The Message
Te jums kāda ieraksta īsā versija. Atpazīstat? [1. šis lieliskais īsais variants jums tiek piedāvāts HTML5 atbilstošā veidā, bez nekāda Adobe Flash]
http://blog.sapnis.com/wp-content/uploads/audio/message/message{.wp-embedded-audio}
Šis ir viens no visu laiku labākajiem, un atzītākajiem Hip Hop gabaliem. Būtībā slavenākais repa gabals. Rolling Stone Magazine visu laiku labāko dziesmu topā tā ir labākā no 80. gadu dziesmām, un labākā no hip hopa dziesmām. Man arī patīk, pirmo reizi tā konkrētāk ieklausījos kad kādreiz sen spēlēju GTA, jo tur tā skanēja pa radio.
Man personīgi patīk salīdzinoši sakarīgais teksts, kas ir totāli atšķirīgs no tā ko tu mūsdienās visbiežāk dzirdēsi hiphopa mūzikā (stereotipi vai nē, bet nu tā man šķiet).
Gribēju uzzināt vairāk, un atkal jau uzdūros uz vienu baigo mūzikas mistēriju.
Vai tiešām tā ir “Grandmaster Flash & The Furious Five” dziesma?
Vislabāko skaidrojumu atradu sekojošajā pētijumā, kuru atļaušos pārtulkot.
“The World of Rap—Grand Master Flash & The Furious Five” by Mtume & Kalamu ya Salaam
Šis ieraksts tiek pasniegts kā Grandmaster Flash un Furious Five, tātad ir tikai dabiski pieņemt, ka to izpilda – em, es nezinu – Grandmaster Flash un Furious Five. Bet tā nav. Principā galvenais radošais spēks aiz vienas no nozīmīgākajām dziesmām repmūzikas vēsturē nebija nemaz tik īpaši pazīstams, un pat nebija reperis [2. neesmu spēcīgs hip-hop kultūras terminoloģijā Latviešu valodā, es ceru, ka jūs piedosiet, ja ieviesīšu kādu kļūdu].
Astoņdesmitajos, bija tāds džeks kuru sauca Edward Fletcher, un kurš bija Sugar Hill Gang perkusionists. Strādājot viens pats, viņš nonāca pie tāda perkusijām balstīta ritmiņa (kas vēlāk kļuva par Message pamatritmu) un arī lipīgo rindiņu (“It’s like a jungle sometimes / It makes me wonder how I keep from going under”). Edvards aiznesa šo ierakstu savai priekšniecībai, Sugar Hill Records ierakstu studijas priekšniecei, Silvijai Robinsonei. Silvijai likās, ka tam ir potenciāls, un viņa izlēma to ierakstīt. Tik tālu visi būs vienisprātis, tālākā stāsta daļa ir neskaidra.
Ja klausās ko stāsta Silvija, viņa to pārveidoja, uzlaboja, palīdzēja sarakstīt un producēja, papildus tam mudinot negribīgo Edu Fletčeru un Melle Mel [3. viens no Furious Five MCs]uz piedalīšanos gala produktā.
Protams, tas nav tas stāsts kuru es dzirdēju. Pa taisno no avota (vismaz viena no tiem), man stāstija, ka Eds Fletčers ieradās studijā ar “The Message” praktiski pabeigtā formā, teksts, vokāli un fona celiņš. Vienīgā problēma bijusi Conga stila fona celiņš īsti negāja kopā ar Eda runas stila vokālu, tas izklausījās nolasīts, nevis kā hiphops. Neskatoties uz to, Silvija Robinsone domāja, ka The Message ir nākotne. Silvijai bieži pārmeta, ka viņa par maz maksā saviem izpildītājiem, un tā arī bija – bet visi piekritīs, ka viņai vienmēr bija laba auss uz nākamajiem hītiem. Praktiski visi ar ko esmu runājis piekrīt – Silvija bija tā, kura bija absolūti pārliecināta, ka The message būs liels ieraksts. Dīvainā kārtā gan, viņa vēlējās to izlaist kā Grandmaster Flash ierakstu, neskatoties uz to, ka ne Flash ne viņa pieci MCs nebija piedalījušies nevienā dziesmas tapšanas aspektā.
