Brīvdienu braukājumi
Pēc divu nedēļu gulšņāšanas pa māju, sestdien bija pienācis laiks iziet laukā saulītē, un sākt atgūt zaudēto enerģiju. Patiesībā, daļa no slimošanas nelabās pašsajūtas rodas tieši dēļ ilgstošās atrašanās vienās telpās, un mazkustīguma.
Sestdien no rīta nolēmām doties uz Ventspili, jo tur solījās būt pilsētas svētki. Pa ceļam iegriezāmies apciemot Kažu komandu, kuri tajā brīdī bija uztaisījuši pauzi no dīkdieņošanas pie Usmas ezera, un bija uzkāpuši Ūdru kalna interesantajā skatu tornī un meklēja tur noslēpto slēpni. Ventspilī pašā bija neiespējami karsts, bet pēc kontaktu ziņojumiem tāpat bija daudz vēsāks nekā citur Latvijā. Cilvēku bija ļoti daudz un šādā karstumā lieli cilvēku pūļi un skaļa mūzika tikai uzdzen nelabumu. Aizbēgām padzīvoties pa jūru, un tad jau lēnām arī taisījāmies mājup. Ļoti noderēja automašīnas ledusskapjis, kurā mums stāvēja sešpaka ar Borjomi pudelēm (visu laiku aukstām!), dēļ kā man šķiet mēs teju vai pārdozējām. Borjomi jau ir stipri mineralizēts, nemaz nebrīnos ja var saindēties ar bromu vai ko tādu.
Mājās secinājām, ka mājās dzīvošana ir pamatīgi ietekmējusi mūs fiziski, un no pat nemaz tik lielās staigāšanas sāp visas maliņas, tā it kā pa trepēm būtu gadījies nokūleņot. Tas nekas! Ķermenis jāieved atpakaļ sliedēs. Nospriedām, ka svētdien atkal jābrauc pastaigāties.
Devāmies uz Biržai, kas ir neliela pilsēta Lietuvā, tepat pie robežas.
Pa ceļam piestājām Skaistkalnē. Uzmetām aci baznīcai, un tad devāmies Karsta kriteņu meklējumos. Karsta kritenes rodas tad, kad pazemes ūdeņi izskalo ģipšakmeni un zeme iebrūk, veidojot mazus dīķīšus vai vienkārši bedres, reizēm apēdot kādu šķūnīti vai pat māju. Pie mums Latvijā tādu vietu nav daudz, tāpēc tās parasti ir apskates objekts. Citās pasaules vietās Karsts veido milzīgus reljefa pārveidojumus un fantastiskus skatus. Pie mums gan tik tādas bedrītes. Iebraucām celiņā ar norādi “Kritene”, un sastapām divus pārsauļotus puišeļus, kas mums uz reizi piesitās par gidiem. Palīdzēja atrast visas kritenes un izstāstija visādus vietējo stāstus par to kurš un cik reizes ir iekritis bedrē, un kuram aku kritene apēdusi. Puikām par ekskursiju iedevām Latiņu.
Tālāk devāmies uz Biržai.
Pozitīvās šīs pilsētas īpašības ir sekojošas – tā atrodas uz maršruta, pa kuru reti kad sanāk brauktāt, uz turieni jādodas pa Vecumnieku šoseju pāri Skaistkalnes robežpunktam, tajā ir salīdzinoši interesantas pilis un baznīcas, kā arī – tur ir milzum garš tilts pār ezeru (550m).
Tiesa gan, tiklīdz šķēršojām robežu (kuru var arī nepamanīt, paldies Šengenes līgumam), konstatēju, ka mana GPS karte ir tikai Latvijai, un ka autoceļu atlants ir palicis tajā mašīnā, kura palika mājās. Esam bez kartes. Nu līdz Biržai tikt nav grūti, toties grūti bija tālāk – orientēties pilsētā, un tikt no tās līdz Neretai, kas ir sasniedzama pa citu robežpunktu.
Biržai apskatījām pilis, savdabīgo tiltu, kas celts 1987. gadā, sazin kāda ekscentriska Padomju tēla rīkojumā, paēdām IKI salātus no kastītēm, un tad jau posāmies mājup. Karstums joprojām visai briesmīgs. Kamēr bez kartēm maldījāmies pa Lietuvas lauku rajoniem, izrādijās, ka arī par benzīnu ir aizmirsts, toties benzīntanku tuvumā nekādu. Nu labi – Neretā taču būs! Dodamies uz Latviju. Nereta interesanta, veca pilsēta. Apskatījām arī netālu esošo Neretas muižu, kas gan īsti netiek reklamēta kā baigais tūrisma objekts. Tur kaut kur esot slēpnis, bet tā kā man bulta rādija vairāk kā simts metrus iekšā krūmājā, es pārdomāju un atstāju to citai reizei.
Tikmēr benzīna kļūst arvien mazāk un mazāk. GPS domā, ka tuvākais Viršu tanks būšot pēc 18Km, automašīna domā ka līdz sausam stāvoklim atlikuši vēl 40Km – vajadzētu izvilkt. Protams Viršu tanks ir nodedzis, un tajā tusē vietējie tusētāji. Nekas, nākamais vēl pēc 23Km, vajadzētu tak izvilt. Indikators turpina sarukt, nākas izslēgt kondicionieri, pēc tam radio, pēc tam pilnīgi visu kas kaut cik var ietekmēt patēriņu. Tomēr paveicas, OVI, kas ir pārtapis par Dinaz tiek atrasts un līmenis vēl rāda 20 alikušus kilometrus. Tiesa gan, nekad jau nevar zināt cik tie indikatori ir precīzi.
Visai labi pavadītas brīvdienas, piekusums un muskuļu sāpes, tieši tas kas bija vajadzīgs pēc ilgstošas mājās gulēšanas.