Brīvdienas un Kāzas
Sestdien bijām kāzās. Pienācis tāds laiks kad kāzas un bērni sāk kļūt par ikdienu. Vispār jau – kāzas lielākoties ir aiz muguras, un jaunais trends ir bērni. Tā teikt – jauns posms visu dzīvēs.
Precējās starp citu Lotte un Uldis, kas man un visiem maniem draugiem ir pazīstami jau kopš pamatskolas, bet lasītājs droši vien viņus pazīst kā “MADARA” īpašniekus.
Īsi atstāstīšu šīs nedēļas nogales gaitu, jo esmu manījis ka nereti jāpiedomā – ko mēs īsti darījām pagājušajā “weekendā”?
Sākās rīts ar sviestā ceptām gailenēm, kas tika ieceptas omletē, un pasniegtas ar Dahlmayr kafiju. Brokastis pa pirmo. Saģērbāmies, paslaistījāmies, tad devāmies iepirkt kādas puķes, kādas atlikušās dāvanas citiem dāvanu saņēmējiem (tā sagadījās, ka dzimšanas dienas pasākums bija arī no sava bloga nozudušajam Andrejam) un tad devāmies paņemt Raimondu ar kundzi ar kuriem kopā bija plānots pārvietoties šajā pasākumā (mums bija auto, viņiem – slinkums).
Kāzas bija paredzētas Torņakalna baznīcā plkst divos, bet tā kā tur piebraucām veselas desmit minūtes par ātru, mēs – kā jau īsteni fanātiķi, nolēmām vispirms doties un savākt kādu netālu esošu Ģeoslēpni, kurš gan izvērtās par visai lielu vilšanos.
Divos bijām baznīcā, un bija neliela sajūta ka tieši uz mums visi ir gaidījuši, jo tikko iesēdāmies savās vietās, tika dots zaļais signāls kāzu sākumam.
Pēc baznīcas nākamā pieturvieta bija paredzēta Siguldā koncertzālē “Baltais Flīģelis”, un tur visus pārsteidza Linda Leen akustisks privātkoncerts īpaši Lotei, kas ir šis mākslinieces cienītāja. Jāatzīst, ka biju patīkami parsteigts par koncerta kvalitāti, un balss tik tiešām nelika vilties. Pat ne tuvu tam.
Aptuveni ap šo brīdi mūsos sāka parādīties nelielas bailes par apsolīto “draugu priekšnesumu”, kāds mums tika lūgts ielūguma piešķiršanas brīdī, jo lai arī priekšnesums pat tika izplānots, nelikās ka tas būs atbilstošs vispārējai atmosfērai, jo to saprast varētu tikai mēs paši (“draugi”) un “jaunais pāris”. Vedēji un radi varētu būt vispārējā neizpratnē. Te sekos neliels ieskats šajā, mūsu ieplānotajā absurdā. Jāpiebilst, ka draugu lokā absurds, sviests, un šīze ir visai normāla parādība it īpaši ja kādu laiciņu nav nācies satikties.
Ņemot vērā dažādas kopējas atmiņas no skolas laikiem, pasākums tika ieplānots kā parodija par skolā rādāmajiem raiņa lugu iestudējumiem. Viss sākas ar to, ka mēs seši sēžam aplītī un apspriežam ka kāzu pasākumam ir jāieplāno pasākums. Tiek nolemts iestudēt nelielu izrādi pēc kāda esoša darba, daži piedāvā Terminatoru, daži Pučīnī operu, bet visi šie varianti tiek noliegti. Viens no mums tikām klusēdams lasa Žirafe pornožurnālu, un kad citu varianti ir izsīkuši, nolaiž to no acīm un saka – es tikko lasīju lielisku klasikas darba pārpublicējumu, t.i. Raiņa “Zelta Zirgs”. Tas ir īstais variants. Atskan ovācijas, un seko lomu sadalīšana. Piedalas Antiņš, viņa brāļi, Saulcerīte, Melnā māte, un – protams – Demakova. Neviens nevēlas būt Demakova, tapēc to izlozē spēlējot “pietrūkst viena krēsla” spēli. Demakovai tiek piezīmēta liekā uzacs un tad katrs no tēliem deklamē kādu zīmīgu frāzi no šī leģendārā darba. Protams tur ir gan “Še tevim villainie, dod manim vara”, “Kule velk uz leju, tā manta ir par smagu” un tamlīdzīgi. Pēdējā runā “Demakova” kurai ir ko teikt gan par jauno pāri, gan par Stikla kalnu, un tad tas viss arī beidzas.
Sviests, vai ne? Mums arī tā likās, it īpaši tad, kad kreizī ideja bija tuvu realizēšanai vecmāmiņu klātbūtnē. Kāzas gan nebija lielas, labi ja 40 cilvēki, bet tāpat.
Tālāk devāmies uz mums visiem iemīļoto Zvārtavas pili, pa ceļam iebraucot Gaujienā kur mājo Andrejs un Zane, un jāsaorganizē kāzu dāvanas iesaiņojums.
Pasākums pilī izvērtās tīri jauks, nebija gluži tradicionāls, tajā iesaistījās dažādi Latviski tēli ar dančiem, senlatviešu tradīcijām un visādām dīvainām lietām, un pat izpalika tradicionālā Mičošana. Tas nekas, man par to tikai prieks, banālās tradīcijas kas redzamas katrās standarta kāzās jau ir līdz kaklam.
Kad atsākās runas par “priekšnesumu” es saņēmos, un atzinos organizētājiem ka pasākums izpaliks jo mēs esam aizmāršīgi sliņķi, un nebildu ne vārda par ieplānoto sviestu. Gan jau citreiz.
Protams nākamajā rītā mūsos pamodās ģeofanāti, un publicējām ģeoslēpni pie šīs skaistās pils, kas jau nākamajā rītā tika pirmo reizi apmeklēts.
Pēc slēpņa publicēšanas devāmies ciemos uz Gaujienu pie Andreja, pa ceļam izmēģinot ceļu kas GPS aparātā un kartē saucās P23, līdz ar to ir valsts mēroga ceļš, bet gandrīz iestigām, un tapa savdabīgs video materiāls par šo tēmu.
Pie Andreja un Zanes nedaudz pasvinējām, ieēdām kādu kuskusu, pavisam gīkiski noorganizējām lielo iPhone tusiņu un vienā brīdī piedalījās pat rūteris, tad atmetām tam ar roku un izbaudījām laukus un pļavas, un tad jau devāmies mājup.