Boneless chicken in Abuja


Esmu internetā! Pārsteidzoši. Sāksim ar to, ka piektdienas vakarā aizvedām Mārim skapi un tad devāmies uz Mālpils rajona kādām mājām, piedalīties Noras kursabiedru tusiņā. Ceļu atrast nebija viegli, turklāt bija melna nakts, auksts un putināja. Gulēt pēc tā pasākuma īsti nesanāca, jo cik nu tur no diviem līz četriem var pagulēt.

Lidojumi bija labi, no Amsterdamas uz Abudžu lidojām ar pilnīgi jaunu lielo Airbus, kurš, turklāt, bija tikai par kādiem 20% okupēts, līdz ar to, varēja sēdēt, kur grib un izplesties pēc saviem ieskatiem. Noskatījos “Notes on a Scandal” un vienu Japāņu filmu, kurai uz sitienu neatceros nosaukumu, bet tā bija ļoti jauka. Notes on a Scandal vispār bija lieliska.

Arnis pats sevi un arī mani bija sabiedējis ar informāciju, ka Nigērijā iekļūšana ir ļoti sarežģīta un situāciju pasliktina tas, ka mums nav īstas vīzas, tikai angļu vēstniecībā izsniegts pases zīmogs. Nosēšanās kartītē prasīts tieši vīzas numurs. Vēl esot iespējams, ka katram otrajam uniformētajam būs jāsamaksā kukulis. Taču, laikam šiem bija kas labāks darāms, jo palaida mūs bez nekādas aiztures.

Vēl sabiedējāmies jo BBC lasījām par šodien Abudžā notikušo spridzināšanas mēģinājumu. Esot mēģināts no kalna ripināt automašīnu ar sprāgstvielām, lai trāpītu vēlēšanu iecirknī (šodien notiek Prezidenta vēlēšanas un dažās citās pilsētās jau ir cietušie, liekas ~30 miruši). Bet mūs samierināja, ka nav tik traki un kā secinājām, tad tiešām Abudža ir civilizēta un miermīlīga pilsēta. Ielas te ir plašākas un kvalitatīvākas nekā Latvijā. Visas mājas jaunas un smukas, jo pilsēta aktīvi sāka būvēties tikai astoņdesmitajos un uzreiz jau tika izplānota.

Hotelis gan ir samērā krimināls, istaba ļoti liela, bet ar sīku lodziņu; kondicionieris grab; vannasistabas durvis nevar aizvērt un tajā tikko pazuda gaisma (atradu ka ir mazā lampiņa kas strādā); gulta ir tik cieta kā teltī bez matrača. Un tas viss ar to, ka hotelis ir civilizētās klases, nav nekāda būda vai kas tāds.

Atveda mūs divi paziņas, Masa un Kemole. Pēc hotelī iečekošanās aizbraucām paēst uz iestādi kas saucas Blakes. Tur esot dzīvā mūzika. Tikko atgriezos. Nu ko es varu teikt – tikai WOW, kautko tādu es sen nebiju piedzīvojis. TĀDS koncerts! Īsts vietējo ielas džekiņu Big-Band, sākumā spēlēja kādas 5-6 soul/funk kaverversijas (Celebrate good times, There is no stopping us now, etc) tad bija regejs, tad bija My girl un blue suade shoes un pēc tam James Brown. Grupa vienkārši ideāla! Visu laiku biju sajūsmā un nespēju saprast, kurš ir ģeniālāks – taustiņnieks, bundzinieks vai ģitārists. Teiksim tā – tik labu instrumentālu klasi es dzīvajā nebiju redzējis, buņģieri var nosaukt tikai par cilvēku ar dzelzs rokām un pulksteņa ritmu, vienkārši VĀKS! Grupa saucas The Great Sensation.

Ēdām vistas šašliku uz kociņa (nenormāli ass, turklāt ar kauliem) un milzīgu, folijā ceptu zivi (viena uz visiem). Arī zivs bija jāēd ar rokām. Dzēru Budweiser MALTA kas ir kaut kāds baigi garšīgais iesala dzēriens.

Jāiet gulēt, es tik sen neesmu gulējis, ka vienkārši slēdzos ārā ik pa brīdim.


Te ir pilns ar ķirzakām, domāju iešu tagad sabildēt. Žēl bet no vakardienas koncerta bilžu nav, jo nepaņēmu foču.

Kaut kā slikti jūtos, liekas ir temperatūra. Nevajadzēja pusplikam braukt. Lidostās un lidmašīnās mēdz būt diezgan auksti, bet ko ta es jaku uz Āfriku ņemšu… Sadzēros zāles un gaidu, kad paliks labāk.

