Kalnos un tālāk


Biju lasījis, ka apmeklēšanas vērtas šajā reģionā ir divas nelielas pilsētas. Ceļotāji parasti daloties divās kategorijās, tie, kuriem vairāk patīk Dali un tie, kuriem vairāk patīk Līdžanga. Tad nu bijām izdomājuši, ka vienīgais veids atrast pareizo, ir pāris dienas padzīvot abās.

Dali vecpilsēta atrodas labu gabalu no lielās pilsētas, tāpēc no dzelzceļa stacijas jābrauc ar autobusu. Modernās tehnoloģijas man pateica ar kuru autobusu jābrauc, tāpēc ātri vien bijām iekāpuši un virzījāmies uz pareizo pusi.

Bija apmācies, nesen lijis, ielas nedaudz mitras. Pa logu bija redzams lielais Erhai ezers. Izkāpām no autobusa tādā kā gala punktā, kur, sekojot kartei telefonā, sākām virzīties uz savas viesnīcas pusi. Ielas bija tukšas, bruģētas un šauras. Sajūta bija patīkama - agrs rīts, nesen lijis lietus, gaiss smaržīgs. Fonā redzami kalni, spīd saule un cilvēku īpaši nav. Dažviet atvērti brokastu pelmenīšu kioski.

Viesnīca patiesībā izrādījās t.s. homestay, jo patiesībā bija paliela privātmāja ar trim izdalītiem numuriņiem. Mūs sagaidīja ārkārtīgī laipna saimniece ar izteiktu šarmu un stilu, tāda kā eiropiešu dāma no pagājušā gadsimta sākuma. Viņas māja bija ļoti romantiski un skaisti dekorēta, klusa un kārtīga. Labi parunājām, atpūtāmies. Uzzinājām no Coco, tāds bija viņas vārds, ka pilsētā šodien plānoti kalnu tautu svētki, kur kalnu tautu pārstāvji nāk uz Dali tirgu lai piedāvātu savas preces. To noteikti nevarēja laist garām.

Sataisījāmies un devāmies ielās. Atšķirībā no agrā rīta, tagad ielas bija pilnas ar cilvēkiem, pilsētiņa bija modusies. Dali ir patīkama vieta ar šaurām ieliņām, maz automašīnām, ļoti daudz cilvēkiem. Šeit pat beidzot redzējām citur nemanītos rietumnieku tūristus.

Brokastis paēdām kādā rietumniekiem piederošā ēstuvē, kura saucās “Bad Monkey” un kuras īpašnieks, tērpies pankam piestāvošā melnā ādas jakā un biksēs, visur staigāja ar savu mazo, aptuveni četrus gadus veco meitu, kura arī bija tērpusies melnās ādas drēbēs ar skeletgalvām un totāli izpūrušiem matiem.

Izgrūstijāmies pa aktīvākajām tirgus daļām, novērojām kādu interesantu svētku gājienu. Staigājām krustu un šķērsu un izbaudījām pilsētu.

Vakarpusē nolēmām novirzīties no populārajām ielām un devāmies meklēt vienu no tūristu vietām - trīs pagodas. Gājiens izvērtās visai garš, jo tās atrodas ārpus centra. Kad visbeidzot tur nonācām, secinājām, ka komplekss tiek slēgts jau sešos, līdz ar to iekšā uz desmit minūtēm iet negribējām - atkal jau 25EUR ieejas biļete. Nācās iztikt ar ieejas nobildēšanu, uz pagodām paskatījos pāri sētai, tad arī devāmies atpakaļ.

Nākamo dienu pavadījām staigājot pa Dali, apmeklējām kādu ļoti jauku un klusu parku, relaksējāmies kafejnīcā — kā jau pilsētā, kur redzami rietumnieki, beidzot bija atrodama laba kafija. Tā gan bija dārgāka kā Rīgā, taču pirms tam vienīgais variants bija bijis Starbucks. Ķīnieši principā nedzer kafiju.

