Rīsi


Nebijām gaidījuši, ka itkā nelielais brauciens uz Lietus un Vēja tiltu izvērtīsies tik patīkams, tāpēc šķita, ka pārāk ātri dodamies prom.

Šīs dienas plāns bija ļoti ambiciozs. Nekas īsti nebija skaidrs, jo informācijas internetā bija maz. Plāns bija sekojošs: ceļamies agri un pēc ēšanas dodamies uz vietējo autobusu, kurš mūs nogādās atpakaļ Sandžengas pilsētā. Tālāk mēģinam atrast otru autobusu galapunktu, kur atrast autobusu uz Longšengu. Tur mēģināsim atrast autobusu, kurš brauc uz Longdži, kur atrodamas Pūķa Muguras rīsu terases. Pēc izstaigāšanās, vakarā brauciens jāatkārto reversā, jo no Sandžengas dzelzceļa stacijas mums pusnaktī aties vilciens uz nākamo galamēŗķi. Papildus grūtībai, nebija zināms, kur atrodas dzelzceļa stacija, turklāt biļetes bija nopirktas no citas stacijas1.

Autobusu ilgi nebija jāgaida un pilsētā jau uzreiz sapratām, kur atrast otro autobusu galapunktu. Kamēr gājām tā virzienā, pamanījām grupu privāto minivenu, kuru šoferi bija ieinteresēti mūs kaut kur aizvest. Intereses pēc apjautājos par cenu, kas izrādījās visai pieņemama - 30EUR par visiem,turklāt uzreiz pa taisno līdz rīsu terasēm, kas kopumā ir divu stundu brauciens, un mums vairs nav jāsatraucas par pārsēšanos un cita autobusa meklēšanu. Protams autobuss būtu desmit reizes lētāks, bet tā kā diena solījās būt saspringta, nolēmām uzreiz no rīta ietaupīt laiku, atstājot ilgāku laiku pastaigām.

Brauciens bija visai ilgs, tāpēc novērtējām, ka braucam privātā mašīnā, nevis daudz lēnākajā autobusā, attālums izrādījās daudz lielāks kā bijām domājuši. Tagad skatoties, protams viegli redzēt, ka prātīgāk būtu bijis braukt uz Longšengu jau no Guilinas, un Sandžiangu ieplānot pēc rīsiem, tas mums ietaupītu šo braucienu vienā virzienā.

Auto izlaida mūs pie kaut kāda informācijas centra, kur kā jau parasti neko īsti nevarēja saprast. Informācijas centra meitenes kratīja galvu un angliski neko atbildēt nevarēja. Cik no tablo varēja saprast, šeit jāpērk biļete uz tūristu autobusu, kurš uzvedīs augšā kalnā. Tā kā bijām ar lielajām somām, sākumā noskaidrojām, ka, par laimi, somas atstāt var jebkurā no suvenīru veikaliem šajā teritorijā. Dažādi šoferi mēģināja mūs pierunāt, lai braucam ar viņiem, taču cena sanāca lielāka kā autobusam. Interesanti, ka mašīnu cena pie visiem sakrita, turklāt nokaulēt nebija iespējams pat ne vienu vienību, tāpēc teicām, lai liek mūs mierā un nopirkām saldējumus.

Kamēr ēdām saldējumus un domājām vai maksāt par autobusu, uzmācīgais šoferis jau bija sameklējis kādu ķīniešu pāri un atkal pienāca klāt, šoreiz ar labāku piedāvājumu, jo cenu dalīsim ar viņiem. Nospriedām, ka tas ir praktiski tas pats kas maksāt par autobusu un piekritām braukt.

Izrādījās, ka brauciens no tūrisma centra līdz pašām rīsu terasēm ir visai garš, kārtējā mīklainā tūrisma infrastruktūra Ķīnā — tā vietā, lai sabiedriskais autobuss vestu līdz objektam, tevi izsēdina neizdevīgā vietā, no kuras nav izvēles, kā vien maksāt par dārgāku tūristu autobusu.

