Mākoņkalni


Ķīnā vilcieni ir ļoti patīkami. Arī citās valstīs esam ceļojuši ar nakts vilcieniem, tāpēc labi varam salīdzināt, ka pat pašas zemākās klases vilciens, ar kuru braucām šajā naktī, ir labāks kā Taizemes, Vjetnamas un citu valstu vilcieni līdzīgās klasēs. Ķīnas vilcienu klasi var noteikt pēc burta, ar kuru apzīmēts vilciena numurs; šim konkrētajam burta nebija vispār. Kupeja bija smacīga un šķita, ka kāds šeit nesen pīpējis, bet kopumā tai nebija ne vainas. Bija jau vēls, visi uzreiz aizmigām. Olivers aizmiga tik cieši, ka naktī pāris reizes izlīda no gultas un gulēja uz mugursomām, kuras atradās uz grīdas. Šī smieklīgā epizode pēc tam izraisīja uztraukumu kādā citā braucienā, kur Oliveram bija jāguļ otrajā stāvā, bet nu viss beidzās labi arī tad.

Konkrētajā maršrutā brauc tikai viens vilciens, tāpēc tas arī ātri tiek izpārdots. Interesanti, ka šo vilcienu es atradu tikai pētot Ķīnas vilcienu maršrutu karti, nevienā ārzemju forumā vai ceļojumu portālā tāds variants netika apsvērts. Parasti uz Zhangjiajie (latviskosim to kā Žanžjājē?) rietumnieki izvēlas braukt ar autobusu no kādas pilnīgi citas puses, taču tā kā mums vairāk patīk gulēt vilcienos, iegūstot vairāk dienasgaismas, ļoti priecājos, ka atradu arī šādu variantu.

No rīta ieradāmies pašā Žanžjājē pilsētā, kurā pašā par sevi itin nekā interesanta nav, tā ir tikai apdzīvota vieta, kura atrodas netālu no Vulingjuanas dabas parka. Šis parks plašākai pasaulei pazīstams kļuva pateicoties filmai Avatars, kuras režisors Džeimss Kamerons, veidojot filmas lidojošos kalnus un salas, esot bijis Vulingjuanas iedvesmots.

Ārā lija lietus, tāpēc, izejot no stacijas, ātri patvērāmies netālu esošajā autoostas ēkā, no kuras būtu jābrauc tālāk uz Vulingjuanas ciemu. Tā kā joprojām dzīvojām uz bankomāta naudas, bija beidzot laiks atrast banku. Netālu bija dažas bankas, tāpēc, lietum līstot, gājām tās izpētīt. Bankā uzzinājām to, ka nevienā bankā naudu mums nemainīs — oficiāli naudu var samainīt tikai Bank of China. Cik atceros, agrāk šādu problēmu nebija. Paņēmām taksi un braucām uz tuvāko BOC filiāli, kura izrādījās ciet. Nu neko, nāksies dzīvot ar to kas ir.

Netālu no autoostas iegājām paēst brokastis kādā no Ķīnas tipiskajām maizes kafejnīcām, kas arī ir vienīgās vietas, kur dabūt puslīdz normālu kafiju. Maizes kafejnīcu ir visai daudz, bet tās visas ir līdzīgas, gan pēc izskata un stila, gan pēc tā, ka tajās var dabūt absolūti nebaudāmas bulciņas. Ķīnā ne tikai parastais ēdiens ir visai dīvains, arī saldumi ir dīvaini. Bieži vien atrodamas visneizprotamākās garšu un tekstūru kombinācijas, kas mums, rietumniekiem, nekādi negāja pie sirds. Bieži vien saldā bulciņā iekšā ir sarkano pupiņu pildījums vai pat cīsiņš. Izvēle pēc skata krāšņa, bet, lai ko tu ņemtu, nekas tā īsti garšīgs atrodams nav.

Kafejnīcā pie blakus galdiņa sēdēja bariņš jautru meiteņu, kas, protams, vēlējās iepazīties un koķetēja ar Oliveru. Viņas mums arī iemācīja kārtējo interesanto ķīniešu parašu — lietot polietilēna cimdus ēdienreizēs. Pēc tam ievērojām, ka tā dara daudzi. Tādi parasti cimdiņi, kā dod pie degvielas uzpildes stacijām. Bet nu es neteiktu, ka tas ir komfortabli. Rokām ir karsti un ēst tā ir jocīgi.