Vakarpusē mani pamodināja mūsu vietējie koreši, paņēmuši līdzi vēl kautkādu draugu. Šie tā pēkšņi iegāzās pie manis istabiņā patusēties. Kā ciemakukuli bija paņēmuši mega milzīgu maizes iepakojumu, maize tāda kā tostermaize šķēlēs. Salda kaut kāda. Vispār smieklīgi, nezināju ko ar šiem īsti runāt, parunājām par vēlēšanām. Beigās teica, ka atbrauks pēc stundas un tad brauksim uz centru tusēt.

Šiem auto kautkāds Mercury minivens, galīgi noplīsis knapi kust. Braukšanas maniere šeit ir vēl trakāka kā Ēģiptē, vienbrīd šoferis izveica nu tādu manevru ka auksts pārskrēja pāri. Priekšrocība tāda, ka ielas patukšas, mazāks risks nomirt.

Apbraukājām pāris ļoti kreisas ēstuves, beigās ar Arni sarunājām, ka jābrauc uz to pašu Blakes, vismaz pārbaudīts. Ēst savas temperatūras dēļ īsti negribējās, turklāt tas vistas šašliks sastāv no 70% kaulu un ir nenormāli sapiparots. Dzēru savu nu jau iemīļoto Malta Budweser un baudīju vietējo mūziku. Maniaki spēlēja 3h no vietas bez pauzes, īpaši apbrīnojams bija bundzinieks. Vēl bija Maikla Džeksona impersonētājs. Kas būtu domājis, ka MJ sastapšu tieši Āfrikā. Weird.


Vakardiena bija gatavošanās diena, tikāmies ar dažādiem cilvēkiem, mēģinājām organizēt telpas, atbildējām uz meiliem utt. Vispār vakar nekā īpaši interesanta nebija. Jutos samērā slikti, liekas atkal bija temperatūra.

Vakarpusē tie paši Kayode un Masa mūs aizveda ēst. Sākotnēji ieveda kautkādos baisākajos zaņķos, kas izskatījās pēc ēdnīcas stilā modificētas stacijas tualetes vai kautkā tā. Beigās aizveda uz kautkādu kruto ķīniešu restorānu, kurš bija pilnībā tukšs. Pasūtījām kaut ko uz labu laimi, izvēloties medium porciju. Tad, kad atcerējos, ka pie ķīniešiem parasti pasūta porciju uz visiem, nevis individuāli – bija jau par vēlu. Atnesa tādu kaudzi ar ēdienu, ka dabūjām ēst kādu stundu ar pārtraukumiem un vienalga kādas 23 palika pāri. Braucot uz ķīniešiem bija vēl gaišs, turklāt mūs vizināja pa dažādiem rajoniem, tāpēc redzēju Abudžu nedaudz vairāk kā iepriekš. Viņiem te ir visādas jocīgas lietas. Piemēram, milzīgs bizness telefona karšu papildināšanas jomā (tādi kā mums zelta zivtiņu papildināšanas kodi). Uz ielām ik pa kādiem 10-20 metriem ir tādas mikroskopiskas kioskbūdas – izmērs kā telefona būdai, bet tur ir lodziņš un apkārt tusē kautkādi vietējie. Pārdod tikai tās kartes. Tās būdas ir visur, pa pilno. Viņi tos kodus izmantojot arī kā naudas maksāšanas līdzekli – piezvana kādam un nosauc kodu. Ātrāk kā pārskaitījums.

Vēl interesanti, ka viņiem ir tādas kā baltmaizes ēstuves. Tur pārdod tikai baltmaizi visādos formātos un tur tusē jaunieši, arī pa naktīm, jo baltmaizes bodes ir diennakts. Laikam tas viņiem ir kaut kas īpaši kruts, ēst baltmaizi. Tāpēc jau Kayode un Masa toreiz pie mums atstiepa to milzīgo tostermaizes iepakojumu.

Šodien bija Training Day – pirmā mana apmācības klase. Te viss notiek diez gan haotiski, baigais stress, it īpaši, jo liela daļa vispar ir ar nulles pieredzi ne tikai RouterOS, bet vispār datortīklos. Mēģini nu kaut ko izskaidrot, ja viņiem pat par pamatiem nav nojēgas. Ārprātīgi nogurdinoši. Šaubos, ka piekristu vēlreiz ko tādu vadīt, bet vispirms jānodzīvo atlikušās 3 dienas.

