Saigona un Phnom Penh


Vjetnamas vilcieni nav nekādi diži labie. Sliedes vairāk atgādina šaursliežu dzelzceļa līniju, vagoni ir veci un, atkarībā no vilciena, reizēm arī netīri un nolaisti. Piemēram šis brauciens. Kādu brīdi pēc iemigšanas, mani pamodināja vilciena kratīšanās perpendikulāri braukšanas virzienam. Vilciens kratījās tik ļoti, ka nedaudz ar galvu sitos pret sienu, sajūtas bija tādas, ka sliedes iet čūskas formā. Vienīgais veids kā iemigt bija uz sāniem, jo guļot uz muguras kratīšanos izjutu spēcīgāk. Šim vilcienam slikti strādāja lampas, gultasveļa likās veca, krāsa uz sienām nolupusi. Labi, ka vismaz šoreiz bijām paņēmuši vietas uz apakšējām gultiņām, ar skatu pa logu, jo šis brauciens mums bija paredzēts sešpadsmit stundu garš, nebūtu patīkami dienas brauciena daļu pavadīt guļus, ar skatu griestos.

Vispār mums patīk braukt ar vilcieniem. Dienā skats pa logu ir interesantāks nekā no šosejas, naktī ir iespējams ietaupīt laiku, jo kamēr tu guli, tu arī pārvietojies uz priekšu. Nakts vilcienā turklāt ietaupa naudu, jo ir lētāka nekā viesnīca.

Ar vilcienu esam braukuši Taizemē, Vjetnamā, Ķīnā un Japānā. Jāsaka, ka šeit Vjetnamā vilciens bija sliktākais no mēģinātajiem, lai gan pozitīvi, ka tāds te tomēr eksistē, nevis kā Laosā un Kambodžā.

Vagona abos galos ir tualetes, kas šajā vilcienā gan bija ne pārāk patīkamas. Tās bija relatīvi tīras, turklāt aprīkotas ar augstspiediena šļūteni to izmazgāšanai, taču tajās aromāts nebija diez ko patīkams. Vismaz tās bija aprīkotas ar sēžamajiem podiem, nevis kā reizēm citās Āzijas valstīs. Vienā no vagona galiem atrodas trīs izlietnes ar spoguļiem, kur vakarā izmazgāt zobus. Turpat blakus stāv karstā ūdens automāts, kurš gan ir visai neuzkrītošs un iesācējs varētu nenojaust, ka tas ir paredzēts nūdeļu zupu gatavošanai, jo izskatās pēc kaut kādas kanalizācijas sastāvdaļas. Zupas visi iepērk pirms brauciena, taču pa vagoniem bieži braukā arī ratiņi ar ēdienu. Vienos no ratiņiem brauc siltais ēdiens, kas parasti ir vai nu rīsu biezzupa, vai kaut kāda putra ar gaļu. Vēl var dabūt vārītas olas un dažādas sīkas uzkodas. Nākamajos ratiņos ir čipsi, aizdomīga izskata, taču ļoti garšīga kafija, citi dzērieni, saldumi. Ja ratiņus palaiž garām, ir iespējams doties uz “restorāna vagonu”, kur šie ratiņi uzturas citā laikā un tos pašus ēdienus dabūt arī tur. “Restorāna vagonā” ir arī galdi kur paēst, bet kā jau pēc pēdiņām var nojaust, labāk to nedarīt, jo tur bija tik netīrs un tumšs, ka lai tiktu līdz “kasei” vajadzēja apiet visādus zemē nomestus atkritumus un izlietus dzērienus, kā arī aizturēt elpu, gaisā esošo cigarešu dūmu dēļ.

Pašas kupejas nav netīras, vienkārši ļoti vecas un nolietojušās. Mūsu pirmais nakts vilciens bija vēl kaut cik ciešams, tad nu šis otrais bija stabili kādus divdesmit gadus vecāks un gultasveļa droši vien bija no tiem pašiem laikiem.

Parasti ir interesanti braukt četrvietīgajās kupejās, jo divas atlikušās gultas ieņem kādi vietējie, ar kuriem var aprunāties, taču šoreiz ar mums kopā brauca kāds hipiju paskata džeks no Anglijas, kurš gan šobrīd dzīvojot Taizemē. Otrajā atlikušajā gultā bija jāguļ kādai Vjetnamiešu meitenei, bet viņa tikai sanesa kupejā savus koferus un paziņoja, ka gulēs otrā kupejā, vienā gultā ar savu draudzeni, lai jau mēs baltie tūristi tusējam kopā. Tā kā Olivers parasti guļ kopā ar Noru (katram galva savā virzienā), domājām, ka vismaz varēs izmantot gultu, taču meitene bija aiznesusi visu gultasveļu un kondicionētajā telpā bez segas gulēt nebija patīkami.

