Skrējiens pēc vilciena


Piezīme: Teksts toreiz tika rakstīts uz vietas viesnīcā, 2008. gadā. Esmu centies saglabāt rakstības stilu un kļūdas

Man patīk lidot ar lielajām lidmašīnām. Nekādu lieku vibrāciju, daudz vietas, labs ēdiens, klusi un līgani. Pēc auto avārijas man joprojām ir kaut kāda trauma un maziņās lidmašīnas ar savu kratīšanos (propellernieks polijā!) neko uz labāku nevirza.

Pirmais iespaids izejot no lidostas – karstums un haoss uz ielām. Jau pirmos metrus no izejas durvīm mani gandrīz sabrauca divi taurējoši takši. Viņiem te ir skaļas taures un labas bremzes. Sagaidīja mūs draugi Hirens un Raješs, kuri mūs ari veda uz hoteli. Te ir īstā vieta, kur, Fear Factor stilā, pārvarēt bailes no auto braukšanas. Visi te brauc ātri, bez man redzamiem noteikumiem un pa sliktiem ceļiem, neievērojot ne luksoforus – kuri te pat reizēm ir – ne ielu virzienus, ne jelkādas braukšanas joslas. Ēģiptē ir traki, Nigērijā ir traki, bet te, manuprāt, ir trakāk. Te, papildus visam, vēl ir tūkstošiem moto-rikšu, tādu kā trīsriteņu motociklu ar jumtu.

Hotelis mums ir tīri labs un smuks no iekšpuses. Netipiski šai valstij.

Pēc pagulēšanas un atgūšanās devāmies meklēt pēc iespējas vietējāku ēstuvi, kuru nebija grūti atrast. Interesanti, bet es joprojām neesmu redzējis nevienu ārzemnieku vai balto. Visi uz mums skatās, sveicinās un prasa kā sauc.

Ēdiens ir ļoti garšīgs un par trim cilvēkiem samaksājām zem 2ls par visai labu veģetāru paēšanu. Veg starp citu ir arī drošāk, jo gaļa vienmēr var būt stāvējusi vai aizdomīga izskata. Manīju te tāda paša stila vistu kā nigērijā – vistas gabaliņi ar kauliem – mana asociācija ir “vista kurai pārbraucis zāles pļāvējs, bez citas apstrādes”. Tapēc turos pie veģetārā. Jā, ēdiens te tiešām ir labs. Galvenais aizmirst par māju ēšanas paradumiem, potenciālām netīrības problēmām un izbaudīt gaisotni.

Interesanti, bet, lai arī te patiešām ir sava netīriba, smaku te īpaši nekādu nav. Acīmredzot tie kas tā apgalvo, nav bijuši citās šo platuma grādu valstīs, jo šis mitrais, vājprātīgi karstais pirts-gaiss ir līdzīgi aromātisks arī Singapūrā un Nigērijā. Nigērijā gan karstums ir spēcīgāks jo dedzina, nevis sautē.

Uz katra metra ir bars dīvainu cilvēku, katrs kautko mazgā, remontē, pārdod, guļ vai viekārši sēž. Te ir daudz jocīgu tievu vārnu, visas kuras staigā plati vaļā mutēm. Ir jocīgi, tievi, izkāmējuši suņi un redzēju jau arī bariņu govju.

Braucām arī motorikšā un, lai arī no malas izskatās, ka te ik mīļu brīdi kāds avarē – tā nav, visi kontrolē ko viņi dara un nemaz nebija sajūta ka tūlīt nositīsimies. Visi tik taurē un laiž viens otru, pat ja šis brauc pa brauktuves pretējo pusi – atdalītu ar betona sienu.

Pagaidām iespaidi ir fantastiski!


Vai zināji, ka kafiju iespējams pagatavot vienkārši karstā pienā ieberot pulverīti? Tāpat arī tēju. Ēdieni te ir joprojām neatšifrējami, tikai dažus nosaukumu paveidus esmu sācis apgūt. Viss te ir veģetārs un bieži ēdienā iekšā ir tāds Paneer, kas ir tāds kā krustojums starp Tofu un Mozarella – apcepts siers kubikos iekšā mērcē. Ēdienu ēd ar labo roku, kreiso lietot nedrīkst. Ar labo ņem tādu kā pankūku – maizi Naan, un paņem mērci. Principā te viss ēdiens balstās uz šādu principu. Otrs variants ir Pulao – kautkas līdzīgs plovam tikai, loģiski, ka bez gaļas. Mums te pusdienās ir dažādi ēdieni un tikai vienam klāt ir obligātais “Non veg!” uzraksts kas nozīmē, ka tur ir vista. Vēl mēdz būt jērs, bet citas gaļas te ir reti.