Diena bija ļoti karsta, tik karsta, ka nācās no somas vilkt ārā lietussargu, lai pasargātos no apdeguma. Pašas rīsu terases atrodas tādā kā ciematu sistēmā, staigāt šeit var ļoti daudz. Pirms brauciena biju optimistiski ieplānojis astoņu kilometru pārgājienu starp diviem ciematiem, taču, kad secinājām kādi ir laika apstākļi, šis plāns ātri tika atcelts par labu pāris stundu pastaigai pa tuvējo ciematu apkārtni, kas tāpat ir visai grūti, jo visur ir trepes, daudz trepju.

Tantes gatavo lipīgos rīsus bambusa stumbros
Tējas fermentēšana
Rīsu terases ar ūdeni tajās

Paēdām pusdienas, pastaigājām, pacepinājāmies saulē. Bija laiks doties atpakaļ, bet tad secināju, ka mums ir palicis gaužām maz skaidrās naudas. Pareizāk sakot, mums pat nepietiek braucienam no kalna lejā uz tūrisma centru, kur stāv mūsu somas. Izstaigāju visus iespējamos hoteļus, taču uzzināju tikai to pašu ko jau zināju — naudu samainīt var tikai Bank of China un bankomātu šeit nav.

Mēģinājām atrast kādus privātšoferus, taču nevienu neatradām. Tūristu autobusu pieturā arī bija nejauks klusums. Vienīgais vadītājs absolūti atteicās komunicēt un cik varēja saprast, tāpat nekur tuvākajā laikā nebrauks. Olivers jau sen bija noguris un nekur vairāk staigāt negribēja, tāpēc sākām baidīties, vai ambiciozais plāns nedraud izgāzties. Sākām dežurēt automašīnu stāvvietā, vai neatrodas kāds jēdzīgs vietējais iedzīvotājs ar kuru kaut ko sarunāt, taču cilēku bija ļoti maz, visi kas nāca, piekāpa pilna mašīna. Loģiski, ka viens pats cilvēks ar privāto automašīnu nebrauc uz šādu vietu tūrisma braucienā.

Tad Norai izdevās atrast rietumnieku paskata pāri, kuri runāja angļu valodā. Meitene un puisis aptuveni mūsu vecumā bija ceļotāji no Ungārijas. Viņi piekrita samainīt 50 dolāru naudaszīmi, lai gan protams par ļoti neizdevīgu kursu - bet ko gan es tur varēju sūdzēties. Āri sadraudzējāmies un nolēmām tālāk braukt kopā, jo arī viņu nākamais mērķis bija Sandžianga, precīzāk sakot, tas pats tilts, pie kura bijām nakšņojuši.

Džeks bija tāds īsts ceļotājs, ar kuru nebūtu bail braukt vienalga kur. Kad nevarējām atrast transportu un autobusa pieturā nekas nenotika, Ungārs taksistiem pateica, lai iet dillēs un paziņoja, ka mēs visi iesim uz šoseju stopēt kādu garām braucošu sabiedrisko autobusu. “Ja nestāsies - izskriešu priekšā, nāksies bremzēt!”

Tā kā no info centra tiešām brauca tikai tūristu autobusi, uzlikām uz pleciem somas un devāmies meklēt tuvējo lielceļu. Un taisnība vien bija. Parunājām ar tantēm, kas sēdēja pie kādas mājas, kuras, protams, saprata tikai pilsētu, uz kuras pusi gribam braukt. Tantes pamāja ar galvām un norādīja, ka autobuss kaut kur šeit varētu stāties. Tālāk mūsu jaunais ungāru draugs tika norīkots monitorēt šoseju un mēs iekārtojāmies uz soliņa turpat netālu. Kad tuvojās autobusi, netālu sēdošās tantes ar galvu māšanu deva zīmi, vai autobusu ir vērts turēt, vai nē. Kad beidzot tuvojās autobuss, par kuru saņēmām apstiprinošu signālu, tas tika apturēts un nu jau arī varējām doties ceļā uz Longšengas pilsētu. Protams, ka autobusa biļete maksāja divpadsmit reizes mazāk kā taksistu labākais piedāvājums (250CNY uz visiem, vai 5CNY no katra). Interesanti, ka info centrā dežurējošie taksisti atkal jau negribēja kaulēties. Nebija neviena cita tūrista, bet šoferis labprātāk aizgāja atpakaļ gulēt, nevis nolaida cenu.

