Guilina un lauki


Pēc dažu stundu brauciena ērtā ātrvilcienā iznācām no Guilinas dzelzceļa stacijas un nonācām mierīgā, vakara saules pielietā pilsētā. Atmosfēra bija patīkama, cilvēku maz, ielas klusas. Šķērsojām stacijas laukumu un devāmies pilsētas autobusa pieturas virzienā.

Pirmā pārsteidzošā lieta, ko secināju, ieslēdzot telefonu, bija tas, ka iPhone atrodamā “Apple Maps” karte pēkšņi ieslēdzās tādā kā Ķīnas režīmā un uzradās ārkārtīgi detalizēta karte ar iespēju veikt sabiedriskā transporta maršruta plānošanu un daudz citu lietu, kuras no Eiropas nebija iespējams redzēt.

Šeit kārtējā piezīme nākotnes ceļotājiem. Android ierīces Ķīnā ir teju vai bezjēdzīgas, jo Ķīnas valdības untumu dēļ visi ar Google saistītie servisi Ķīnā ir bloķēti. Nedarbojas Google Maps, Translate, Google Search, Play Store un viss pārējais. Pat lietojot Honkongas nebloķēto SIM karti, Google Maps ir ar 250 metru nobīdi dienvidaustrumu virzienā, padarot karti nelietojamu. Openstreetmap karte ir ļoti vāji detalizēta, tāpēc šī Apple Maps karte bija gluži laikā — tās dati nāk no Ķīnas labākās ielu kartes “Autonavi (Amap)”, kas ir labāka par Baidu vai citām kartēm. Android tālruņos teorētiski ir iespēja ieinstalēt Amap aplikāciju, taču ne tikai aplikācija pati, bet arī pati karte ir tikai ķīniešu valodā. Tāpēc Apple iPhone telefoni Ķīnā ir ļoti populāri, un ceļotājiem iesaku līdzi ņemt tieši šīs markas telefonu. Šķiet, ka otrs variants ir ņemt Here karšu aplikāciju, jo arī Microsoft servisi pagaidām nav bloķēti un Bing darbojas, taču par kartes kvalitāti nevaru galvot.

Uzlikām navigāciju uz izvēlēto viesnīcu, un telefons izplānoja īsāko savienojumu ar diviem sabiedriskajiem autobusiem, pateica, cik minūtes līdz tuvākajam, turklāt visu šo informāciju attēloja manā Apple rokas pulkstenī, pat norādot, pēc cik pieturām jākāpj ārā.

Mūsdienās ceļošana noteikti ir daudz vienkāršāka kā pirms pieciem gadiem, kad visur nācās tikt ar grāmatas palīdzību un viedtālruņu līdzi nebija. No vienas puses, nav tik romantiski, taču no otras - vairāk var koncentrēties uz apkārtni, bez uztraukumiem, ka esi apmaldījies.

Pirmais sabiedriskais autobuss
Tuvējais tirdziņš
Velosipēdistu un motorolleru joslai pie luksofora uzstādīts jumtiņš, kur patverties no lietus un saules

Pēc mantu nolikšanas un paēšanas nu jau daudz patīkamākās viesnīcas ēstuvē, izmetām tikai nelielu loku pa tuvāko rajonu un devāmies gulēt.

Plāns Guilinā nebija nekāds sarežģītais. Izbaudīt apkārtni, pastaigāt pa parkiem un aklimatizēties Ķīnai. Daudzi šeit izvēlas braukt pa upi un izbaudīt skaistos karsta kalnu skatus, taču bijām nolēmuši, ka karsta skatus esam redzējuši jau citās reģiona valstīs, tāpēc upes brauciena laiku atvēlējām citiem plāniem vēlāk ceļojumā.

Pirmais, ko novērojām, šķērsojot tiltu, bija: cik klusas ir ielas. Jau pirmā Ķīnas brauciena laikā bijām pamanījuši, cik daudzi pārvietojas ar elektrovelosipēdiem. Taču tagad, papildus tiem, elektrificējušies ir arī motorolleri, tuktuki un nelielā izmēra kravas mašīnas. Salīdzinot ar citām reģiona valstīm, kur esam bijuši, ielas Ķīnā ir ļoti klusas un mierīgas.

