..

The Nines, Gone Baby Gone

Vispirms skatījamies Bena Afleka filmu “Gone, Baby, Gone” ar viņa brāli Keisiju galvenajā lomā. Filma man patika ar to ka visi personāži, it īpaši fona lomas bija ļoti realistiski un situācijas bija attēlotas gandrīz dokumentalā stilā. Visi ielu cilvēki un narkomāni patiešām lika domāt ka viss notiek realitātē. Filma man nepatika ar to ka viss kas tajā risinājās bija ar negatīvu auru, viss gāja uz galu, visam nebija nekādas nākotnes un nevienā brīdī neradās kautkāda cerības sajūta. Protams arī realitātē tā mēdz gadīties, bet šī filma brīžiem likās pilnīgi “pointless”. Galvenā personāža draudzene piemēram vispār filmā neko nedara, tikai eksistē kautkur fonā, un nav pat īsti skaidrs viņas uzdevums ne tikai filmā bet arī viņas pašas dzīvē. Interesanti bija pavērsieni sižetā, kas nācās gluži negaidīti, bet kā zināms – ne jau neparedzamība vien nosaka filmas kopējo kvalitāti. Bija skatāma, bet viena no tām kas aizmirsīsies jau pēc nedēļas.
The Nines bija kas pavisam atšķirīgs, un pirmajās aptuveni deviņās minūtēs man pēkšņi sāka likties ka šī filma cenšas būt Linčiska, kas arī tā turpinājās visā garumā. Vēlāk noskaidroju ka arī citiem skatītājiem ir bijusi tieši tāda pati doma. Filmas ideja man līdz šim brīdim nav īsti skaidra, ir tikai dažas neapstiprinātas teorijas, jo sižets šeit ir visai vājprātīgs un miglā tīts. Pat ko es dodu visvairāk acis ir aktieru tēlojums, kas ir vienkārši fantastisks. Iesaku pirms skatīšanās nelasīt recenzijas un neskatīties IMDB aktieru sarakstu – tā būs interesantāk. Filma no stila “Lost Highway” vai “Mulholland Dr.” tikai papildus klāt nāk centieni veidot kādu jēgu, kas gan par nelaimi man pagāja garām.