Vēl vairāk visu sarežģījot – Grandmaster Flash pats par sevi bija lēnām sācis kļūt par persona non grata [4. nevēlama persona] Sugar Hill studijā. Lai to visu saprastu, nedaudz jāatkāpjas. Flash bija viens no populārākajiem un noteikti talantīgākajiem pirms-ierakstu ēras dīdžejiem. Bet tiklīdz repmūzika sāka pāriet uz ierakstu studiju, studijas nolīgtās grupas pārņēma dīdžeju pozīcijas. Flash palika bez darba. Silvija gan nevarēja viņu vienkārši atlaist, viņai bija vajadzīgs viņa vārds. Tas ko viņa darīja, bija paņēma Flash ritmus un lika savai studijas grupai tos pārspēlēt tāpat kā Flash tos izpildīja dzīvajā. Tad, Flash paša MCs (Flash bija DJ, kurš liek plates, viņa grupā bija MCs, tie kas repo) izpildīja vokālus pār jaunierakstītajiem celiņiem. Bieži, Flash pats nemaz nebija klāt studijā, kad studijas grupa spēlēja viņa miksus, vai viņa MCs uzlika vokālus dziesmām, kas vēlāk tika izlaistas ar viņa vārdu.
Itkā ar to nebūtu gana, neviens no grupas sešiem dalībniekiem nesaņēma nekādu autoratlīdzību. Ja viņiem vispār ko maksāja, tad tas bija uz individuālu sūdzību bāzes. Flash un MCs tipiski saņēma 500-1000$ par dziesmu, un tas arī bija viss ko viņi pelnīja. Tas attiecas uz lielu skaitu ierakstu, kurus pārdeva simtiem tūkstošos eksemplāru, un no kuriem vismaz viens saņēma zelta statusu (konkrētus Sugar Hill pārodšanas skaitļus ir ļoti grūti atrast. Un ne jau nejaušības pēc). Tāpēc grupa lielāko peļņu guva tieši no dzīvajiem koncertiem. Protams, lielāko daļu ienākumu tā iztērēja motociklos, mašīnās, drēbēs, un protams narkotikās, lielos daudzumos narkotiku (ir zināms gadījums, kad par kādu uzstāšanos klubā viņiem samaksāja kokaīnā nevis naudā). Kā jau var minēt, tika aizskartas jūtas un attiecības bija saspīlētas. Tiesu darbi un grupu šķiršanās bija neizbēgami.
Bet atgriežamies pie The Message. Lai ieslēgtu slēdzi un pārvērstu to, kas būtībā bija demo kasete no Sugar Hill Studio perkusionista, Silvijai Robinsonei bija jāpanāk lai ierakstā piedalās kaut viens no Grandmaster Flash MC. Vienīgā problēma – nevienu no viņiem tas neinteresēja.
Ir pat tāds slavens citāts no Melle Mel, kur viņš saka – “Neviens negrib nest savas problēmas uz diskotēku”. Un arī pārējiem četriem šis ieraksts nelikās labāks. Patiesībā pieciem – pats Flash tāpat negribēja piedalīties, un viņš tāpat nenodarbojās ar repošanu personīgi. Furious Five bija tusiņu grupa, un hiphops bija tusiņu mūzika. Hiphopa gabals būtībā bija pagaidu aizbēgšana no grūtās realitātes urbānajos geto. Kurš pie velna gribētu tusiņā mūziku par realitāti?
Atslēgas brīdis pienāca tad, kad grupa saprata, ka Mels jau ir kādreiz izpildījis tādu kā message-repu. Pirmais Furious Five ieraksts, kas saucās “Superrapin” tika izlaists 1979. gadā, un tā beigu daļā Mels pāriet pie gara, stāstnieka stila repa, kas sākas ar “a child is born”. Starp citu, visai labs teksta gabals, tas vienā pantā apkopo cerības, sapnus, cīņas, un rezultējošo neveiksmi geto bērnā kas pieaug par vīrieti. Jums gan vajadzētu ļoti ieklausīties, lai saprastu, ko Mels tur īsti saka. Teksts ir iepīts prastākās rindiņās par naudu, čiksēm un to ka jābūt normālam džekam. Un pat ja jūs uztversiet domu, jums tas neko īsti nepatiks, jo Mels to izpilda gandrīz neievelkot elpu, vienā ārtā vervelēšanā, itkā gribēdams pēc iespējas ātrāk to pateikt. Var jau būt ka viņš tur izveidoja ko jaunu, bet neizklausās, ka viņam pašam tas lika justies komfortabli.
