Uz jūru
Vakardien pēc nelielas ņemšanās ap auto, izdomājām aizšaut līdz jūrai. Pēdējo dienu laiciņš ir sācis līdzināties tai vasarai kuras šogad īpaši nebija – liek aizdomāties vai klimata pārmaiņa (c) ir tiešām tik kritiska ka gadalaiks pārbīdijies par 1-2 mēnešiem. Domāju tikai sagadīšanās, lai gan interesantāk protams būtu aizbāzt mutes tiem kas ir anti-klimata-pārmaiņa piekritēji (nesaprotu kāda var būt jēga no dabas saglabāšanas noliegšanas?). Tātad jā – vakar bijām pie jūras. Vilnīši mazi, jūra mierīga un klusa. Laiciņš silts. Saule grasās rietēt, bet es – sēžu malā un skatos. Smieklīgi protams, bet šogad neesmu ne reizes peldējies. Ūdens nepievelk. Man arī īpaši nepatīk jūras ūdens, peldos tikai tad ja ir kāds kluss tīrs ezers. Atceros kā pagājušogad peldējāmies velobraucienu laikā laukos, nejauši sastaptos ezeriņos. Tas vismaz ir piedzīvojums, nevis mērcēšanās dabu piesārņojošu sestdienas sauļotaju pārpildītā laukumā. Pagājušo nedēļ kad bijām uz Zvārtas iezi, pa ceļam pie gaujas redzētais skats vēl joprojām iedveš manī šausmas un riebumu – t.s. laivotāji kādi desmit, padsmit – no smailītēm izkāpuši krastā, ēd pusdienas, čurā krūmos, visu met zemē. Līdzpaņemtie bērnu bari met pudeles ūdenī, klaigā. Ēnā jau atstāti atkritumi, ūdenī peld drazas. Vai tie cilvēki nesaprot, ka ja nākamreiz viņiem vajadzēs tur braukt, tad miskaste kas viņus sagaidīs – būs viņu pašu atstātā? Vai arī šai sugai atmiņa ir vistas līmenī, dažu minūšu ilga?