Vakarā atbrauca draugs Sunday, kas ir daļēji asistējis šo pasākumu noorganizēt, aizbraucām tusēt uz Blakes. Iepazinos ar Blakes bosu. Ejam iekšā, pie ieejas mani aptur, kamēr pārējos ielaiž iekšā. Pienāk priekšnieka paskata tips un saka “Do you know who I am?” Atbildu apstiprinoši, jo nevēlos viņu aizvaonot. Izrādās priekšnieks. Sāk neapmierinātā tonī lasīt lekciju, ka es esot vakar slikti darījis un fotografējis citus apmeklētājus. Jūtos jau nedaudz sabijies. Beigās nonāca līdz tam, ka parasti neļaujot bildēt, bet man tomēr atļaušot. Es centos īpaši šo atļauju neizmantot, sabildējis jau tur esmu diezgan, nav ko provocēt priekšnieku.

Pirmā grupa bija vienkārši dievīga, džeki spēlēja kautko līdzīgu Santanai un pēcāk ideāli noblieza pāris Chick Corea gabalus. Tas ir kautkas neaprakstāms, es sajutos tā itkā būtu septiņdesmitais gads un santana būtu tikko izdevusi jaunu albumu un es atrastos pirmajā koncertā. Neaprakstāmi, tie nigērieši vienkārši ir dievi ja runa ir par mūziku vai visādiem priekšnesumiem. Ēdām kaut kādas 60-70cm garas zivis, kas pagatavotas alumīnija folijā uz uguns. Kondicionieris mašīnā kā ledusskapis, liekas kakls ir ciet. Šiem vietējiem man liekas apaukstēšanās nav pazīstama.


Jā, aizmirsu pastāstīt par savienojamībām. Pirmkārt te reizi stundā pazūd elektrība un paiet pāris minūtes, līdz sistēma pāriet uz ģeneratoru. Protams, vēl brīdis kopš paceļas routeri, jo hotelis par UPS neko nav dzirdējis. Vakardien iekš Blakes pazuda elektrība un ģenerators nespēja pavilkt slodzi, kādu pusstundu sēdējām tumsā. Pāris reizes elektrība parādijās un Michael Jackson impersonētājs gribēja turpināt priekšnesumu, bet momentā tā pārtraucās. Vispār jautri. Tagad notiek trainings un ir tas pats. Visu laiku viss slēdzas ārā. Vēl interesanti ir tas, ka mums ir kaudze šeit uz vietas pirktu ķīniešu pagarinātāju. Viens jau sadega un gandrīz aizdedzināja paklāju. Visi sasprauduši laptopus un klases routerus, vadi netur slodzi. Vienam vads pilnībā izkusa un iekausējās paklājā. Labi, ka laicīgi pamanīju. Internets protams arī ir smieklīgs. Atradām kaut kādu kreiso wireless access point, lietojam to. Viesnīcas personāls atnāk un sāk skaitīt laptopus – būšot jāmaksā par katru datoru. What??? Mēs pat nelietojam viņu netu. A vot nē, jūs esat mūsu hotelī, jums jāmaksā par katru internetu. Whatever, ieskaidrojām, ka mums internetu klasē vispār nevajag. Āksti.

Vispār te viss ir šausmīgi dārgs, sākot jau ar ēdienu. Brokastu bufete, kura ir stipri sliktāka kā parasti hoteļos, maksā 1850NGN (tas ir ~15$). Zivs tajā Blakes maksā vispār 3000NGN. Kreisā tualetes slika burgeru iestādē var burgeri nopirkta par 600, tas ir kādi 3Ls. Projektoru gribēja mums izīrēt par 20000NGN dienā! Tas ir 160$ dienā! Beigās kautkādā citā vietā mums vietējie dabūja par 7000 dienā.

Nu īsi sakot viss ir dārgs. Interneta pārsvarā nav, vai tas ir slikts un reizi stundā nekas nestrādā uz kādām 10 min, jo iestājas tumsa. Tā lūk.