Brauciens uz Bombejas centru (dīvaini, bet vietējie Mumbaju tāpat sauc par Bombeju ar visu to ka nosaukumu mainīja jau 1995.g) bija maigi izsakoties ekstrēms. Vispirms nācās stāvēt divdesmit minūšu rindā, turklāt veltīgi, jo pretēji policista “any counter!” kase mums atteicās pārdot pirmās klases biļetes. Tā pirmā klase varbūt te izklausās pārāk labi, tāpēec es sākumā gribēju braukt pie “tautas”, bet patiesībā arī pirmā klase ir kaut kas krimināls. Cilvēki karājas ārā pa vilciena durvīm, ir karsts un netīrs, un vienīgā priekšrocība ir tā, ka var pakustēties un reizēm pat apsēsties. Vilciens pieturā apstājas uz ~10 sekundēm (skaitijām), turpceļā, Arnim iekšā kāpjot, vilciens sāka braukt. Kamēr ielēca Sergejs, tas jau kustējās labā skrienamajā ātrumā. Taču, kamēr es pieķēros durvju stangai, man jau bija jāskrien pamatīgā ātrumā un es pat īsti nesapratu kā es tur iekļuvu, jo burtiski ievēlos iekšā.

Redzējām cilvēkus kas brauca uz vilciena jumta, vai starp vagoniem (ārpusē), pretēji solītajam sodam.

Bombejā ir plašākas ielas, labāks asfalts un daudz vairāk lielu, smuku māju, taču ir sajūta, ka, kolonizatoriem aizbraucot, laiks ir apstājies. Daudzas universitātes un bibliotēkas likās pamestas un tukšas un Bombejas centrālais objekts – Gateway of India – ironiskā kārtā ir oriģināli būvēts par godu pirmajem kolonizatoriem.

Vēl fascinējoši, ka joprojām nekur nav manīti tūristi – pat centrā pie apskates objektiem redzējām labi ja kādus piecus, mūsu hotelī tikpat. Uz ielām neviena. Visi uz mums skatās, bērni svilpj un priecājas, mūs fotografē ar telefona kamerām un ir visai interesanti.

Uz ielām ir droša sajūta, visi – pat nabadzīgie – smaida un izskatās laimīgi. Nekādi apdraudēti vēl neesam jutušies.

Šodien pabeidzu grūtāko – trešo – apmācības dienu, rīt atlicis tikai nedaudz un tad eksāmens.


Vakar nolēmām aizbraukt uz elefantia salu. Brauciens ar vilcienu šoreiz bija daudz ekstrēmāks, jo bija sestdiena un visi devās uz centru. Iekšā tikām ar lielām mocībām, jo tik pilnu vilcienu es nekad vēl nebiju redzējis. Mazs vīrinš man visu laiku ar degunu bakstīja mugurā un karstums bija gluži kā pirtī. Sviedri no manis tecēja straumēm un bija grūti elpot. Kustēties protams nebija iespējams un visi kopā lielajā masā šūpojāmies līdzi vilcienam, brīnoties, kā tie, kas stāv pie durvīm, netiek izgrūsti laukā.

Tad vēl laipns cilvēks pateica ka mēs neesam pareizajā vilcienā un pēc kāda laika nācās pārsēsties citā, par laimi nedaudz tukšākā.

Uz salu jābrauc ar kuģi, un tas prasīja gandrīz pusotru stundu laika. Tikmēr varēja novērtēt pretīgās krāsas indijas okeāna ūdeni. Nesaprotu kas viņu tādu padara, bet kontrastā netīrais rīgas jūras līcis liekas kā paradīze.

Nožņaudzos un nenopirku neglīto cepuri no veča, kas, man uzmākdamies, visu laiku nāca pakaļ. To gan nācās nožēlot, jo karstums, atšķirībā no iepriekšējām dienām, bija visai dedzinošs. Citas dienas sauli aizklāja smogs, kas karstumu padara vairāk pirtij līdzīgu. Saskārāmies ar vairākām biļešu vietām pēc kārtas. Sākumā daži santīmi tūristu nodoklis, tad, protams, par pašu kuģīti un visbeidzot lielākais joks – ieeja salā Indiešiem 20 santīmi, bet tūristiem 5ls. Tādu atšķirību, turklāt, oficiāli tarificētu, es vēl nekad nebiju redzējis. Bet tas izrādijās muļķu nodoklis, jo, kā vēlāk secinājām, uz alām varēja aiziet arī nemaksājot, bet ejot apkārt pa kalnu (tā nācām atpakaļ).

Alas ir mūsu ēras sākumā veidotas dažādām Hindu dievībām veltītas svētvietas, ar izkaltām milzu Šivas un citu dievību statujām, sejām, stupām un visādām smukām kolonnām. Salā ir pilns ar pērtiķiem, kas nepārtraukti grib kaut ko atņemt. Vienam no mums tika atņemta ūdens pudele, kuru mankijs svētlaimē pēc tam arī izdzēra.

Pēc varāku alu apskatīšanas devāmies kalnā, kurā uzkāpt nenormālajā svelmē nemaz nebija tik viegli.

Pēc atgriešanās no kalna devāmies vismaz kādu 5km (2.5 no tiem bija marķēti uz asfalta) gājienā uz slaveno Chowpatty beach, bet gājiens bija visai veltīgs, jo kāds tad bīčs var būt Indijā? Un otrkārt realitātē tur bija kaut kas līdzīgs krustojumam starp tirgu un bērnu rotaļu laukumu, kur cilvēki sēdēja uz paklājiņiem un ēda vakariņas, visi fantastiskas netīrības un drazu iekļauti.

Viens komentētājs te teica, ka lasīt par šādām vietām esot viens, bet braukt gan negribētu. Es domāju, lai cik netradicionālas un atšķirīgas tās arī nebūtu, visas vietas ir mūsu pasaules sastāvdaļa, un pasaule ir jāredz.