Brokastis bija paēstas, bija laiks doties uz savu hosteli. To bijām rezervējuši stratēģiski labā vietā, turpat pie Vulingjuanas parka ieejas kasēm, tajā parka pusē, kur ir gan ēstuves, gan viegla nokļūšana. Zinu, ka daudzi izvēlas doties uz parka otru pusi, kur esot mazāk infrastruktūras un citi mīnusi, parasti to izvēlas nosaukuma dēļ, jo tajā pusē parkam atrodas Žanžjājē meža dabas teritorija. Vulingjuana savukārt nevienam neko neizsaka, lai arī te itkā esot labāk.

Hosteļa darbinieki bija ļoti laipni, jo, kamēr vēl braucām autobusā, jau sūtīja WhatsApp ziņas un jautāja, cik tālu esam tikuši. Lietus vairs nelija, taču joprojām bija visai apmācies. Vulingjuana ir tāds tīri tūristu ciems, šeit pārsvarā ir ēstuves un viesnīcas, taču reizēm tieši to arī vajag.

Bija vēl visai agrs, tāpēc, pēc tikšanas istabiņā, nolēmām tomēr doties apskatīt dabas parku, jo ieejas biļetes ir derīgas vairākām dienām, tā ka, ja ir laiks, nav obligāti viss jāredz uzreiz.

Šis dabas parks ir visai savādi organizēts, tāpēc kārtīgi jāizpēta kas un kā, lai nesanāk iesprūst kalnos vai atgriezties nepareizajā pusē. Pēc biļešu nopirkšanas nonācām kārtējajā autobusu pieturā, kur bija jāsakāpj autobusos. Autobusi ir bezmakas un to maršrtuts ir apļveida — pacēlājs, vilcieniņš un kājāmgājēju maršruts, lielais lifts, atpakaļ pie kasēm. Augšā kalnos iespējams tikt tikai ar kādu no minētajiem transportiem, kuri visi ir jāpērk par atsevišķu cenu, vai arī ar kājām, pa maršrutu blakus vilcieniņam. Interesanti, ka tas vilcieniņš, kas otrajā pieturā, nemaz neiet kalnos, tas tikai nedaudz pabrauc tuvāk, tālāk tāpat visiem jāiet kājām. Nolēmām, ka brauksim augšā ar pacēlāju. Pacēlājs nesen atjaunots, tāpēc svaigs un moderns. Brauciens ir ļoti ilgs un skati ir iespaidīgi, es noteikti iesaku braukt ar šo metodi.

Lai arī diena bija apmākusies, šis apstāklis bija tikai pozitīvs, jo pavērās ļoti skaisti un sapņaini skati. Tik tiešām varēja iztēloties, ka kalni lido gaisā.

Dienu pavadījām, klaiņojot pa skaisto apvidu. Kad bijām saguruši, nolēmām doties atpakaļ, tikai nebijām vēl īsti sapratuši kā vispār paredzēts nokļūt lejā. Nolēmu, ka dosimies uz lielo liftu, kurš bija atzīmēts uz biļetes esošajā kartē. Parka teritorija ir ļoti plaša, ar kājām te grūti kaut kur aiziet. Pajautājām kādā no autobusu pieturām, šoferis un kādi citi cilvēki apstiprināja, ka autobuss dosies tajā virzienā. Iekāpām, pasēdējām brīdi, tad izrādījās, ka šis autobuss vispār nekur nebrauks, lika visiem izkāpt un doties uz kādu citu autobusu. Tur jau priekšā bija cits šoferis, kuram atkal nācās jautāt to pašu. Apstiprināja, ka pareizais virziens. Tālāk sekoja ārkārtīgi ilgs un līkločains brauciens pa neskaitāmiem serpentīniem, jau sabijos, ka mūs neved uz parka otru galu, taču, pēc kartes spriežot, laikam gan virzījāmies pareizi. Visbeidzot mūs izlaida kādā no autobusu pieturām un norādīja virzienu, kurp jādodas.