Visbeidzot bija pienācis laiks sakravāties un doties uz vilciena staciju. Biju noskaidrojis no kurienes iet autobuss, tāpēc izstaigājām cauri nelielajai pilsētai un nonācām pie šosejas, kuras malā bija aprūsējusi autobusa pieturas zīme ar mūsu autobusa numuru. Turpat stāvēja arī bariņš citu cilvēku, tāpēc izskatījās, ka esam pareizajā vietā. Kādu brīdi gaidījām, cilvēku saradās arvien varāk. Ik pa brīdim piestāja privāti auto un piedāvāja aizvest uz staciju par lielāku naudu. Daži padevās un aizbrauca ar tiem. Pēc kāda laika stāvēšanas, sākās murmināšana un neliels satraukums, jo autobuss kā nenāca, tā nenāca. Kāds izteica minējumu, ka autobuss nenāks, visi noticēja un pēc kāda brīža gandrīz visi jau bija aizbraukuši ar privātajiem taksometriem. Mums arī apnika, piekritām braukt ar kādu no šiem auto. Pa logu itkā sarunājām cenu, ielikām mugursomas bagāžniekā un iekāpām iekšā. Nora katram gadījumam pārjautāja cenu, bet tad izrādījās, ka tagad cena jau jāreizina ar trīs - jo esot no personas. Pateicu, ka maksāsim tādu cenu kopā par visiem, taču šoferis ar savu sievu, kas sēdēja priekšējajā blakus sēdētāja krēslā, nebija pierunājams. Teicu, nu paldies, kāpjam ārā, izkāpām, savācām somas un atgriezāmies pieturā. Principi ir principi. Ja autobuss maksā dažus centus, bet kaut kādi vietējie iedzīvotāji, kas pa ceļam uz pilsētu brauc šā vai tā, mēģina izspiest divdesmit eiro, tad lai brauc paši.

Pagaidījām vēl kādu brīdi, tad visbeidzot sākām komunicēt ar citiem gaidītājiem, kuri kaut kā noskaidroja, ka autobuss nebūs. Protams neviens angliski nerunāja, viss notika ar žestiem un kaut kādu universālo komunikāciju. Sapratām, ka kāds pāris arī brauc uz staciju, un viņi norādīja, ka varam sekot un braukt kopā. Iekāpām vienā citā autobusā, kurš pabrauca kādus pāris kilometrus, tur vajadzēja izkāpt un pārkāpt tajā autobusā, kuru nevarējām sagaidīt - laikam svētku dēļ bija izmainīts maršruta posms.

Vilciena brauciens nebija ilgs, mazāk kā divas stundas. Atkal braucām hard sleper guļamvagona tipa vilcienā, kurā bija ļauts tikai sēdēt. Šeit kārtējo reizi sastapām Ķīniešus, kuri, kā šķiet, nekad nebija braukuši ar vilcienu un nesaprata kā tiek organizēta sēdēšana šādās situācijās. Lai arī jums būtu saprotams, paskaidrošu — dienas laikā guļamvagonā gulēt nav paredzēts. Biļetes tiek izsniegtas pēc principa kurš kurā pozīcijā sēdēs uz gultiņas. Kreisā puse “A”, labā puse “B”, tālāk cipars no 1-4. Tas viss redzams biļetē (kura gan ir ķīniešu valodā, taču iesaku laicīgi iemācīties kā atpazīstams simbols “apakšējā lāva” utt). Tātad uz vienas gultiņas paredzēts sēdēt četriem cilvēkiem, augšējās gultiņas paredzētas tikai somām.

Interesanti, ka atkal sēdējām kopā ar vīrieti, ar kuru bijām iepazinušies braucienā uz Dali - zobārstu tehnikas tirgotāju.

Ieradāmies Līdžangā. Šis būtībā bija mūsu pēdējais lēnais vilciens, jo šeit dzīvosim ilgāku laiku un tālāk lidosim ar lidmašīnu, bet par to vēlāk. Izbaudīju brīdi uz perona, jo visticamāk vēl ļoti daudzus gadus nesanāks braukt ar ķīnas lēno vilcienu, ja vispār.