Nu jau es varu apgalvot, ka pietiekami daudz esmu kontaktējies ar lielu skaitu dažādu rasu pārstāvju, lai varētu izteikt savas domas šajā jautājumā. Sāksim ar to, ka, pēc personīgās pieredzes, es neesmu redzējis nevienu norādi uz to, ka ādas krāsa jebkādi noteiktu cilvēka saprāta līmeni, raksturu vai spējas. Visas šīs lietas ir atkarīgas no apkārtējās vides, audzināšanas un cilvēka kā tāda. Un es to saku pēc trim dienām mocību ar cilvēkiem no kuriem dažus vajadzēja individuāli apgaismot vairākas reizes pēc kārtas, tikai, lai tie saprastu pašu vienkāršāko lietu. Bet tas ir normāli. Es domāju ka paņemot jebkuru no šī teksta lasītājiem, un noliekot to pie pilnīgi jauna un nesaprotama temata, iemācīties to dažu stundu laikā nebūtu viegli. Ātri aptvert jauno ir cilvēka personības īpašība, jau skolā var redzēt ka daži lietas aptver ātrāk nekā citi – tie citi savukārt ir stipri citos lauciņos. Tāpēc varu droši teikt, ka ne Nigērietis, ne Ķīnietis, ne Amerikānis, ne Indietis nav kopumā pārāks par pārējiem. Pilnīgi visi viņi ir cilvēki un katrā tautā ir savi gudrie un savi slinkie. Es apzinos, ka nevienā teikumā nepateicu kautko jaunu vai nezināmu, es vienkārši vēlos uzsvērt ka mūsu vietējie rasisti vienkārši var iet saskrūvēties, īpaši ņemot vērā faktu, ka ar citu ādas krāsu cilvēkiem viņiem kontakta nekāda bijis nav. Viss rasisms rodas nezin no kādas pakaļas. Vispār tas ir fascinējoši, cik ātri es iejūtos kādā jaunā ekosistēmā, gan pie ķīniešiem gan melnādainajiem cilvēkiem es pieradu jau dienas laikā un nu jau atkal baltie man liekas dabas brīnums (te tādu vienkārši nav, ja kādu redzu – ohohooo!)


Pārējās dienas pagāja samērā vienveidīgi, no rīta cēlos agri un visu dienu pavadīju vadot Basic klases apmācības kursu, kas turpinājās četras dienas. Īpaši ārā no hoteļa neesmu bijis, neko dižu redzējis arī ne, toties diezgan daudz sazinājies ar vietējiem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem no daudzām citām valstīm (Gana, Togo, Kongo, Uganda). Dažas no tām ir franču valodā runājošās, tādēļ tiem nabadziņiem ir problēmas ar runāšanos. Divi cilvēki atpazina Latviju un gribēja parunāties krieviski, interesanti, ka abiem rados bija Ukraiņi, lai arī paši bija no dažādām valstīm.

Esmu kļuvis par Guiness Malta fanu un varu teikt tā – agrāk es brīnijos par to ka ārzemnieki nepazīst Kvasu un smējāmies, ka to varētu eksportēt kā Q-Ass, bet patiesībā Latvieši nepazīst īstu kvasu un varētu importēt Guiness Malta vai Amstel Malta (te ir dažādi). Tas ir dabīgs iesala dzēriens stikla pudelītē, biezām stingrām putām, vitamīniem un superīgi garšīgs. Es jau tagad esmu sācis raizēties par to, ka Latvijā nāksies izdzīvot bez šī brīnišķīgā dzēriena.

Tikko biju paēst. Apsolīja ēdienu pēc pusstundas (mums pusdienu pauze ir stunda). Protams apkalpotāja neko nepasūta, aiziet pastaigāties. Kautko ķimerējas, bīda krēslus utt. Burtiski vairākas reizes jāsaka – lūdzu, pacel telefonu un pasaki virtuvei, lai mums taisa ēdienu.

Okei, kad tas bija izdarīts, zvana telefons – šai protams nav laika pacelt. Mēs jau nospriežam, ka noteikti zvana virtuve. Tā kā meiča pazudusi, Arnis paceļ un mēģina sarunāt kaut ko, bet šie apjukuši tikai nolika klausuli. Īsi sakot ēst dabujām tikai pēc stundas, kad jau bija jābūt atpakaļ. Nedaudz nokavējām, bet nekas. Ēdu ceptu liellopa gaļas “šašliku” uz kociņa, aukstu. Kartupeļi gan bija karsti, iespējams gaļa bija gatava ātrāk, bet tā te jau nav pirmo reizi. Vakar tā pati gaļa bija karsta, bet kartupeļi auksti. Bet tas ir normāli. Runājāmies ar kaut kādu džeku, kas bija mūsu apmācībā. Pusdienu iestāde, kur ēdām saucas Pool Bar un atrodas uz apsegtas terases blakus baseinam, otrajā stāvā. Baigi forši, bet tā kā ir diena – karsti. Saules gan nav, bet ir baigi spiedīgi gaišs, apmācies. Nav gluži kā te dažbrīd bija, kad nav ko elpot, bet iespējams vienkārši esmu pieradis.