Kuba


Lielāko daļu valstu esmu apmeklējis tieši darba braucienos, taču reti par to rakstu savos ceļojumu aprakstos šeit. Taču tā kā šis noteikti bija viens no piedzīvojumiem bagātākajiem braucieniem, nevaru nepastāstīt vismaz lielos vilcienos.

Kuba ir viena no tām valstīm, kura ar savu nemirstīgā Fidela Kastro režīmu un internetā atrodamajām fotogrāfijām ar vecajiem auto, ir likusi aizsapņoties daudziem. Tā šķiet tik atšķirīga un savā ziņā nostaļģiski romantiska. Arī es biju domājis, ka kādreiz šeit gribētu aizbraukt atvaļinājumā.

Kā tad bija patiesībā?


Uz Kubu darba devēja uzdevumā braucām satikt esošus un potenciālus lietotājus, pastāstīt par iespējām izveidot interneta savienojumus. Šobrīd interneta Kubā gandrīz nav. Kāds Ķīnas uzņēmums ir ievilcis optikas līniju uz valsti un izveidojis mazāk par 20 publiskiem bezvadu piekļuves punktiem valstī. Iedzīvotāji var iegādāties vienīgā operatora izsniegtas kartītes ar nokasāmiem kodiem, kuri katrs ļauj piekļuvi internetam uz vienu stundu un maksā ap 4EUR. Protams tas ir lēns pieslēgums, tāpat arī tas, ka parastam iedzīvotājam pastāv dažādi ierobežojumi cik un cik bieži tādas kartītes var pirkt.

Nākamā problēma ir tajā, ka ierīces ar WiFi oficiāli valstī ievest nav atļauts, tās konfiscē bez jautājumiem. Laptopi ir nopērkami tikai melnajā tirgū, nelegāli ievesti dažādos veidos. Dažus prastākus viedtālruņus redzēju, ar tiem tad arī cilvēki lieto šo internetu, sapulcējušies bariņos uz ielas, pie kāda no dažiem interneta piekļuves punktiem.

Cilvēki tikuši pie interneta
Interneta kartīšu iegādes vieta

Tāpēc iebraucot Havanas lidostā, bijām satraukti par mūsu līdzpaņemtajām ierīcēm. Bijām dzirdējuši nostāstus, ka arī personīgas ierīces tiek konfiscētas.

Pirmais šķērslis bija tāds, ka mūsu bagāža nebija ieradusies. Noplukušās lidostas darbinieces norādīja uz bagāžas lenti ar tekstu “nākamais lidojums”. Nu neko, sēsties uz grīdas (jo krēslu nav) un gaidīt trīs stundas līdz atlidos otrs Air France lidojums ar mūsu koferiem.

Nebijām vienīgie gaidītāji, tāpēc pēc brīža pamanījām, ka lidostas darbinieki visai relaksēti uztver drošību un ļauj gaidītājiem iet ārā no lidostas un tad tos laiž atpakaļ, pa durvīm, kuras citās lidostās ir tikai vienvirziena. Izmantojām izdevību un devāmies pastaigāties. Lidosta ļoti nolietota un netīra, pirmā stāva vienīgais kiosks ar izsistu logu, pieejamas kādas četru veidu preces - tostarp rums un Pringles imitācijas čipsi par 4.5EUR bundžā. Neko īpaši darīt nebija ko nevienā no durvju pusēm tāpēc tā nīkstot arī pavadījām laiku līdz saņēmām koferus. Interesanti, ka tieši pirms koferi noslīd pa lenti līdz saņēmējiem, tos pārbauda drošības personāls. Aizdomīgus koferus marķē un tiklīdz īpašnieks to paņem, pienāk darbinieks lai aizvestu uz papildus pārbaudi. Iespējams mūsu kofera pārbaudes brīdī darbinieks tika iztraucēts, citādi nespēju izskaidrot kāpēc mēs netikām aizturēti, jo vēlāk uzzinājām, ka citi cilvēki, kas devās uz to pašu vietu, kur mēs, bija šķīrušies no visas bezvadu elektronikas.

Lai kā tur nebūtu, tikām ārā no lidostas un ar ķīniešu ražojama vieglo taksometru tikām nogādāti viesnīcā.

Nav gluži tā, kā pēc interneta bildēm varēja iedomāties, ka Kubā nav ārzemju mašīnu - tādas ir, taču mazākumā. Mums stāstija, ka ārzemju (pārsvarā Ķīnas ražojuma) mašīnas var importēt tikai lietotas un tikai ja esi īpašs cilvēks. Parasti cilvēki var braukt tikai ar vecām Ladām un piecdesmito gadu amerikāņu auto, kuri šeit aizkavējušies no priekšrevolūcijas laikiem. Neskatoties uz šo automašīnu drausmīgo tehnisko stāvokli, tās joprojām ir ļoti dārgas un maksājot desmitiem tūkstošus. Tāpēc lielākā daļa lietotāju ir taksisti, kuri ir investējuši lielu naudu šajos auto. Viens tāds piecdesmito gadu vraks maksājot ap 20000 EUR.