Te daži video ar klusajiem elektroauto:

Daudzi man ir jautājuši, vai nebija grūti elpot, par ko es varu pateikt tikai to, ka jebkurā Ķīnas pilsētā gaiss ir daudz tīrāks, nekā Vjetnamas Hošiminā vai Hanojā, kur katru sekundi tev garām pabrauc simts dūmojošu motorolleru. Šeit vismaz pašas ielas ir mierīgas un dūmi no transporta nenāk - no katriem simts motorolleriem deviņdesmit deviņi ir elektriskie, kuri brauc bez skaņas un dūmiem. Protams, ir periodi, kad dažās Ķīnas pilsētās pastiprinās rūpnīcu smoga problēma, bet šis smogs bieži ir ziņu dienestu pārspīlēts. Bangladešā, Indijā un daudzās citās valstīs tik tiešām ir grūti elpot vai redzēt tālāk par simts metriem, turpretim vasaras laikā, kad Ķīnā smogs ir mazākais, pat prātā neienāca, ka ir kaut kādas gaisa kvalitātes problēmas.

Bijām noskatījuši dažus no Guilinas interesantākajiem apskates objektiem, izdomājuši tādu kā aptuvenu maršrutu, un devāmies uz Ziloņa parku kā pirmo. Ja būtu jāuzskaita Ķīnas pozitīvās un negatīvās lietas, parki būtu pirmais, kas nāk prātā pie pozitīvajām. Parki ir tīri, mierīgi, labi iekārtoti. Šeit ir maz cilvēku un parki ir tāda kā patveršanās oāze pēc grūtas dienas autobusos, vai kādā cilvēkiem pieblīvētā vietā.

Pa ceļam novērojām daudzas no jaukajām Ķīnas iezīmēm: vecus cilvēkus, kuri apakšzemes tunelī mācījās dejot, vingrotājus, galda spēļu spēlētājus. Ir tik jauki redzēt, ka vecāki cilvēki pavada laiku ārā, vingro, dejo, spēlē spēles. Kad runāju par šo tēmu ar paziņām un radiniekiem Latvijā, kopējā doma bija tāda, ka, arī šeit varbūt varētu ko tādu darīt, bet negrib to darīt kā vienīgais vai pirmais. Jāmainās visiem kopā. Varbūt kāds vēlas izveidot kādu parka vingrotāju klubiņu? Tai Či taču esot Latvijā?

Ziloņu parks kopumā bija tāds visai dīvains, daļa noteikti nebija augstās ieejas cenas vērta, taču izstaigāties varēja labi, kā arī, uzkāpjot zilonim līdzīgajā klintī, varējām labi apskatīt pilsētu no augšas.

Izmetuši loku ap dažiem no pilsētas mazajiem ezeriņiem, kur skaistie parki bija bez maksas un daudz interesantāki, devāmies ēdiena meklējumos.

Ar ēdienu Ķīnā var būt sarežģīti, pat, ja neesi veģetārietis, bet absolūts visēdājs. Angliski šeit nerunā neviens un gandrīz visās ēstuvēs ēdienkartes ir ķīniešu valodā. Protams, ilgstoši staigājot var atrast vietas, kur ēdienkartēs ir arī fotogrāfijas vai īsi angliski apraksti, tāpēc ēstuves meklēšanu neiesaku atlikt uz pēdējo brīdi. Izsalkušam cilvēkam ātrāk rodas izmisuma sajūta un negatīvas emocijas pret reizēm absolūti dīvainajiem ķīniešu ēdieniem. Jā, Ķīnā ēdieni ne ar ko nelīdzinās mūsu ķīniešu bistro atrodamajiem. Kad bijām Pekinā, padomājām, ka tas noteikti atšķiras pa reģioniem. Tagad, kad esam apceļojuši lielāku daļu Ķīnas - nē, ēdieni Ķīnā nekur nav līdzīgi Eiropā atrodamajiem ķīniešu bistro. Ja ir telefons ar internetu, kurš nav bloķēts (ja lietojat kādu VPN programmu, vai Honkongas SIM karti), iesaku lietot Google Translate, kurš māk tulkot ar telefonu nobildētus tekstus. Tas reizēm kaut nedaudz palīdz.

Bijām internetā noskatījuši kādu budistu templi kuros bieži var atrast labu veģetāru ēdienu, taču pēc gara pārgājiena uz to, secinājām, ka templim ir ierobežots darba laiks. Tāpēc kāpām vien autobusā un braucām atpakaļ uz centru, kur atradām tādu kā ielas ēstuvi. Pēc bildītēm izvēlējāmies drošākos variantus - cepti rīsi ar dārzeņiem un olu, cepti tomāti ar olu. Tāpat parasti var dabūt nūdeles, tofu, kaut ko ar sēnēm. Visa brauciena laikā tā arī neizdevās atrast iepriekšējā braucienā tik bieži ēstos dārzeņu pelmenīšus.