Pēc tam novēroju, ka arī vjetnamiešu meitene ar draudzeni izmantoja mūsu “galvas pretējos virzienos” sistēmu, laikam tas nav tikai mūsu atklāts, ērts, braukšanas veids, ja vienā gultā jāguļ diviem.

Lielākā daļa braucēju izkāpa no rīta pieturā Nha Trang, kas esot ļoti populāra pludmale, tur esot daudz kūrortu un balto cilvēku. To visu pārbaudīt nevarējām, jo mums vēl priekšā bija divas citas valstis. Varbūt šo lasot šķiet, ka baigi esam skrējuši, patiesībā bijām jau visai daudz pilsētās un nav tā, ka neko neredzējām. Gribējās gan apmeklēt vēl dažas vietas Vjetnamā, bet valsts ir ļoti liela, visu jau vienā braucienā nav iespējams iekļaut.

Kad vagonā bija palikuši tikai vjetnamiešu paskata ļaudis, vilciens devās tālāk un bija sākusies brauciena dienas daļa. Laiks gāja ātri, daudz skatījāmies pa logu un pētījām to, kas tur redzams. Nora fotografēja dažādus interesantus laukus ar domu tos vēlāk identificēt, kas arī izdevās - bijām redzējuši pitaiju (dragon fruit) audzes, melno piparu audzes, kā arī kafiju.

Par to, ka Vjetnama ir vai nu pirmā vai otrā lielākā kafijas audzētāja pasaulē, es jau rakstīju, taču izrādās, ka tā ir arī lielākā melno un balto piparu eksportētāja pasaulē, kā arī otra lielākā rīsu eksportētāja pasaulē. Atliek brīnīties kur tā atrod vietu tā visa audzēšanai.

Hošiminas stacija “Saigon” izskatījās tik lielai pilsētai nepienācīgi maza un provinciāla. Bija jau vēla pēcpusdiena, tāpēc atlika tik vien tik nokļūt kārtējajā viesnīcā, kuru bijām izvēlējušies netālu no murugsomnieku rajona. Es gan īsti nevaru saprast vai paši klasificējamies zem mugursomniekiem vai nē, itkā ceļojam ar mugursomām un “Teva” sandalēm, bet šķiet esam nedaudz par tīru un izvēlīgu lai pavisam labi iekļūtu šajā kategorijā, kuras pārstāvji visbiežāk ir jaunieši, kas izmanto “gap year” - starplaiku starp skolu un studijām - lai apceļotu Āziju un pārsvarā dzīvo ar stipri zemāku budžetu, kā arī Āzijā atrodas vismaz trīs mēnešus.

Saigonas stacijā pirmo reizi saskārāmies ar situāciju, kad nevarējām atrast taksometru. Takšu daudz, taču neviens klāt mums nenāca. Mēģinājām uzrunāt rindā pirmo esošo, tas kratīja ar galvu un sūtīja projām. Kādu brīdi pagrozījāmies, pienāca apšaubāma paskata džeks, kurš beidzot piedāvāja taksi. Es prasu, vai brauksim pēc skaitītāja, uz ko viņš tikai noplātīja rokas un atkal aizgāja. Visbeidzot pie mums pienāca oficiālāka paskata cilvēks, izrādās šeit notiek takšu pieraksts, kā ir redzēts dažās lidostās, bet bez kāda oficiāla kioska. Vienkārši apkārt staigā takšu kompāniju pārstāvji, uz kvīts pieraksta kur tu vēlies braukt un tad paši izsauc pareizo mašīnu. Tad nu beidzot iekāpām taksometrā un tikām nogādāti pareizajā rajonā. Precīzu adresi neviens no manis nevarēja saprast, jo tā bija ļoti maza ieliņa, tāpēc norādiju tuvāko parku un uz turieni arī braucām. No parka gan bija kādi pieci simti metru, taču jaunā pilsētā pastaigāties ir tieši laikā.

Pēc iekārtošanās viesnīcā, devāmies atpakaļ uz to pašu parku, jo bija jānopērk autobusu kompānijas biļetes - rītdien brauksim uz Kambodžu. No šīs pilsētas uz Kambodžas galvaspilsētu ir iespējams nokļūt vienā autobusa braucienā, kurš ilgst aptuveni septiņas stundas. Autobusu kompānijas pārstāvji gan nebija īpaši ieinteresēti mums kaut ko pārdot, tādi garlaikoti un reizē ļoti aizņemti. Izvēlējāmies firmu “Sapaco”, ar domu, ka populārākais “Mekong Express” droši vien gadu laikā ir degradējies, kas gan beigās nebija patiesība, jo mūsu Sapaco autobuss bija visai draņķīgs. No pozitīvās puses - tas vismaz maksāja divreiz lētāk, nekā trešais variants Kumho Samco, kā arī tas, ka mūsu Sapaco autobusa bezmaksas internetu nodrošināja Latvijā ražots “MikroTik” bezvadu rūteris. Cik tā pasaule tomēr ir maza (vai MikroTiks liels).