Sekojām ielai kopā ar dažiem citiem cilvēkiem, līdz sasniedzām kārtējo rindu pie kārtējās autobusu pieturas. Ķīnā šādās tūristu vietās viss ir ārprātīgi samudžināts, tāpēc pat nemēģināju saprast, kāpēc pirmais autobuss apstājās piecsimts metrus tālā pieturā un šurp bija jānāk uz kārtējo citu autobusu. Pieturās ierīkotas īpašas metāla sētiņas, kur tiek organizētas rindas uz autobusiem. Tur jau bija pieblīvējušies kādi četrdesmit ķīniešu tūristi, ar gidi priekšgalā. Noskaidroju, ka virziens pareizais, turklāt nopriecājos, ka gide vismaz nedaudz saprata angļu valodu.

Izkāpām pie kārtējām kasēm. Šķita, ka kases ir ciet, turklāt redzēju, ka visa garā tūristu grupa dodas uz lielā lifta pusi. Gide mums māja lai sekojam, tāpēc gājām līdzi, kādus piecsimts metrus garā gājienā pa asfaltētu celiņu. Visbeidzot pie lifta ieejas visi atkal sastājās metāla sētiņu ieskautajās rindās, kur secināju, ka biļetes tomēr vajadzēs un lejā braukšana nav bez maksas, tāpat nederēs arī gaisa tramvajiņa augšup pirktā biļete. Nācās lielā ātrumā skriet garo gabalu atpakaļ, meklēt īsto kasi, kura tomēr bija vaļā, tad skriet pretējā virzienā, līdz visbeidzot kopā ar jau kārtējo ķīniešu grupu tikām iekšā augstajā liftā.

Protams, lai arī diena vēl nebija beigusies, no stikla lifta neko diži daudz redzēt nevarēja, jo tajā bijām saspiesti, kopā ar veselu autobusu tūristu. Lifti kopā šeit ir divi, turklāt divos stāvos, bet arī tūristu šeit ir ļoti daudz, tāpēc tūrisma objektos viss ir tik ļoti izplānots masu kontrolei. Individuālu tūristu šeit praktiski nav, nemaz nerunājot par rietumniekiem, tādus tā arī šeit neredzējām. Protams, ja vietējais tūrisms notiek šādos apjomos, nevar cerēt uz kaut kādu dabiskumu — viss tiktu nonests un nobradāts. Tāpēc visur ir metāla sētiņas, autobusi, turniketi un dažādi kontroles mehānismi, kas palīdz masas izkliedēt un savaldīt.

Nobraukuši lejā, gandrīz kā pirmie iestājāmies kādā no ierīkotajām rindām, taču tas nepalīdzēja — ķīnieši, dzimuši miljarda iedzīvotāju valstī, ir labi adaptējušies, izsisties un nepalikt pēdējie viņi māk. Drīz vien rinda savu pozīciju mainīja kādas trīs reizes, līdz kaut kādā veidā jau bijām vieni no pēdējiem. Tā šeit notiek — tu paskaties kaut kur pa kreisi, paskaties atkal taisni, un tur jau trīs tantes priekšā. Jebkurā vietā, lai tā būtu dzelzceļa stacija, lidosta vai kafejnīca. Ja nesāksi pastāvēt par sevi, ķīniešu tantes tevi izmantos un pazemos, līdz paliksi bešā un ar garu degunu. Nostājāmies tā, ka mums garām fiziski vairs nevarēja tikt un dažas tantes aiz mums jau sāka neapmierināti kurnēt. Katrai tantei ir savs īpašais iemesls un attaisnojums kāpēc tieši viņa steidzās un grib tikt priekšā. Dzelzceļa stacijās pie kasēm ir īpašas ierobežotas ejas, pa kurām organizējas rinda, pie pašas kases ir milzīgs turnikets, nodrošinot, ka izņemot vienu cilvēku, tur neviens netiks klāt. Bet tāpat pie lodziņa ir vēl divas rindas, no abām pusēm, kur stāv īpaši steidzīgie ķīnieši, kas savu roku bāž pāri galvai un mēģina iekāpt ārpus rindas. Kasiere parasti viņus ignorē līdz nomainījušies kādi trīs īstās rindas cilvēki, tad paņem naudu arī no kāda bezrindnieka. Es tajās situācijās ieņēmu pozīciju, ka manam plecam pāri roku nevarēja pārbāzt, par lielu neizpratni no nelegālo puses.