Jau Dali viesnīca bija ļoti skaista un patīkama, tad šeit pārgājām pilnīgā plezīra režīmā. Dzelzceļa stacijā mūs sagaidīja viesnīcas šoferis un nogādāja mūs viesnīcā bez nekādas maldīšanās. Viesnīca bija ļoti skaista senas arhitektūras ēka divos stāvos ar atvērto pagalmu, kurā pa perimetru tecēja strauts, griezās ūdensdzirnavu rats, ziedēja ķiršu koki. Mūsu apartaments bija divos stāvos, ar elegantu vannas istabu un skaistu skatu pa logiem.

Līdžangā bijām ieplānojuši palikt trīs naktis, tāpēc bija svarīgi, lai dzīvošana būtu patīkama.

Mūsu viesnīca, pretī ieeja uz mūsu apartamentu

Kādu laiku atpūtāmies un tad devāmies vakara pastaigā. Līdžanga, salīdzinot ar Dali, bija ar daudz izteiktāku senatnes auru. Romantiski skati bija uz katra stūra, šauras ieliņas, senas koka ēkas, skaistas upītes starp tām. Tas viss protams bija sapulcējis milzīgas masas ar cilvēkiem, kuri pa galvenajām no ieliņām plūda tādās kā cilvēku upēs. Katrā ēkā bija kāda ēstuve, veikaliņš vai rokdarbu darbnīca. Interesanti, ka Ķīnā reti kad var sastapt tāda tipa suvenīrus, kādus Ķīnieši ražo priekš Eiropas pilsētām — šeit nekur nebija iespējams atrast magnētiņus, mīkstās mantiņas vai citus tipiskus prastos suvenīrus. Praktiski viss, ko varēja nopirkt, tapa turpat uz vietas. Somiņas šuva, bildes zīmēja, piekariņus greba, rožlapiņu kūciņas cepa.

Tuvākās dienas pavadījām laiskojoties pa Līdžangas smukajām ieliņām, aizgājām arī pastaigāt uz parku, kur esot atrodams viens no skaistākajiem skatiem Ķīnā:

Bijām jau puslīdz apraduši ar retināto gaisu, tāpēc staigāšana vedās labi. Olivers pat kādā brīdī paziņoja, ka vēlas uzkāpt “kalnā pa šīm trepēm”. Sākumā tas izskatījās visai labs plāns, taču tad nonācām pie kioska, kur vajadzēja parakstīties par to, ka ejam brīvprātīgi un, ka esam pie labas veselības. Izrādījās, ka priekšā ir vairāk kā stundu ilgs kāpiens pa trepēm. Gājiens bija smags, taču beigās ar dažām atpūtām, saņemšanos un smagiem soļiem tikām līdz kalna virsotnei, kur pavērās jauks skats uz pilsētu un netālu esošo Jūlongas kalnu. Daži uzskata, ka ar šo kalnu sākas himalaju kalni šajā pusē, lai gan protams tik tuvu tiem vēl nav.

Ja atgriežas pie jautājuma, kura no pilsētām tad beigās man patika labāk, Dali vai Līdžanga, atbildēt viennozīmīgi nevar. Abas bija apmeklēšanas vērtas, lai arī Līdžangā bija vairāk tradicionāla tipa māju un skaistāka arhitektūra vecpilsētā, tomēr tajā bija arī vairāk tūristu.

Pēdējā Līdžangas diena bija paredzēta Jūlongas kalna apmeklējumam. Informācija par to gan ir ļoti grūti saprotama, katrā resursā viss apmeklēšanas process bija aprakstīts citādi, informācija konfliktēja un, kā jau parasti ar Ķīnas objektiem, neko īsti nevarēja saprast. Tā kā mūsu jaukajā viesnīcā arī personāls bija jauks, mēģinājām kaut ko noskaidrot no viņiem. Uzzinājām, ka sabiedrisko autobusu vairs nav, ir iespējams nokļūt tikai ar privāto mikroautobusu, kurš pietur pretī Mao statujai. Vēl uzzinājām, ka spēcīgā vēja dēļ ir slēgti funikulieri, kas ļāva atbilstoši pamainīt plānu uz citu pusi.