Mūsu viesnīca atradās okeāna krastā labu gabalu no centra, tādā kā Pļavnieku tipa rajonā. Iemesls tam bija tāds, ka mūsu pasākumu uzņēmās organizēt tikai viena viesnīca un tur nu tā arī atradās. Paši gan nakšņojām blakus viesnīcā, jo pasākuma viesnīcas numuriņi maksāja simtos eiro dienā - Kubā viesnīcas ir ļoti dārgas.

Arī mūsu viesnīca nebija nekāda lētā, taču neskatoties uz to, sagādāja dažnedažādus pārsteigumus. Recepcijā virs uzņemšanas galda bija 30 centimetru diametra caurums, pa kuru lija ūdens. Šī iemesla dēļ dators un galds bija pabīdīti nostāk no sākotnējās atrašanās vietas. Ūdens no griestiem lija arī citur, grīda bija pārsvarā slapja, taču neviens nebija pacenties uzstādīt spainīšus - nevar taču visu laiku izsekot līdzi kur atkal sāks tecēt ūdens.

Saņēmuši atslēgas, iegājām liftā, taču secinājām, ka tajā nav pogu un lampa karājas vada galā. Lifts jau sen nebija darbojies. Darbinieks norādīja uz gaiteņa galā esošo kravas liftu, kuru izmantojām arī turpmāk. Istaba kā tāda nebija pati sliktākā kādā ir būts, taču kaut kur uz to pusi bija. Kondicionieri ieslēdzot atskanēja pamatīgs troksnis, līdzīgi kā piedarbinot dīzeļa ģeneratoru. Vannas istabā nebija siltā ūdens nevienu no dienām. Beigās vēl vannas istabas piekaramie griesti iegāzās uz iekšu un tos pašiem nācās labot. Pēc ieiešanas dušā secināju, ka dvielis smird pēc ļoti vecām zeķēm un visticamāk nav mainīts jau ilgi. Istabas apkopēja to atteicās mainīt, tāpēc kādu laiku dzīvoju ar to pašu, līdz dažas dienas vēlāk gājām “zagt” dvieli no saimniecības telpas.

Brokastis un vakariņas notika plašākā pašapkalpošanās tipa vietā, līdzīgi kā parasti viesnīcās, vienīgi ēdiens bija ārkārtīgi slikts. Vakarā varējām dabūt aukstus makaronus ar biešu salātiem. Daļēji gan tāpēc, ka bijām ieradušies vēlāk kā nākas, ēdiens netika papildināts un to momentā bija apēduši īpaši neapmierināti Poļu tūristi, kuri šeit pārstāvēja lielāko apmeklētāju daļu. Lasīju TripAdvisor, ka šī viesnīca pārsvarā dzīvo uz cilvēkiem, kuriem Tūrisma aģentūra pārdevusi “viss iekļauts” paketi ceļojumam uz Kubu un būtībā bija spiesti ēst šo drausmīgo ēdienu. Ēstuvē ūdens no griestiem tecēja vēl vairāk kā lobijā, peļķes bija ik pa dažiem metriem un smuki varēja paslīdēt. Dažviet ūdens tecēja arī uz galdiem. Lobijā ūdens tecēja virsū kafijas automātam un bāra lete bija uzburbusi.

Interesanti, ka viesnīca sevi pasniedz kā četru zvaigžņu, taču šīs zvaigznes esot bijušas piešķirtas kaut kad septiņdesmitajos. Visu laiku bija sajūta, ka viesnīcu pirms 30 gadiem pametis viss personāls un kaut kad nesen ievākušies kaut kādi citi cilvēki un sākuši tur uzņemt apmeklētājus. Te bija tik daudz pretīgu vietu, pelējums, konstantai mitrums un tekošais ūdens. Un kas labākais, mēs pat nebijām tajā sliktākajā viesnīcā. Turpat netālu bija Neptūns, kura recenzijas ļoti iesaku palasīt pašiem.

Ieteikums citiem - Havanā vajagot palikt viesu namos un privātmājās. Tur esot forši. Neuzķeraties uz tūristu aģentūru ceļojumu pakām un uzmanīgi lasiet recenzijas. Mums nebija daudz variantu, jo bija nepieciešamība nakšņot tuvu paredzamajam pasākumam.