Tā nu mēs stāvam rindā, lifta pakājē, gaidām autobusu. Saule bija jau sākusi rietēt, skaisti izgaismojot Avatara kalnus zeltainos toņos. Vieta bija ļoti skaista, vakars patīkams. Laiks gāja un gāja, bija jau palicis pavisam tumšs, bet mēs vēl gaidījām autobusu. Biju jau sapratis, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc atstāju Noru turēt pozīcijas un devos pie pazīstamās gides, lai izmocītu no viņas kādu informāciju. Sapratu, ka kādi trīs gidi aktīvi runā pa mobilajiem telefoniem, jo nevienam nešķiet normāli, ka stundu jāgaida autobuss. Izrādās, autobusi pārstājuši kursēt, jo darba laiks beidzies. Nevienu īsti nesatrauc, ka kaut kur kalnos ir palikušas dažas tūristu grupas.

Olivers ap to laiku jau bija pamatīgi noguris un miegains, tāpēc biju jau gatavs krāmēt kādam ķīnietim. Galu galā, rindu šeit pamest nedrīkst, apsēsties nav kur, ir tumšs, gribas ēst un gulēt. Šādā neziņā stāvot, īpaši kaitinoši likās visi ķīniešu pensionāri, kuri to vien darīja, kā viens otram rādīja kalnos bildētās telefonu bildes un smējās. Protams, varat iztēloties, kas notika, kad no tumsas pēkšņi izlauzās autobusa starmešu gaisma. Līdzīgi kā zombiju filmās, cilvēku pūlis metās autobusam virsū, cenšoties tajā ielauzties pa visām atverēm. Kaut kādā veidā, izmantojot ķīnā apgūtās rindu cīņu iemaņas, tikām pirmajā autobusā pašā priekšā, kur Oliveru klēpī paņēma kāda tante. Protams tam visam nebija nekādas nozīmes, jo atbrauca vēl divi autobusi. Laikam gidiem izdevās pierunāt kādu, lai atsūta jau mājās aizgājušos šoferus mums pakaļ. Nespēju iztēloties kā mēs tiktu prom, ja rindā nestāvētu šīs tūristu grupas.

Starp citu, lai arī ķīniešu tantes vienmēr grūstīsies un lauzīsies rindai priekšā, autobusos Noru un Oliveru vienmēr palaida apsēsties, vai Oliveru paņēma klēpī. Interesanti, ka, cik vienā jautājumā ķīnieši var būt mums neizprotami nekulturāli, tik otrā viņi ir pieklājīgi un saprotoši. Es pieņemu, ka tas kaut kādā mērā ir viņu izdzīvošanas jautājums - ja miljarda valstī tu nestumsies rindai pa priekšu, tad vienkārši nekad nekur netiksi. Tajā pat laikā jau kopš bērnības ir iemācīts autobusos palaist apsēsties mātes ar bērniem un pensionārus. Ķīna ir lielu kontrastu valsts, ne tikai šajos jautājumos.

Tā nu visbeidzot tikām ārā no parka un drīz vien nonācām savā hotelī, dusmīgi uz visiem pasaules ķīniešiem, zvērot, ka rītdien neizmantosim parka daudzdienu biļeti, sūtot visas ķīniešu tantes trīs mājas tālāk.

Taču tad pienāca nākamā diena. Ārā bija silts, saulains, debesis zilas. Diena bija tik skaista, ka viss vakara piedzīvojums bija izplēnējis un pazudis. Paēdām brokastis un atkal devāmies iekšā kalnu parka teritorijā. Šodien atkal braucām augšā ar gaisa tramvajiņu, tikai jau skaidrāk bijām izplānojuši kā tiksim atpakaļ — ar kājām! Jāsaka gan, ka saulainā un skaidrā dienā kalni neizskatās tik sapņaini un mistiski, lai gan protams skaisti bija tāpat.

Izbaudījām skatus, izstaigājāmies, paēdām saldējumu — visai uzjautrinošā kārtā, kalnos augšā atradām gigantiska izmēra McDonalds, kuri gan šajā valstī nav īpaši populāri, ja te kāds kaut ko pērk, tas ir saldējums, citādi viņi parasti ir visai tukši.