Nākamajā rītā ar sabiedrisko autobusu aizbraucām uz Mao laukumu un ilgi nebija jāmeklē - sieviete pufaikā uzreiz bija klāt un jau vilka uz savu mikriņu. Tā kā citu alternatīvu tāpat nav, nebija svarīgi kurā kāpt iekšā - cena vienāda. Tagad tikai atlika sagaidīt, kamēr mikriņš piekāps pilns, jo citādi tas nekur nebrauks.

Gaidījām labu laiciņu, līdz visbeidzot iekāpa vēl kāds pajauns pāris. Viņi angliski īpaši daudz nesaprata, taču iepazināmies un sapratām, ka viņi brauc uz tiem pašiem mērķiem kur mēs, tāpēc sarunājām turēties kopā. Mikriņš kārtējo reizi brauc tikai līdz palielam informācijas centram, kurā nebija itin nekādu izprotamu norāžu par to, kas darāms tālāk. Sekojām saviem jaunajiem paziņām, kuri informācijas lodziņā bija noskaidrojuši, kāds autobuss mums vajadzīgs. Protams, ka ieejas biļetes nedod tiesības braukt ar shuttle autobusu, par to jāmaksā atsevišķi, tuklāt šeit nav iespējas pašam tikt tālāk - attālums seši kilometri. Shuttle autobuss tālāk taisa lielu loku pa kalnu rajonu un piestāj vairākās pieturās, turklāt visa tālākā braukāšana ir bez maksas.

Kā pirmā pietura ir Blue moon valley kura internetā atrodama ar ļoti daudz dažādiem nosaukumiem, tāpēc bieži kāds nesaprata ko īsti mums vajag.

Lai arī augšā kalnā ar funikulieri netikām, tā nebija liela bēda, jo apkārtne bija ārkārtīgi skaista arī no ielejas puses.

Devāmies nelielā pastaigā pa tādu kā dabas taku, kalnu ielejā, kur nebija atrodams neviens cilvēks, jo tie visi brauca ar maksas elektrisko autobusiņu. Tā ir viena no populārajām tūristu krāpšanas shēmām, kur trīssimt metru attālumam tiek piedāvāts nopirkt biļeti jau uz kārtējo autobusu. Tā kā pilnīgi visi ķīnieši brauc ar organizētajām tūrēm, viņiem pat neviens nejautā, tas viss ir iekļauts cenā. Tāpēc šāda dabas taka ar stendiem un norādēm paliek absolūti neizmantota. Apskatījām skaistu kalnu upi, akmeņus, ielejas skatus.

Kādu laiku padzīvojām pa apkārtni un tad jau arī devāmies atpakaļ. Kādu laiciņu padzīvojām pa Līdžangu. Vēl kāda interesanta lieta, kas man patika šajā pilsētā, bija atvērtā tipa ēdināšanas vietas, līdzīgas tādam kā tirdziņam. Pa perimetru izvietotas dažādas ēstuves, kur katrs cepējs reklamē savu ēdienu skaļā balsī. Atliek iet garām un parādīt ko vēlies. Tā salasi dažādas lietas un paēd turpat pie galda pa vidu. Vizuāli uzreiz redzams ko dabūsi un nav daudz jāpēta neizprotamie menu.

Tā kā Līdžanga bija dzelzceļa līnijas pēdējais punkts, tālāk ceļot bija iespējams tikai ar autobusiem, kuri līkumo pa šauriem un bīstamiem kalnu ceļiem. Laiks bija ierobežots, tāpēc nolēmām, ka, nebrauksim trīsdesmit stundas ar vilcienu. Lai tiktu prom pa sliedēm, būtu daļēji jābrauc tas pats maršruts kas šurpceļā. Tāpēc jau iepriekš biju rezervējis lidojumu, kas ir īsāks par stundu.

Nākamais mērķis Čendu.