Skats no loga gan nebija slikts, ja neskaita sapelējušos jumtiņus un applūdušo galdiņu zonu
Skatamies propogandas kanālu. Rāda tikai Fidela runas.
Iebrukt sākušie griesti un netīrais dvielis

Pašai Havanas vecpilsētai nav ne vainas. Vecpilsētā reģionam tipiska koloniālā tipa arhitektūra, jaukas šauras ieliņas, tirdziņi, parciņi. Līdzīga jebkurai no spāņvalodīgo valstu pilsētām šajā pasaules galā. Kafejnīcas gan visai neinteresantas, jo ēdieni pārsvarā ir mūsu stila un neinteresanti - pangasijas fileja ar rīsiem un tamlīdzīgi. Trūkst jebkāda karību šarma. To ceļojumos esmu pamanījis, ēstuve nebūs īpaši laba, ja menu redzams tikai “zivs” vai “salāti”, bez konkrētas informācijas. Šeit diemžēl atradām tikai tādus.

Koka bruģis
Ļoti skaistas aptiekas. Redzēju vēl vienu šādu. Sākumā padomāju, ka muzejs, bet nē, darbojas
Nogriezu matus, jo ārzemēs interesantāk. Neļāvās kaulēt zem astoņi eiro, kas manuprāt ir diezgan daudz.

Ceļā uz to gan novērojām milzīgu daudzumu ārkārtīgi neglītu un bieži vien neapdzīvotu daudzstāvu māju un citas Padomju stila arhitektūras. Taisnība bija baumām, ka šeit nav reklāmu plakātu. Tas nebija uzkrītoši, to atcerējos jau vēlāk, tikai piedomājot. Protams, Polijas palešu reklāmas ir uzkrītošākas nekā tas, ka reklāmu nav.

Apkārt braukājām ar vecajiem takšiem. Tie ir trakoti sliktā stāvoklī, jo nav restaurēti, drīzāk vienkārši tiek uzturēti kustībā. Takšiem esot mainīti motori uz kaut kādiem modernākiem dīzeļiem (cik nu modernu motoru atradīsi Kubā), salons parasti ir pilnībā mainīts uz paštaisītu, rokturi knapi turas savās vietās, priekšējā paneļa pārsvarā nav, troksnis ir milzīgs, pārnesumi nestrādā labi - īstens piedzīvojums tādā braukt. Šķita, ka krustojumos atstājam pa detaļai. Protams ir ļoti interesanti atrasties pilsētā, kur lielākā daļa automašīnu ir šādas, taču vecos auto nav jābrauc meklēt tieši šeit - Buenosairesā ir ļoti daudz līdzīgu automašīnu.

Šīs konkrētās ir dārgās viesnīcas mašīnas, vienīgās, ko redzēju labā stāvoklī

Asfalta stāvoklis ir bēdīgs, ik pa brīdim redzamas milzīgas bedres, kuros varētu pazaudēt riteni, nākas no tām izvairīties, raujot stūri apkārt.

Staigājot pa rajonu, atradām tādu kā vidēja izmēra pārtikas veikalu vietējiem. Viesnīcas teritorijā arī ir pārtikas veikals, taču tas ir tikai tūristiem, šis bija īstais vietējo veikals. Plaukti ļoti tukši, preces, ja tādas ir, atkārtojas. Piemēram, lai aizpildītu plauktu ir izvietoti simtiem vienādu majonēzes burciņu. Citi plaukti vienkārši metriem tukši. Policists pieklājīgi palūdza, lai es pārtraucu neuzkrītoši fotografēt.

Tas, ko var nopirkt visur ir vietējais rums un cigāri. Pārējais ir pirmās nepieciešamības pārtika - rīsi, pupiņas, pamatēdieni. Dažādas sekundāras nozīmes preces atrast ir grūti, jebkāda veida čipsi maksā vairākus eiro paciņā (tas konvertējot, naudu loģiski pieņem tikai vietējo). Dažos veikalos ir atsevišķs ārzemju našķu kiosks, kurš nav pašapkalpošanās, visticamāk, lai našķi nelīstu kabatās. Tur gan tāpat ir ļoti dārgi un izvēle maza.

Aizstaigājām arī līdz netūristu pludmalei. Bēdīgs skats. Atkritumi, betona bunkuru atlikumi.

Protams nav jau arī bankomātu. Vietējiem švaks priekštats par to, kas tas tāds ir. Kad bija nepieciešamība iegūt papildus vietējās naudiņas, ar taksi nācās braukāt pa pilsētu un meklēt banku. Bankās savukārt ārzemju kartes neapkalpoja. Beigās atradām interesantu pakalpojumu - viesnīcā noņēma naudu no kredītkartes un izsniedza skaidrā no seifa.