Vakarā vēl devāmies apstaigāt rajonu un pa ceļam jau nedaudz novērojām šīs pilsētas atšķirības. Redzējām resnus baltos tūristus ar mazām vjetnamiešu meitenītēm pie rokas, vairākas reizes dzirdējām krievu valodu. Kad visbeidzot nolēmām aiziet paēst vakariņas, iekšā ienāca arī krievvalodīgi cilvēki un apsēdās pie blakus galdiņa. Ārā sāka līt lietus un kamēr ēdām, visa iela bija pārpludināta ar ūdeni. Motorolleriem riteņi bija zem ūdens un īsti ārā netikām.

Nolēmām vēl iedzert augļu kokteiļus un atpūsties turpat. Tikmēr pie blakus galdiņa sēdošie arī apskatījās, ka lietus tik drīz nebeigsies, un neticēsiet ko viņi izdarīja tālāk - jaunais vīrietis, kurš bija tērpts uzvalkā, no celofāna maisiņa izvilka plastmasas pārtikas kastīti (tupperware), kurā iekšā bija aptuveni kilograms ikru. Pasūtīja stipro alkoholu, ēdamkaroti un sāka locīt iekšā. Pasaulē ir daudz riebīgu stereotipu par dažādām kultūrām, taču šie cilvēki stereotipus par krieviem nekādi nemēģināja lauzt. Skaļi, smēķējoši un iedzēruši, ar karotēm locīja iekšā ikrus un deva tos kafejnīcas darbiniekiem. Pilnīgi neticami! Nespēdams pats noticēt tam, ko es redzēju, palūdzu Norai neuzkrītoši nofotografēt šo farsu.

Tālāk devāmies uz Vjetnamas nacionālā kafijas ražotāja “Thrung Nguyen” kafejnīcu, kura nebija pat ne līdzīga Starbucks. Šeit varēja nopirkt kafijas tasi arī par 10 eiro, un vispār bija sajūta, ka ādas dīvāniem un medību trofejām dekorētajā iestādē ielaiž tikai cilvēkus, kas pienācīgi apģērbušies.

Tā nu tad arī pagāja šis vakars. Nākamajā rītā veicām vēl vienu kafejnīcu apgaitu un tad devāmies uz autobusu.

Kambodža

Autobusa brauciens līdz robežai bija ātrs, jo tas nav tālu. Tālāk atlika sekot visai detalizēti aprakstītiem procedūras soļiem, kurus izlasīju vēl ar autobusa WiFi palīdzību atvērtajā Seat61, kas ir lielisks resurss ceļošanai ar vilcieniem un autobusiem.

Kad autobuss apstājās pie robežas, autobusu firmas darbinieks ievāca pases un visiem pa priekšu tās aiznesa uz emigrācijas ēku. Pārējie viņam sekoja un iestājās rindā, kur emigrācijas darbinieks tās jau bija sācis zīmogot, un pa vienai izsniegt atpakaļ. Mums kā savādākajiem protams pases iedeva pēdējiem. Tālāk visi iziet ārā, iekāpj atpakaļ autobusā, kurš pabrauc divsimts metrus un visus atka izlaiž ārā - šoreiz pie Kambodžas imigrācijas. Lai iekļūtu Kambodžā ir vajadzīga Vīza. Tā kā Latvijā vēstniecības nav, to var nokārtot internetā. Mums bija izdrukāti vajadzīgie papīri, tāpēc devāmies nevis rindā, kurā stāvēja visi vjetnamieši (dīvainā kārtā, mūsu autobusā nebija neviena baltā tūrista), bet tajā, kura saucās “E-Visa”. Tur mums nolasīja pirkstu nospiedumus, salīdzināja tos ar biotmetriskajiem datiem pases čipā, sazīmogoja un palaida tālāk uz autobusu. Autobuss pabrauca vēl dažus metrus un visus izlaida pabriesmīga paskata ēstuvē, kur bija paredzēta pusdienu pauze.

Jau īsu gabaliņu projām no robežas bija skaidrs, ka esam krasi atšķirīgā valstī. Pilsētas nomainīja lauki, pazuda blīvā satiksme, vairs nekur nemanīja trijstūrainās cepures. Ik pa brīdim varēja manīt zeltītos Taizemes stila budistu tempļus, kuru Vjetnamā nav. Privātmājas šeit bija daudz prastākas un laucinieciskākas. Daudz māju bija uz stabiem, kas nodrošina aizsardzību pret plūdiem, kā arī palīdz patverties no karstās saules. Šoseja kļuva šaurāka, mašīnu bija daudz mazāk. Vietā, kur šoseja atduras pret milzīgo Mekongas upi, autobuss uzbrauca uz sagrabējuša paskata prāmja un šķērsoja upi šādi, jo šeit nav tilta.