Atpakaļceļā uz viesnīcu bija ieplānots samainīt naudu, jo pirmā porcija sāka tuvoties beigām. Kredītkartes protams ņem tikai lielos veikalos; ēstuvēs un mazākos pārtikas veikalos Visa/Mastercard netiek pieņemts. Šeit saskārāmies ar jaunumu - naudu vairs nevar samainīt nekur citur, kā tikai Bank of China, visas pārējās bankas naudu nemaina. Bankomātos naudu izņemt arī vairs nevar, ar dažiem izņēmumiem (ICBC banka). Valūtas maiņas kiosku Ķīnā nav. Ja pareizi atceros, ar šo pirmajā braucienā nekādu problēmu nebija, taču tagad visi norādīja, ka vienīgais veids ir meklēt Bank of China filiāli. Tās, protams, katrā pilsētā ir labi ja divas. Naudas mainīšanai obligāti jāuzrāda pase un vīza, kuras nebija līdzi, tāpēc naudu neizdevās samainīt. Turpat ārā uz trepēm gan klāt pienāca kāda sieviete, kas teica, ka naudu var samainīt privāti. Viņas kurss bija ļoti labs, tāpēc eksperimenta kārtā samainīju nelielu summu, un vēlāk nekādu problēmu nebija, tāpēc šādu variantu arī var apsvērt, tikai, protams, ļoti uzmanoties, vai iedod pareizu banknošu skaitu un vai tās izskatās īstas.

Garā diena Guilinā tuvojās beigām, tāpēc atgriezāmies viesnīcā, paēdām un gājām gulēt.

Uz laukiem

Kā nākamais pieturas punkts bija paredzēta Sāndžiangas pilsēta uz kuru iespējams nokļūt pavisam īsā laikā — viena pietura ar ātrvilcienu. Skatoties atpakaļ, tagad es maršrutu būtu veidojis nedaudz citādi, bet par to vēlāk.

Sāndžiāngas pilsēta pati par sevi ir visai vienkārša un ne ar ko neizceļas. Galveno interesi tajā rada jaunā dzelzceļa stacija, jo tagad ir daudz vienkāršāk nokļūt uz Dong ethnisko minoritāšu ciematiem, kas atrodas tepat pusstundas brauciena attālumā. Ierašanās šeit nekādas problēmas nesagādāja, atlika ignorēt taksometru piedāvājumus un pa taisno sekot visiem cilvēkiem, kas iekāpa trīs zaļos autobusos, kuri nogādāja mūs pilsētas centrā, izlaižot tieši pretim tūrisma informācijas centram.

Jau biju iepriekš noskaidrojis, ka nepieciešams atrast vienu no divām pilsētas autoostām - Hexi. Šeit atkal nedaudz noder ķīniešu valodas pamati. He nozīmē upe, bet, kā jau iepriekš parādīju, xi ir rietumi un dong ir austrumi. No tā varam secināt, ka viena autoosta ir upes kreisajā pusē, otra - labajā. No Hexi stacijas autobusi brauc uz ciematiem, bet no Hedong tie brauc uz rīsu terasēm, kas bija nākamais punkts mūsu ceļojuma plānā.

Izkāpuši nedaudz pagrozījāmies, lai saprastu, kur esam nonākuši, kad pamanījām kādu ķīniešu sievieti ar rietumnieka paskata vīrieti, kuri arī meklēja, kā nokļūt tālāk. Ieraudzījuši mūs, viņi pajautāja, vai arī grasāmies braukt uz Chengyang ciemu. Tā kā tiešām tas bija mūsu mērķis, nolēmām nākamo autobusu meklēt kopā. Man gan bija skaidri zināms, kurp jāiet, taču ļāvu sievietei izmantot ķīniešu valodas prasmes un ieiet info centrā. Protams, info centri nekad nav paredzēti rietumnieku tūristiem kā mēs - lai kurā informācijas centrā es neiegrieztos, angliski runājošu cilvēku tā arī nesastapu.

Uzņēmu telefonā kursu uz pareizo autoostu, un visi kopā devāmies aptuveni kilometru garā pastaigā pa pilsētu. Vietu atrast nebija grūti, taču īstas autoostas nekur nemanīja, tikai autobusu pieturu, pie kuras dežūrēja arī čupiņa privāto taksometru (tas vienmēr ir rādītājs, ka no šīs vietas var aizbraukt arī lētāk).

Pareizo no autobusiem pamanīja mūsu jaunā paziņa, tāpēc fiksi ielēcām iekšā un devāmies ceļā uz laukiem.

Vēja un lietus tilti

Izkāpām pavisam mazā ciematā, pie kura mūs nesagaidīja nedz taksisti, nedz arī kādi suvenīru pārdevēji. Bija ļoti silts, lietu nebijām redzējuši kopš Honkongas. Tā kā bijām agri izbraukuši, bija tikai pusdienlaiks.