Beigās gan, Silvija tomēr nolemj ierakstīt šo dziesmu. Melle Mel un Ed Fletcher izpilda Eda tekstus, Sugar Hill studijas grupa uzlabo aranžējumu un modernizē Eda fona celiņu, un Mels beigās vēl piekabina klāt savu pantu no “Superrapin”. Kad ierakstu izdod, to nosauc par “The Message by Grandmaster Flash and The Furious Five, featuring Melle Mel and Duke Bootee”. Duke Bootee ir Eds Fletčers. Kā saprotams – dziesmā daļēji piedalās viens cilvēks no sešu cilvēku grupas kurai tā ir piedēvēta.
Viegli gan brīnīties, kā Grandmaster Flash varēja nepamanīt potenciālu dziesmā, kas vēlāk tiks minēta kā viņu labākais gabals. Daļa no atbildes ir tajā, ka viņi visi vēl tikai sāka panākt lai viņu mūziku vispār ieraksta. Priekš viņiem hiphops bija dzīvā mūzika, klubu mūzika, parku mūzika. Un ne jau tikai tas. Tā vispār neskaitījās mūzika. Esmu runājis ar old-school MCs, DJs, B-boys (dejotāji), kuri nekad nesaka, ka viņi būtu darījuši ko īpašu, un viņi nekad nesaka ka viņi būtu radījuši mūziku. Viņi saka – mēs gājām darīt savu lietu, gājām tusēt. Hiphopa dalībnieku lomu nosaukumi vien atspoguļo viņu darbību divdabību – šī nav kāda organizēta “scēna”. Džeki vienkārši darīja to kas viņiem patika, piedalījās tusiņos.
MCs tika tā saukti, jo cilvēks ar mikrafonu tusiņā vai jebkurā citā pasākumā vienmēr ir ticis saukts par Master of Ceremonies (MC). DJ ir disku žokejs, džeks kas liek diskus (plates). B-boys ir “break boys”, džeki kas dejo, kad DJ spēlē “breikus”, tos ritmiskos bungu, basa un perkusiju gabalus, kurus bieži var sastapt septiņdesmito džeza un soul ierakstos. Kad MC sāka runāt pa virsu ierakstiem, to nosauca par “rapping” tikai un vienīgi tāpēc, ka “rapping” vienmēr ir bijis žargonisms kas apzīmē runāšanu. Old-school reperi bieži runā par “rapping to the beat”, kas tikai nozīmē to, ka tiek runāts pie ritma. Tas ko es cenšos patiekt, ir – nekas no tā netika plānots. Visi no šiem terminiem ko mēs uzskatām par hiphopa terminiem, tie pastāvēja arī iepriekš. Repošana, DJ, MC, b-boy, tie ir nosaukumi lietām, kas pastāvēja jau sen. Prasīt kurš to visu izdomāja ir totāli nesaprast par ko ir runa.
Paturot to visu prātā, ir viegli saprast Flash un viņa MCs nevēlēšanos taisīt “nopietnu” repa ierakstu. Mazāk kā triju gadu laikā, viņi bija nonākuši no tusiņu scēnas, vietējo karaļu statusa, geto zvaigznēm, līdz pēkšņai ierakstu rakstīšanai un simtiem tūkstošu pārdotu veco parka ierakstu. Viņi tūrēja pa pasauli, koncertēja valstīs par kurām neko nebija dzirdējuši iepriekš, redzēja neiedomājamas lietas, bet viņi pat nebija pieaugušie. Visi vēl bija vēli padsmitgadnieki, un vecākais no viņiem bija 24gadīgais Flash. Kad viņi atgriezās no tūrēm, viņi nonāca savos vecajos dzīvokļos pie vecākiem. Tā noteikti bija traka dzīve.