Ceļā


Šīs dienas plāns bija pabraukāties ar vilcieniem. No Žanžjājē iespējams braukt tikai ar lēno vilcienu, tāpēc nācās sākumā tikt līdz kādai vietai, kur brauc ātrvilcieni. Tuvāko dienu galamērķi bija ļoti tālu, tāpēc bija jāizmanto katra iespēja saīsināt maršrutu. Tā kā brauciens ar lēno vilcienu notika pa dienu, bijām rezervējuši biļetes t.s. hard sleeper vagonā, kas ir tāda kā atvērtā tipa kupeja. Sēdējām uz savām gultiņām un izbaudījām skatus pa logu.

Huaihua stacija bija visai prasta un tumša, ne tā labākā no Ķīnā redzētajām. Izgājām cauri tunelim, kur mūs jau sagaidīja bars ar taksistiem. Tā kā bija jāpārbrauc uz ātrvilcienu staciju pilsētas otrā pusē, piekritām pirmajam vervētājām un iekāpām mašīnā. Pa logiem skatoties, pilsēta šķita ļoti drūma un pelēka, lielas mājas, plašas, mašīnu pilnas ielas. Nebija sajūta, ka šeit gribētos palikt. Pa ceļam pirmo reizi tā īsti pamanīju to, ka Ķīnas ielās pārsvarā braukā ķīniešu marku automašīnas. Nolēmu šim faktam pievērst lielāku uzmanību un tuvākās dienas bildēju dažādās automašīnu markas.

Cik no šīm varat atpazīt pēc to simboliem?

Beigās gan apnika, bet tur bija vēl vismaz desmit citu marku.

Labi, ka drīz vien, pa haotisko satiksmi bijām nonākuši Huaihua ziemeļu stacijā, no kuras tālāk jau moderns ātrvilciens mūs nogādāja Guijangas pilsētā.

Patiesībā jau mūsu nākamā pietura bija paredzēta Kunminga, taču, tā kā no Žanžjājē līdz Kunmingai ir aptuveni 1200KM, šī pilsēta bija paredzēta vienkārši kā atelpas brīdis beidzot modernā viesnīcā ar dušu un skatu uz pilsētu.

Tepat arī atradām kādu lielveikalu ar moderniem restorāniem un paēdām fantastisku ēdienu kādā no Teppanyaki tipa ēstuvēm, kurās ēdiens top uz pasūtījuma tev acu priekšā.

Nākamajā dienā plāns bija doties uz pilsētas parkiem un neko īpaši nedarīt. Atpūtinājām kājas, pabraukājām ar pilsētas autobusiem, ēdām saldējumu un neko īpaši nedarījām. Vakarpusē jau atkal priekšā bija garais nakts vilciens.

Tā kā šī pilsēta nu nekādi nav tūristu galamērķis, jau tā no tūristiem absolūti tukšajā Ķīnā, mēs kā rietumnieki bijām visai pārsteidzoša parādība. Ik pa brīdim cilvēki atskatījās vai palūdza iespēju nofotografēties. Individuāliem ceļotājiem šādi jautājumi Ķīnā gadīsies visai bieži, it īpaši, ja ceļosiet kopā ar bērniem.

Īpaši uzkrītoši tas bija ārpus pilsētas centra esošajā parkā, kur kāda tante pat sāka mums sekot, ik pa laikam paslepus fotografējot ar telefonu. Uzkrītoši nobildēju pašu tanti, pēc kā viņa visai fiksi aizbēga un turpināja mums sekot ar lielāku distanci. Nosmējāmies, ka tā vienkārši ir nemākulīga komunistu spiedze, tāpēc pārvērtām to spēlē ar Oliveru, veicot izvairīšanās manevrus un meklējot slepenos ceļus. Šādas spēles ir lielisks motivators bērnam turpināt ceļu, jo nereti nogurums nav tieši no staigāšanas, bet no garlaicības.

Parks bija ļoti plašs un skaists, turklāt satikām milzīgus pērtiķu barus, kurus īpaši parka darbinieki baroja ar augļiem, lai pērtiķi neuzmāktos cilvēkiem. Onkulis ar ķerru brauca pa parku un skaļi sauca pērtiķus ar kādu īpašu saucienu. No visiem krūmiem un kokiem, tie bariem skrēja un ielenca onluli, kurš viņiem deva ābolus un apelsīnus.

Kad diena bija galā, ar taksi aizbraucām līdz stacijai, ap kuru valdīja ārkārtīgs haoss. Teritorija stacijas priekšā bija milzīga, tajā atradās simtiem cilvēku, kuri ar dažādām paunām klīda uz stacijas pusi, pa ceļam iepērkot ceptas kukurūzas vālītes, gaļu uz kociņiem, zupas traukus un visu iespējamo, radot fantastiskas smaržu, smaku, trokšņa un krāsu sajaukumus.

Nakts vilcienā pagāja mierīgi, agri no rīta ieradāmies Kunmingā. Kunminga jau vienmēr bijusi ceļotāju centrāle, jau ļoti sen kādā grāmatā biju lasījis, ka esot Kunmingā obligāti jāapmeklē hostelis “The Hump”. Tā nu apskatījos, tik tiešām, viņš vēl eksistē. Loģiski, ka izvēlējāmies palikt tieši leģendārajā vietā.