Izlaižot asākos piedzīvojumus, kas notika saistībā ar darba lietām, turpināšu par nākamo interesanto notikumu pēc tam. No pasākuma vēlējāmies tikt uz viesnīcu, taču, tā kā visu dienu bija lijis lietus, ielas bija applūdušas. Takšu nekur nemanīja. Kafejnīcas darbiniece mēģināja sazvanīt kādu taksometru, kurš solīja stundas laikā ierasties. Sēdējām, gaidījām. Beigās atbrauca tjūnēts žigulis, kura vadītājs apgalvoja, ka ielas ir slēgtas un policija nelaiž, taču bija pārliecināts, ka izvedīs mūs pa mazajām ieliņām.

Tas nebija viegli. Ūdens bija visur. Acīmredzot nedarbojās notekūdeņu sistēmas un ielās ūdens bija tik daudz, ka pat trotuārus nevarēja manīt. Braucot, sajūta bija kā upē. Nedarbojās arī ielu apgaismojums, tāpēc sajutos nedaudz kā tādā amazones ekspedīcijā, kur aiz stūra sagaida krokodils.

Žigulī bijām iespiedušies piecatā, saspiesti aizņemot visas vietas. Pēc kāda pagrieziena ūdens bija jau tādā līmenī, ka viļņi nesa mašīnu nedaudz sāniski, kā laivu. Te pēkšņi ūdens sāka smelties iekšā salonā, kājas jau bija zem ūdens. Pēkšņi priekšā pamanījām apstājušos automašīnu, kura traucēja braukt taisni, taču tai apbraukt nevarēja, jo pretī nāca autobuss, ar milzīgu vilni pa priekšu. Vilnis pārskaloja mūsu žiguļa motora pārsegu un panesa automašīnu sāniski. Motors sāka tarkšķēt un salonā sāka nākt melni dūmi, neko vairs nevarēja redzēt un bija grūti elpot. Viens no mums sāka kliegt “OPEN THE WINDOWS!!!” jo aizmugurē rokturi nedarbojās, taču tajā brīdī šoferis jau skaļi raudāja un vaimanāja un neko vairs nedzirdēja.

Izlēcām pa durvīm ārā no žiguļa, iekšā upē. Izglābām koferi no bagāžnieka, no kura tas burtiski uzpeldēja. Palīdzējām izstumt žiguli, šoferis bija šokā, turpināja raudāt.

Papildus notikumiem, kurus šeit publiski izvairīšos aprakstīt, varat redzēt, ka piedzīvojumu Kubā bija daudz. Turpat vēlāk viesnīcas ēstuvē vairākas reizes pazuda elektrība. Beigās pazuda arī jau tā čābīgais maksas internets un tā arī neatgriezās.

Jā, es pieņemu, ka Varadero pludmalē vai lauku ciematos ir daudz interesantāk. Taču pludmales un ciemati nav atrodami tikai Kubā. Turpat Argentīnā, Peru, Ekvadorā, Brazīlijā - jebkurā reģiona valstī redzēsiet to pašu koloniālo arhitektūru, tās pašas vecās amerikāņu automašīnas, vismaz tik pat skaistas pludmales, bet papildus tam, redzēsiet dabu, piramīdas, vulkānus, nogaršosiet milzumdaudz augļu, katrā no minētajām valstīm pagaršosiet desmitiem garšīgu nacionālo ēdienu un dzērienu. Izbaudīsiet nacionālās kultūras, vēsturi, krāšņumu un pozitīvas emocijas. Kuba varbūt uzsit nostaļģiskas notis padomju cilvēkā, kurš ilgojas pēc biešu salātiem, rosola un pamestām sešpadsmit stāvu mājām. Godīgi sakot, esmu neizpratnē, kas tieši kādu vilina uz Kubu. Jā, interneta un reklāmu trūkumam ir savs šarms, komercializācijas nekādas, Makdonalda nav. Var parunāt ar vietējiem par to, ka IT sfērā oficiālā alga ir 20-30$ mēnesī. Var atcerēties kādi veikali bija padomju laikos. Bet varbūt uz vienu dienu, kā nelāgs joks, kā kaut kas par ko pabrīnīties.

Šajā pasaules nostūrī ir tik daudz skaistuma un dažādības, ja esat sagatavojuši dažus tūkstošus eiro, lai dotos pāri okeānam - ir vairāk kā desmit interesantākas valstis, kuras iesaku redzēt vispirms un nobaudīt churrascaria, asado, ceviche, redzēt ielās tango, nogaršot desmitiem augļu un peldēties zilganā, absolūti caurspīdīgā okeānā!