Kad garais brauciens uz Longšengu bija galā, izlecām ārā no autobusa, kur mūsu aktīvais līdzbraucējs jau bija noķēris kādu tanti un uzzinājis, kur atrodas nākamais autobuss, kas tālāk vedīs uz Sandžiangu. Viss notika burtiski sekunžu laikā, jo izrādījās, ka šis autobuss atiet aptuveni šobrīd, tāpēc sākām skriet un iekšā ielēcām pēdējā brīdī. Bez ungāru pāra droši vien būtu ieradušies kādu stundu vēlāk, jo esam nesteidzīgie ceļotāji, kamēr būtu visu izpētījuši kartē un apdomājuši, tikmēr ungārs bija neapturams un hiperaktīvs.

Mūsu ceļi šķīrās Sandžengā, kur šie aizgāja meklēt nākamo autobusu uz Lietus un Vēja tiltu, bet mēs devāmies nosist laiku, jo, kā jau rakstīju, vilciens bija ieplānots īsi pēc pusnakts.

Sandženga pati ir neliela lauku pilsēta, kurā nekā īpaši interesanta nav, izņemot upi un centrālo laukumu. Bet tas nekas, centrālie laukumi Ķīnā ir interesanti, kad iestājas tumsa. Tad laukumā sarodas ļoti daudz cilvēku, tiek uzstādīti magnetafoni, vecāki ļaudis dejo, jaunieši braukā ar dažādiem iznomājamiem braucamajiem, notiek dažādas aktivitātes, ieslēdzas izgaismotas strūklakas. Kad bijām pietiekami ilgi nosituši laiku kādā ēstuvē, devāmies uz laukumu. Kamēr Nora un Olivers iekārtojās laukuma vērošanai uz kāda no soliņiem, man bija jādodas atrisināt izbeigušās naudas problēma.

Bija jau tumšs, pāri deviņiem, taču vēl bija ļoti daudz laika līdz pusnaktij. Devos meklēt tuvāko bankomātu, jo bankas sameklēt šajā laikā nekādu cerību nebija. Protams izrādījās, ka ne pirmie, ne otrie atrasti bankomāti manu karti nesaprot. Arī ne trešais un ceturtais. Pētīju karti, skraidīju pa pilsētu, beigās atgriezos pēc kādas pusstundas, kad bedzot atradu vienīgo ICBC bankomātu, kurš saprata ārzemju kartes. Tāpēc varu tikai silti rekomendēt — naudu samainiet laicīgi un pietiekamā daudzumā, jo ārzemju kredītkartes Ķīnā nav lielā cieņā un valūtas maiņas punkti neeksistē.

Tā kā biju solījis tikai pāriet pāri ielai, Nora ar Oliveru bija manāmi satraukušies, bet nu Ķīnā jau nekas nenotiek uzreiz kā plānots. Sameklējām taksometru un telefonā parādījām ķīniešu nosaukumu savai lauku dzelzceļa stacijai. Un šoreiz “lauku stacija” nemaz nebija pārspīlējums — stacija atradās pusstundas brauciena attālumā no pilsētas. Braucām pa tumsu arvien vairāk prom no apdzīvotām vietām, līdz beidzot taksometrs jau brauca pa zemes ceļu kaut kādā mežā. Ceļš palika arvien mazāks un bedraināks, taču, tā kā sekoju kartē brauciena progresam, zināju, ka viss kārtībā un braucam pareizi. Visbeidzot taksis apstājās pie kādas vientuļas piecstāvu mājas un norādīja kaut kur tumsā — stacija ir tur. Izkrāvām somas no bagāžnieka un devāmies meklēt staciju.