Hostelis gan neatgādināja neko leģendāru. Tipisks hostelis ar nogurušiem darbiniekiem un veselu lērumu dīvainu rietumnieku, kuri katrs klusi sēdēja savā kaktiņā ar laptopiem klēpī. Tā kā šeit bija vairāk kā desmit gaišākas ādas krāsas rietumnieku, varētu droši uzskatīt, ka šeit bija koncentrējusies lielākā daļa Ķīnā esošo rietumnieku tūristu, jo ārpus šīm telpām bijām ceļojuma laikā redzējuši ne vairāk par trim. Visur esot par galvenajiem telefonfotogrāfu upuriem jau bijām nonākuši pie secinājuma, ka rietumnieki uz Ķīnu nebrauc.

Kāds vecāks vīrs ar brillēm un bārdu sēdēja pie galdiņa ar priekšā noliktu palielu kasti un visu laiku kaut ko pulēja baltā lupatiņā. Ilgstoši nevarējām saprast ko viņš dara, līdz visbeidzot Olivers aizgāja noskaidrot, ka kaste ir pilna ar dažādu formu un krāsu gredzeniem, kurus šis vīrs pulēja gan visu to dienu, gan arī visu nākamo dienu. Tā arī neatklājām mistiskā vīra noslēpumu, bet viņš arī nebija vienīgais. Turpat netālu sēdēja kāds cits līdzīga paskata vīrietis, kuru sākumā pat noturējām par tā pirmā brāli - viņš savukārt visu laiku veica piezīmes kādā kladē. Pasvītroja, svītroja, marķēja un rakstīja. Vēl bija dažādi citi hipiju paskata cilvēki, taču neviens no viņiem hosteli nepameta nevienā brīdī.

“Relax”, said the night man, “We are programmed to receive. You can check-out any time you like, But you can never leave!”

–Eagles, Hotel California

Visticamāk, protams, ka šie visi bija ilgtermiņa ceļotāji, kuri ceļo gadiem ilgi. Trīs nedēļas pagulēt The Hump terasē ir tikai daļa no procesa, kuru mēs, atvaļinājuma ceļotāji, tā īsti nekad nesapratīsim. Kā arī, iespējams, tas par ko rakstīšu nākamajā atkāpē.

Kunmingā sākotnēji bija lieli plāni, taču viss sabruka tad, kad pirmo reizi devāmies pastaigāties. Izrādās, ka Kunminga atrodas 2000 metrus virs jūras līmeņa, kas jau tā karstajā dienā, izsūca spēku un nospieda līdz zemei. Iepriekš vairākas reizes esmu bijis augstākās vietās virs jūras līmeņa, taču ja ir karsts laiks un daudz jāstaigā apkārt, retinātā gaisa efektu izjūt diezgan spēcīgi. Tāpēc atcēlām visus grandiozos plānus un nebraucām nekur apkārt, laiskojāmies turpat pa pilsētas centru, dzīvojām pa kafejnīcām, apskatījām Kunmingas veco pilsētas daļu un izbaudījām mieru pēc ilgstošiem pārbraucieniem un kalnu staigāšanām.

Nākamās dienas vakarā mūs gaidīja kārtējais nakts vilciens, kurš šoreiz mūs nogādās Dali. Vilciena kupeju dalījām ar kādu vīrieti, ar kuru iepazināmies un, cik nu tur viņa lauzītajā angļu valodā varēja, parunājām. Sapratām, ka viņš dodas uz Līdžangu, kas būs mūsu nākamais mērķis, diennakti vēlāk. Uzzinājām, ka viņš strādā par zobārstu krēslu tirdzniecības aģentu, turklāt viņš strādā Zviedru uzņēmumā, tāpēc atpazina vārdu “skandināvija”. Lielākā daļa ķīniešu neorientējas pasaules ģeogrāfijā un arī “ziemeļu eiropa” viņiem ir attāls koncepts. Reizēm skaidrojām, ka esam no rajona “netālu no Zviedrijas un Polijas”, bet arī ar to nebija gana saprotams. Tie, kas kaut cik saprot ģeogrāfiju, vislabāk uztvēra “latovia” (ķīniešu valodā Latvijas vārds izrunājas “Lātuōwéiyǎ”). Brauciena laikā sastapām ārkārtīgi maz cilvēku, kas saprastu kaut vienu vārdu angļu valodā. Pārsvarā izmantojām žestus, mīmikas un google translate programmu, kurā ir iespēja ātri ierakstīt vārdu angliski un tad tulkojumu parādīt ķīniešu valodā, palielinātā formā - fantastisks rīks. Ir arī iespēja vārdus ierunāt, taču neviens nesaprata, ko es viņiem lieku darīt, tāpēc, lai arī tas strādāja lieliski, to ideju atmetām.

Tā nu agri no rīta ieradāmies Dali.

"Ceļā" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas dienvidi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Apr 10, 2016)
  2. Guilina un lauki (Apr 14, 2016)
  3. Rīsi (Apr 16, 2016)
  4. Mākoņkalni (Apr 17, 2016)
  5. Ceļā (Apr 20, 2016)
  6. Kalnos un tālāk (Apr 20, 2016)