Tālāk atradām vajadzīgo taku, kas itkā veda lejup un sākām pārgājienu pa miljons trepēm. Pa ceļam gan bija ko redzēt, tāpēc gājien nebija garlaicīgs. Pa ceļam, kad bijām gājuši vairāk kā pusstundu, satikām kādu ārkārtīgi pārgurušu indiešu pāri, kuri izmisuši mums jautāja, cik vēl līdz galam. Neko īpaši iepriecināt viņus nevarējām, jo viņi jau gāja uz augšu. Nedaudz parunājām un secinājām, ka viņi neko nezin par gaisa tramvajiņu un liftu, ar kuriem augšā tikt ir daudz prātīgāk, tāpēc sapratām, ka mēs vēl, izrādās, esam salīdzinoši labi informēti par šī murgainā parka uzbūvi.

Kad gājiens nonāca līdz lejai, satikām baru ar uzjautrinošiem pērtiķiem, kā arī uzzinājām, ka šeit pienāk mazais vilcieniņš, kas ir kā trešais augšā tikšanas variants. Var redzēt kāpēc indieši un citi nebija zinājuši, ka viņiem priekšā būs tāls pārgājiens — ir visai maldinoši uztaisīt liftu un gaisa tramvaju, kuri ved augšā kalnos un tad arī kā trešo, kaut kādu mini vilcieniņu, kurš nemaz neved augšā kalnos, tikai pabrauc piecsimts metrus pa plakni un izlaiž pie kāpnēm.

Pēcpusdienā paēdām vienīgajā no desmit ēstuvēm, kurā bija atrodams ēdiens mūsu gaumē. Žanžjājē esot slavena ar saviem asajiem ēdieniem un tā tiešām arī bija, visiem ēdieniem klāt bija kaut kāda deva čili un uz galda stāvēja milzīga burka ar kapātu čili, kuru es, pārsteidzot vietējos džekus, liku šķīvī karotēm un ēdu bez asarām. Ēstuve bija maza un visas trīs dienas tajā ēdām vienīgie, taču šeit bija ļoti patīkams un draudzīgs personāls. Te mums arī iemācīja, ka uz galda noliktais verdošais ūdens ir domāts tieši dzeršanai un nevis kaut kam citam. Ķīnā tā ir pieņemts, kad apsēdies pie galda, atnes verdošu ūdeni, vai nu glāzēs, vai krūkā. Bijām neizpratnē, kāpēc jādzer karsts ūdens? Kad mēģināju internetā atrast iemeslu, atradu, ka ķīniešiem ir tāds pats pretjautājums — kāpēc rietumnieki dzer vēsu ūdeni? Izrādās iemesli ir vairāki. Pirmkārt, ūdeni vāra, lai iznīcinātu mikroorganismus, jo agrāk ūdensvadu kvalitāte bijusi zema. Verdoša ūdens pasniegšana ir lai cilvēks būtu drošs, ka ūdens tiešām ir vārīts un dzerams. Otrs iemesls ir tāds, ka senāk ķīnieši domājuši, ka auksts ūdens ir kaitīgs kuņģim, jo cilvēka ķermenī taču ir silts. Tas gan esot nepareizi, jo kamēr ūdens nonāk līdz kuņģim, tā temperatūra jau ir līdzsvarojusies.

Nākamajā rītā pamodāmies, paēdām brokastis un devāmies meklēt autobusu ar kuru nonākt atpakaļ dzelzceļa stacijā. Šeit plāns bija ar lēno vilcienu aizbraukt līdz Huaihua, tur ar taksi aizbraukt līdz ātrvilcienu stacijai, no kuras braukt uz Guiyang, ne īpaši populārai pilsētai, kurā atpūtīsimies un neko nedarīsim.

"Mākoņkalni" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas dienvidi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Apr 10, 2016)
  2. Guilina un lauki (Apr 14, 2016)
  3. Rīsi (Apr 16, 2016)
  4. Mākoņkalni (Apr 17, 2016)
  5. Ceļā (Apr 20, 2016)
  6. Kalnos un tālāk (Apr 20, 2016)