Fikcija
Tik daudz laika manā dzīvē paiet visādos veidos uztverot fikciju, izdomātas lietas. Es skatos filmas, skatos seriālus, lasu grāmatas – tas viss ir nenoticis, izdomāts. Fikcija.
Bet patiesībā jau – ja vien nerunā par zinātnisko fantastiku – kāda atšķirība vai konkrētais stāsts par kādu cilvēku ir izdomāts vai nav? Visticamāk pasaulē ir visai daudz cilvēku ar identiskiem dzīvesstāstiem.
Kāpēc mēs vispār vēlamies redzēt neeksistējošas lietas? Piemēram – sapņi. Sapņos arī cilvēks redz nekad nenotikušus notikumus, un situācijas, kurās pilnīgi iespējams nekad nenonāks. Reizēm var domāt, ka sapņu saturs veidojas no ikdienā neapzināti uztvertas informācijas kokteiļa, bet esmu arī lasījis, ka sapņi ir tāds kā cilvēka uzvedības izmēģinājumu poligons. Sapņos cilvēks izmēģina dažādus rīcības variantus vēl nepiedzīvotās situācijās, un simulē iespējamos rezultātus. Arī visa cita fikcija kalpo līdzīgam mērķim. Mēs uztveram situācijas, un iespējamos to risinājumu variantus, un izvēlamies sev pieņemamākos.
Patiesībā, ja mēs informāciju uztvertu tikai un vienīgi tiešā pieredzes veidā, mēs būtu visai aprobežoti un zemi attīstīti. Bez sapņiem, grāmatām un citiem informācijas avotiem – mēs būtu attīstības ekvivalents viduslaiku zemniekiem (lai viņi man piedod).
Mūsu prātam ir nepieciešami visdažādākie trenažieri. Tas nespēj dzīvot tikai uz acīm priekšā noliktiem faktiem. Tam vajag izstaipīties, izskatot arī pilnīgi neiespējamus situāciju scenārijus, lai tas apzinās iespējamās robežas.
Fikcija mūsu dzīvē ir nepieciešamība.