Lidojām ar AirChina, kurš izrādījās visai normāls un lidojums noritēja mierīgi. Čendu jau sen biju gribējis apmeklēt, jo kādreiz bija radies priekštats, ka tā ir tāda atšķirīga Ķīnas pilsēta. Patiesībā gan pēc tik lielas braukāšanas pa Ķīnu, tik atšķirīga šī pilsēta vairs nešķita. Protams, tā ir interesantāka un dzīvīgāka par tādu Huaihua. Šeit interesantākais bija tas, ka bijām sarunājuši satikties ar Ilzi un Pablo, kuri te piestājuši uzkrāt spēkus, apceļojot pasauli ar velosipēdiem. Tā kā mums visur līdzi bija internets, nebija nekādu problēmu uzturēt nepārtrauktu kontaktu un sarunāt precīzu tikšanās vietu un laiku.

Ar autobusu nokļuvām savā skaistajā viesnīcā, brīdi atpūtāmies un tad devāmies satikt ceļotājus. Tā kā neviens no mums jau sen nebija runājis latviešu valodā ar svešiem cilvēkiem, bija daudz ko runāt un laiks paskrēja ātri.

Mūsu viesnīcas iekšpagalms

Nākamās dienas plāns bija nosvinēt Noras dzimšanas dienu un apmeklēt pandu parku. Parks ļoti interesants, labi iekārtots un kārtīgs, daudz foršāks kā jebkurš Zoo, kas apmeklēts. Pandu šeit tik tiešām ir ļoti daudz — lielākais skaits pandu pasaulē. Apmeklēt šo vietu patiešām bija vērts, kaut vai tikai lai pavērotu kā rotaļājas mazie pandu bērni, skats, kuru var vērot ļoti ilgi.

Vienīgā negatīvā īpašība, ka šeit pagrūti nokļūt, ja nelietojat kādu viedtālruņa aplikāciju, kas plāno sabiedrisko maršrutu braucienus. Nekāda tiešā transporta nav, bet taksometrs sanāk padārgs. Interesanti, ka ap Čendu ir vēl divas vietas, kur var braukt skatīties pandas, turklāt tās ir vieglāk sasniedzamas, jo uz tām var nokļūt ar vilcienu. Nebijām droši vai tās pārējās būs gana labas, tāpēc izvēlējāmies populārāko.

Pēdējā vakarā iztaigājām netālu esošo budistu klosteri, kur izrādījās atradās arī visai labs veģetāriešu restorāns. Paēdām daudz garšīgus un skaistus bezgaļas ēdienus, kā arī iepazināmies ar kādu ķīniešu vīrieti, kurš ēda pie blakus galdiņa. Arī viņam līdzi bija dēls, līdzīgā vecumā ar Oliveru. Šie tad nu iepazinās un turpmākās divas stundas pavadīja skraidot pa teritoriju un spēlējoties. Bērniem nav vajadzīga kopīga valoda – taisīja papīra lidmašīnas, mācija viens otram dažādas rotaļas, zīmēja, rakstīja viens otram savu vārdu, paši kaut kā tika galā. Mēs tikmēr ar puikas tēvu sēdējām tempļa pagalmā un izbaudījām mierīgo vakaru, dzerot garšīgu ķīniešu tēju.

Tālākais plāns nekādus lielus piedzīvojumus neiekļāva. Ar komfortablu un modernu ātrvilcienu no gigantiskās Čendu stacijas nokļuvām Čunčinjā, no kurienes bija paredzēts lidot mājup. Ceļš no ātrvilciena stacijas uz centru bija visai neskaidrs, jo nevarējām atrast ceļu uz metro staciju. Visas norādes gāja pa riņķi, sekojām vieniem un tiem pašiem gaiteņiem vairākas reizes, līdz nonācām sākumpunktā. Beigās atmetām ar roku un braucām ar autobusu, kurš iesēdās pamatīgā sastrēgumā. Tas gan nekas, izmantojām iespēju ar Whatsapp/Viber piezvanīt uz mājām, jo datu limits telefonos vēl nebija sasniegts un bez papildus maksas varējām nomierināt ģimenes, ka ar mums viss kārtībā.