Kambodžai ir ļoti sarežģīta un smaga vēsture. Tūkstošiem gadu tā ir malta starp lielo kaimiņu dzirnakmeņiem, tā ir vienmēr cietusi un pakļauta. Pārmaiņus to ir centušies pakļaut gan Siāmieši, gan Vjetnamieši, gan vēlāk Francūži un komunisti. Vjetnamas-ASV kara laikā Kambodža ļoti cieta no ASV bumbvedēju uzlidojumiem, jo tie centās iznīcināt Kambodžas džungļos slēpjošos Vjetnamiešus. Septiņdesmito gadu sākumā kāds jucis Sarkano Khmēru vadonis vārdā Pols Pots sarīkoja nevēlamo iedzīvotāju tīrīšanu, nogalinot aptuveni divus miljonus cilvēku. Dažus gadus vēlāk, šo režīmu pārtrauca Vjetnamieši, kuri, jūtoties stipri pēc uzvaras ASV karā, iebruka Kambodžā un pārņēma kontroli valstī un no Kambodžas izvācās tikai tad, kad sākās PSRS sabrukums. Vjetnamai tas nozīmēja lielākas problēmas nekā kaimiņvalsts uzturēšana.

Izlasījuši Kambodžas vēsturi, bijām gatavi Kambodžai un izkāpām no autobusa tās galvaspilsētā, Pnompeņā.

Lai arī galvaspilsēta, Pnompeņa atstāja mierīgas un nelielas pilsētas iespaidu. Jā, centrā te protams ir ļoti daudz transportlīdzekļu, taču ēkas ir mazākas un ir daudz vieglāk šķērsot ielas vai atrast ielu bez moču plūsmas. Pašu mopēdu šeit bija stipri mazāk nekā Vjetnamā un salīdzinājumā te pat šķita visai mierīgs.

Šajā pilsētā mums bija sarunāts satikties ar Miku un Zani, kuri Kambodžā dzīvo jau vairākus gadus. Pie viņiem bijām uzaicināti palikt pa nakti, tāpēc viņu mājas adresi arī skaidrojām pie mums pienākušajam tuk-tuka vadītājam. Neierasti, taču nebija ne miņas no parastā tuktukistu un taksistu uzbrukuma. Iespējams bija jau zināms, ka šajā autobusā nav daudz tūristu.

Tiem kas nezin, par Tuktukiem Āzijā sauc visa veida mazos taksometrus, kas bieži ir pārtaisīti motocikli. Taizemē tie ir lieli un īpaši ražoti, šeit, Kambodžā, tās ir vienkārši mopēdam pieāķētas piekabes ar jumtiņu.

Tuktuka vadītājs bija draudzīgs un labi runāja angliski, tā kā mums nebija nekāda veida vietējās naudas, pa ceļam aizveda mūs līdz bankai. Par naudu kambodžā nebiju īpaši interesējies, tāpēc mani sagaidīja daži pārsteigumi. Kambodžā teorētiski eksistē vietējā nauda, Kambodžas riēli. Biju noskaidrojis kursu, un aprēķinājis cik aptuveni naudas varētu vajadzēt. Tie bija daži miljoni. Kad ievadīju vajadzīgo summu bankomātā, viņš paziņoja, ka man (vai arī tam) neesot pietiekami daudz līdzekļu. Nevarēju saprast kāpēc tā, tad izvēlējos citu pogu, kur varēju izvēlēties kādu no standarta piedāvātajām summām. Un par lielu brīnumu - man no automāta izdeva amerikas dolārus.

Izrādās, Kambodžā ikdienā lieto tikai ASV dolārus un riēli tiek pārsvarā izmantoti kā sīknauda, kad jāizdod no dolāra. Ar tiem ir iespējams maksāt, taču tas tiek darīts tikai ja summas ir ļoti mazas.

Nu labi, ka man kontā nebija miljons dolāru. Bija klāt krēsla, kad beidzot ieradāmies 442. ielā, pie šika paskata dzīvokļu mājas.

> Turpināt uz nākamo daļu

"Saigona un Phnom Penh" ir nodaļa rakstu sērijā "Vjetnama un Kambodža"
Citas nodaļas:

  1. Hanoja (Sep 19, 2014)
  2. Ninh Binh (Sep 21, 2014)
  3. Hue un Hoi An (Sep 22, 2014)
  4. Saigona un Phnom Penh (Sep 25, 2014)
  5. Uz Ankoru (Sep 27, 2014)