāpās, gaidīdams transportu atpakaļ pie civilizācijas.

Protams, visa glābšanas operācija bija visai samudžināta. Uz hoteli mūs veda hoteļa personāls, kamēr no tūres organizētāja nebija ne miņas. Hotelī mūs neviens negaidīja, izņemot mūsu automašīnu, jo nebija plānots šeit nakšņot vēlreiz, tāpēc atlika vien kāpt savā noputējušajā Peugeot.

To vien gribējās, kā tikt projām no šejienes, cerībā, ka svaigi skati un vēsais kondicionieris liks pašsajūtai uzlaboties. Tomēr nolēmām, ka vajag vismaz mēģināt sadabūt rokā tūres organizatoru un piedzīt kaut simbolisku kompensāciju sakarā ar nenotikušo tūres otro daļu. Viesnīcas īpašnieks, protams, uzreiz ieņēma negatīvu pozīciju un visādi centās no manis atkratīties. Viņš neko nezina, nevienu nepazīst, un viņam ar mani nav saistību. Es jau viņu varu saprast, taču biju uzstājīgs un negāju prom, līdz viņš padevās un piezvanīja kamieļu tūru organizētājam. Pa telefonu izrunāju ar viņu par radušos situāciju un pierunāju viņu uzrādīt kaut kādu pretimnākšanu, un ar viesnīcas pārstāvja starpniecību man tika izmaksāti aptuveni 20% no neizmantotā brauciena cenas.

Pēc nepatīkamās kaulēšanās jau nu gan gribēju tikai tikt prom no šejienes, tāpēc kāpu mašīnā pie saviem apslimušajiem un braucu uz nākamajai naktij rezervēto viesnīcu.

Kā jau šādās situācijās Mērfija likumam pienākas, tiklīdz pametām viesnīcu, visi sāka atžirgt un, tuvojoties pusdienlaikam, jau abi bija uz kājām. Tikmēr mierīgā režīmā braucām pa brutālu, taču skaistu reģionu. Biju izvēlējies mazāko no iespējamajiem ceļiem, kurš bijās paralēli tuksnesim virzienā uz Ourzazate, kas bija mūsu šīvakara mērķis.

Pa ceļam redzējām daudz plašu un pirmatnēju skatu. Sarkanas klintis, akmeņu lauki, kanjoni, sausas upes, milzīgi bluķi un bezgalīgi tuksneši.

Ik pa brīdim redzējām vairākas šim reģionam raksturīgas lietas. Pirmkārt, tie bija fosiliju veikaliņi. Šķiet, katrs reģiona iedzīvotājs ir fosiliju meklētājs, jo dažādu trilobītu fosilijas šeit bija nopērkamas ik pa pāris kilometriem. Biju gan lasījis, ka vairākas no tām ir “uzlabojis” atradēja prasmīgais instruments, kā arī to, ka skaistos “geodus” (nezinu, kā tos sauc latviski) atradēji mēdz skaisti izkrāsot, lai uzlabotu dramatismu.

Otrie bija bērni, kuri stāvēja ceļu malās, augstu roķelēs pacēluši tuksnesī notvertu tuksneša lapsu, latviski sauktu arī par feneku. Dzīvu, to ar milzīgajām ausīm. Bērnu bizness bija naktī šos dzīvniekus apžilbināt ar lukturi, noķert un tad ceļmalā piedāvāt tūristiem ar to nofotografēties. Protams, lai neatbalstītu šāda biznesa izplatīšanos, es to nedarīju, tāpēc man bildes ar šo fenomenu diemžēl nav.

Trešie pa ceļam satiktie bija skaistu tadžīnu veikaliņi, kioski vai vienkārši zemē izklāti paklāji ar šiem ēdiena gatavošanas traukiem. Tadžīnas, kā jau iepriekš biju aprakstījis, ir konusveida trauki, kuru gatavošanas princips ir konstanti iztvaikojošais un tad atkal kondensējošais ūdens. Tādu skaistu trauku arī nopirkām, taču vēlāk izrādījās, ka skaisti krāsotie ir tikai servēšanai, un ēdiena gatavošanai vajag pirkt neapstrādāto māla trauku. Tam pamatojums esot kaitīgie izgarojumi no emaljas un izmantotajām krāsām.

Vēl pa ceļam apmeklējām interesantu pirmatnējo akmeņu lauku, kam par godu bija arī izveidots ģeoslēpnis. Šie akmeņi esot simtiem miljonus gadu veci un ir vieni no pirmajiem dzīvības lieciniekiem uz zemes. Tie esot veidojušies aptuveni šādi - kaut kādus akmeņus pārklājušas pirmatnējās baktērijas, tās savukārt pārklājuši putekļi, tie pārakmeņojušies, tos pārklājušas baktērijas, savukārt tās - putekļi — un šādi tas turpinājies simtiem miljonu gadu. Rezultāts ir dīvainu plēkšņainu akmeņu lauks Marokā. Ļoti interesanti bija pastaigāties pa lauku, kura vecums ir tik prātam neaptverams.

Turpinājām ceļu gar Draa upes ieleju, lēnām pretī augstajiem Atlasa kalniem. Lēnām bija sācis iestāties nogurums. Ceļojums jau bija otrajā pusē, un aiz muguras bija tik daudz redzētā. To, ka kaut kad bijām bijuši Portugālē un Spānijā, jau gandrīz jau bijām aizmirsuši, cik sen tas likās.

> Turpināt uz nākamo daļu

"Kāpās" ir nodaļa rakstu sērijā "Maroka"
Citas nodaļas:

  1. Pretī Āfrikai (Oct 05, 2013)
  2. Ierodamies (Oct 09, 2013)
  3. Feza (Oct 11, 2013)
  4. Uz tuksnesi! (Oct 12, 2013)
  5. Kāpās (Oct 12, 2013)
  6. Genocīds (Oct 15, 2013)