Tas gan Ķīnā ir visai populāri — izlikt norādes uz neeksistējošām metro līnijām, jau stipri pirms to atvēršanas. Šai līnijai gan bija jāeksistē, tāpēc tā arī nesapratu, kāpēc neatradām staciju.

Pašā pilsētā pavadījām vēl arī visu nākamo dienu, kur nodarbojāmies galvenokārt ar ēšanu, laiskošnos un iepirkšanos. Viesnīca šeit bija vēl foršāka par visām citām, kas pēdējās ceļojuma dienās ir svarīgi — var atpūsties, ieiet vannā, paēst kvalitatīvas brokastis turpat uz vietas.

Kādā no lielveikaliem pie mums pienāca bariņš meiteņu un ļoti vēlējās, lai piedalamies viņu dokumentālās filmas filmēšanā. Oliveram bija jāizskatās bēdīgam, kamēr viņa mamma skatās telefonā. Tad mamma pēkšņi pamana savu bērnu un visi kļūst laimīgi. Filma esot par to, kā telefoni ietekmē ģimenes. Viss pasākums bija ļoti jautrs, nofilmējām vienā piegājienā, par ko meitenes vispār bija stāvā sajūsmā.

Tiem lasītājiem, kas tik tiešām tikuši līdz beigām, gribēju tikai atzīt, ka ceļojuma apraksts uz beigām kļuvis tāds saguris. Vairs jau nav pirmā reize Ķīnā, tāpēc grūti rakstīt ar sākotnējo entuziasmu. Brīžiem likās, ka uz Ķīnu vairs braukt negribēsies ļoti ilgu laiku, taču tagad, vairāk kā mēnesi pēc ceļojuma, viss atkal liekas labāk.

Es noteikti neiesaku uz Ķīnu braukt cilvēkiem, kas āzijā nav bijuši. Āzija pati par sevi ir cita pasaule, tāpēc, lai nebūtu jāgūst pamatīgs kultūršoks, ieteiktu sākumā apmeklēt kādu ceļotājiem draudzīgāku valsti. Ja esi sagatavojies gan fiziski, gan morāli, nekādu problēmu jau nav. Jārēķinās, ka neviens nerunās angliski, ēdienkartē neko nevarēs saprast, praktiski visi ēdieni ir eiropietim neizprotami. Varbūt pat svarīgāk, ka šeit reti kas ir paredzēts individuālam ceļotājam. Ķīnā iedzīvotāju ir ļoti daudz, tāpēc visi interesantie objekti ir pamatīgi organizēti lielu masu uzņemšanai — apkārt sienas, priešā kases ar turniketiem, viss pielāgots tūrisma grupām un autobusiem. Sabiedriskais transports uz apskates vietām nekad nav viegli pieejams vai atrodams, reizēm tāda nav vispār. Angliski nerunā pat viesnīcu darbinieki, naudu samainīt vai izņemt bankomātos var reti, kartes digitālā formātā iesācējam uzstādīt būs grūti. Ir daudz faktoru, kāpēc uz Ķīnu vienam pašam braukt var būt grūti. Taču, ja ar to visu rēķinās, ja ir kāda pieredze āzijas reizēm haotiskajā vidē, ja proti ātri reaģēt negaidītās krīzes situācijās — Ķīnā ir ļoti daudz skaistu vietu, apbrīnojamu objektu un citu iemeslu, lai šeit atgrieztos pat vairākkārt.

Gigantiskā Čendu dzelzceļa stacija
Filmējam filmu

"Kalnos un tālāk" ir nodaļa rakstu sērijā "Ķīnas dienvidi"
Citas nodaļas:

  1. Ievads (Apr 10, 2016)
  2. Guilina un lauki (Apr 14, 2016)
  3. Rīsi (Apr 16, 2016)
  4. Mākoņkalni (Apr 17, 2016)
  5. Ceļā (Apr 20, 2016)
  6. Kalnos un tālāk (Apr 20, 2016)