Vecis
Nāca miegs. Acis lēnām gribēja vērties ciet, galva palika miglaina un smaga. Nogurums. Tikai gulēt … Pavēru acis un ieraudzīju veci. Viņš sēdēja pretī, tērpies zilās flīša garajās apakšbiksēs kuru gali bija iebāzti vilnas zeķēs. Kājās viņam bija gaišas botas un mugurā parasta gaiša treniņjaka. Vecim klēpī bija klasiska tirgus tipa vēdersoma ar nekārtīgi pašpiešūtiem atstarotāju gabaliem. Viņam nebija matu un seja bija koši sarkana. Vecis ēda vafeles. Blakus somai klēpī bija laimas maisiņš ar garajām citronu vafelēm. Ar sarkanajiem strupajiem pirkstiem vecis ņēma vafeli, ar slaidu loku notēmēja to pret muti – un iebāza to visu līdz galam tur iekšā. Plašām žokļa kustībām vecis gremoja vafeli, ačteles piemiedzis, ar plašu smaidu sejā. Veča zods bija nedaudz mērkaķim līdzīgs, iespējams viņš bija attāls buša radinieks jo arī to viņš atgādināja. Tikai sarkanāks, plikgalvaināks, netīrāks un ar vafeli mutē. Vienu pa vienai viņš tās stūķēja mutē, plaši un aktīvi sagremojot tās. Acis pievērtas baudā, sakumpis, sēž man pretī. Uz to laiku es jau biju pamodies. Diemžēl zolitūdes stacija bija klāt, un abiem ar Noru nācās izkāpt kur beidzot varējām sākt smieties.