Blakus stacijas ēkai bija tāda kā ārtelpu uzgaidāmā zona, kur daži džeki sēdēja uz metāla beņķīšiem un telefonos skatījās humora šovus, apkārt valdīja tumsa, tālumā sisināja sienāži. Virs soliem klusi šūpojās zilganas gaismas odu ķeramā lampa. Olivers jau praktiski gulēja, nolikām viņu uz soliņa. Iegāju stacijas ēkā, kur skats bija līdzīgs, tikai pilnīgi visi cilvēki gulēja uz soliem aizmiguši. Izskatījās, ka iekštelpas ir neformālā guļamzona. Apmeklēju stacijas tualeti, kas bija, šķiet, netīrākā un pretīgākā telpa, kādu šajā pasaulē esmu redzējis. Telpa, kuras centrā ir grīdā iekalta trīsdesmit centimetru rene dažu metru platumā, un kuras sienas, griestus un grīdu klāja kaut kas līdzīgs eksplodējušām fekālijām. Bet Latvijas laukos mēdz būt līdzīgi. Parasti gan Ķīnas tualetes ir tīras un kārtīgas, taču šī stacija bija no stila “73. kilometrs”, tāpēc īpaši neņēmu galvā.

Kad sāka tuvoties pusnakts, atnāca apsargi un palūdza visus pamest telpas, visi tika pamodināti un izdzīti ārā. Oliveru turēju opā, jo viņš loģiski bija aizmidzis. Izrādās, ka uz perona laidīs tikai tad, ja būs izieta metāla detektora pārbaude. Visi apmeklētāji bija lauku cilvēki, ar maisiem un paunām, galīgi samiegojušies, taču paklausīgi un bez ierunām sastājās rindā, kur tik pat samiegojies stacijas policists pārbaudīja visu paunas kaut kādā rentgena ierīcē, līdzīgi kā lidostās. Tad atkal visi tika ielaisti stacijā.

Kad pienāca vilciena ierašanās laiks, atvēra perona vārtus un visi sastājās rindā uz biļešu pārbaudi. Bija nedaudz pāri pusnaktij.

Pienāca mūsu kārta, rādu biļetes. Kontrolieris kaut ko saka man ķīniešu valodā, un rāda, lai ejam prom, nelaidīs uz perona. Kaut kāda problēma. Esmu neizpratnē, cenšos saprast, kas notiek. Viņš rāda biļetē, ka kaut kas nav pareizi. Skatos, redzu problēmu, vilciena biļetē atiešanas stacija ir cita, nevis šī. Labi, mēģinu ieskaidrot, ar žestiem, protams, ka vilciena numurs ir tas pats. Vīrietis tāpat negrib laist, jo ir vēl kāda problēma. Iesaistās arī citi cilvēki rindā, kuri rāda uz pulksteni. Saprotu problēmu, biļetē ir vakardienas datums! Protams, jo biļete pirkta no stacijas, kur šis vilciens piestāja pirms stundas, t.i. iepriekšējajā dienā. Mēģinu žestiem parādīt, ka tajā stacijā kalendārs vēl bija vakardienā, bet šajā jau ir šodienā. Nezinu kā, taču kāds attapīgāks onkulis rindā laikam uztver domu un kontrolierim ieskaidro, ka viss ir kārtībā. Tiekam uz perona. Pa šo laiku sirds jau pamatīgi salēkusies, jo līdz vilcienam piecas minūtes un gadījumā, ja mēs netiktu ielaisti, nebūtu ne kur nakšņot, ne kā tikt prom - ne šeit taksometru, ne ceļu, ne gaismas galu galā. Tumšs mežs un aizmigusi piecstāvu māja.

Vēlreiz pienāk kontrolieris lai paskatītos biļetes, padomā, es vēlreiz parādu ar pirkstu uz pulksteni, viņš pamāj ar galvu - viss kārtībā.


  1. Tas tāpēc, ka vilcienā, ar kuru vēlējāmies braukt, nebija pieejamas kupejas no Sandžengas pilsētas. Biļešu aģentūra mums deva padomu - biļetes nav izpirktas, tikai rezervētas tālāku maršrutu braucējiem, kuriem ir prioritāte uz gultām. Ja pirksim biļeti divas stacijas iepriekš, varēsim iekāpt Sandžengā un mūsu kupeja mūs jau gaidīs. Tā arī bijām izdarījuši.

"Rīsi" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas dienvidi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Apr 10, 2016)
  2. Guilina un lauki (Apr 14, 2016)
  3. Rīsi (Apr 16, 2016)
  4. Mākoņkalni (Apr 17, 2016)
  5. Ceļā (Apr 20, 2016)
  6. Kalnos un tālāk (Apr 20, 2016)