Apkārt bija tikai pļavas, lauki, kalni. Nekādu lielo māju, automašīnu. Tikai šaurs asfaltēts ceļš, pa kuru atbrauca noputējušais autobuss.

Pārgājām pāri skaistam gājēju tiltam un klāt arī bijām. Viesnīca bija četru stāvu koka būve tradicionālā stilā, visa čīkstēja un grabēja, kas piedeva tai tādu senatnīguma auru. Neviena gan šeit nebija, bijām gluži vieni. Nolikām somas un apstaigājām apkārtni, izbaudījām skaisto skatu. Olivers nokāpa līdz upei, kur atrada vistas. Nora bildēja milzīga izmēra taureni. Kaut kur fonā sisināja sienāži, un bija tik patīkama lauku vasaras sajūta, ka gandrīz sajutāmies kā Latvijā.

Rezervētā viesnīca atradās skaistā vietā pie nelielas upītes, pāri kurai pirms vairāk kā simts gadiem uzbūvēti vairāki tradicionālie segtie tilti ar ļoti skaistiem dakstiņu jumtiem. Viens šāds tilts atradās dažus metrus no mūsu istabiņas balkona.

Tepat blakus viesnīcai

Kad beidzot atradām saimnieku un bijām tikuši savā istabiņā, turpat viesnīcas ēstuvē paēdām. Uzradās arī citi apmeklētāji, kuri bija atnākuši tikai ēst. Kad šie bija paēduši, vairāki pienāca pie mums un gribēja iepazīties, kā arī pacienāja mūs ar kaut kādu interesantu augu, kuru sākumā noturējām par kāpuriem. Beigās Nora izdomāja, ka tas ir kaut kas līdzīgs spurdzēm, kas garšo pēc avenēm. Olivers ilgi domāja, bet beigās saņēmās un “tārpu” apēda, turklāt secināja, ka ir garšīgs, un apēda vēl dažus.

Tad atlika doties pārgājienā un apskatīt pašu galveno “lietus un vēja” tiltu, kā arī tuvējos ciematus. Tilts bija turpat netālu, atlika tikai pa smilšainu celiņu sekot upes tecējumam.

Izrādījās, ka tiltam ir apskates maksa, tāpēc mūs tūlīt pat noķēra kāds vietējais darbinieks un gandrīz aiz rokas aizveda uz otrā pusē esošo kasi, kur nācās nopirkt biļetes. Lai arī pats tilts ir ļoti skaists, es teiktu, ka interesantāki bija neatjaunotie bezmaksas tilti, kurus atradām turpat nedaudz tālāk. Taču, tā kā biļetes nauda tiek ieguldīta visu reģiona ciematu uzturēšanā, nelikās, ka esam par kaut ko pārmaksājuši.

Diena pagāja ļoti mierīgā un patīkamā gaisotnē. Ciemi šķita absolūti autentiski, te tik tiešām dzīvo cilvēki, šaurajās ieliņās risinās visa lauku dzīve. Nav suvenīru veikalu, tūrisma aģentūru kiosku, rikšu vai nesēju. Protams ir pāris viesnīcas un ēstuves, kā arī uzbūvēts kaut kāds kultūras centrs, kur risinājās tradicionālos tērpos ieģērbtu meiteņu deju pasākums, kas acīm redzami bija paredzēts tūristiem, taču pašus tūristus redzējām ļoti maz.

Ja padomā, šis ciems bija viena no tām vietām, ko atcerēties visu dzīvi, viena no spilgtākajām un siltākajām atmiņām.

Izstaigājām gan tuvējos ciematus, gan beigās aizgājām ārpus standarta maršruta un nonācām lielākā apdzīvotā vietā. Izmetām nelielu loku, nonācām atpakaļ pie upes, kur ar milzu jautrību peldējās bērni. Blakus piestāja auto, no kura kravas kastes šoferis aiz astēm vilka ārā dzīvas cūkas. Tante ar stibiņu tās aizdzina uz māju turpat tālāk. Blakus upei auga tējas krūmi, kuru lapiņas tantes lasīja grozos.

Bija karsti un fantastiski.

"Guilina un lauki" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas dienvidi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Apr 10, 2016)
  2. Guilina un lauki (Apr 14, 2016)
  3. Rīsi (Apr 16, 2016)
  4. Mākoņkalni (Apr 17, 2016)
  5. Ceļā (Apr 20, 2016)
  6. Kalnos un tālāk (Apr 20, 2016)