Recenzija: Bērns
Svarīga piezīme: tekstu lasīt ar gramu sāls un sarkastisku smīnu sejā.
Nu jau gandrīz pusotrs gads pagājis kopš mums viens tāds ir, tāpēc esmu nobriedis nelielai recenzijai. Ticiet vai ne, bet saturiskā ziņā šajā tekstā absolūti viss būs patiesība.
Vai tev tādu vajag?
Neviens nevar būt simtprocentīgi gatavs bērnam. Neskatoties uz šīs recenzijas stilu, bērns nav ne televizors ne sunītis. Tā ir pārmaiņa uz visu atlikušo mūžu. Pie sevis iekšēji es nekad neesmu bijis tā konkrēti gatavs no stila “okei, es esmu sagatavojies, dodiet bērnu!” Protams, ir laiks kad par tādām lietām vienkārši nedomā, bet tad kad sāk domāt, tad arī ir tas brīdis kad principā esi gatavs. Nekādas lielākas gatavības nebūs, vari necerēt. Tātad principā to vai tev vajag vai nevajag bērnu var secināt tikai pēc tā, vai tev šāda doma vispār ir ienākusi prātā. Ja esi domājis – neko vairāk arī nevajag. Galu galā arī urlām un cacām ir bērni, un viņi tiek galā. Kas, tu esi sliktāks?
Par tiem pašiem minētajiem runājot, nu jā, es personīgi varu tikai ieteikt par bērnu domas piebremzēt līdz bridim kad pats jūties stabils uz savām kājām. Kad vienmēr zini, ka pašam ir ko ēst, ka no dzīvokļa ārā nemetīs, un ka varēsi atļauties nopirkt ratiņus gerkenā (tas tāds absolūtais minimums, bet nu jūs sapratāt uz ko es tēmēju).
Vēl dziļākās personīgās pārdomās iegrimstot, tās jūs variet arī neņemt vēra, es personīgi esmu pret demogrāfijas lokālo kontroli masveidā ražojot pēcnācējus, kā mums liek darīt LTV1 ar drūmajām Igaunijas un Latvijas dzimstības salīdzinājumu tabulām. Uz pasaules problēmām ir jāskatās kopumā, nevis tikai jādomā par sevi. Pasaule ir pārapdzīvota, lai nodrošinātu visus eiropiešus ar pārtiku, automašīnām, plīša sunīšiem un pamperiem, tiek patērēts nenormāli daudz resursu. Pasaules iedzīvotāju skaits simts gadu laikā no miljarda ir pieaudzis līdz vismaz septiņiem miljardiem (drīzāk vairāk, nav jaunu datu). Lai izaudzētu tavam topošajam steikam (govij) pārtiku, tiek izmantota teju vai trešdaļa planētas sauszemes. Tas ka Latvieši baidās izmirt nav nekāds attaisnojums, turklāt šādas bailes ir absolūti nepamatotas. Padomju Savienībai bija stipri lielākas iespējas Latviešu tautu iznīdēt, bet tas nepavisam nenotika. Tāpēc tagad bezatbildīgi ražot pēcnācējus ir idiotisms. Piedodiet, novirzījos no tēmas.
Mana dzīve mainīsies!
Nu protams ka kaut kas mainīsies, bet vai uz slikto pusi? Godīgi sakot mēs tieši tāpat braukājam apkārt, nodarbojamies ar geocaching, darām visu to kas mums interesēja iepriekš. Bērns neko daudz nav ietekmējis ikdienas dzīvē, un noteikti nav nekāds šķērslis. Protams, pirmos dažus mēnešus ar viņu kopā klintīs nebrauksi kāpt, bet to var uzskatīt par nelielu atvaļinājumu no ekstrēmās ikdienas, un kas ir daži mēneši kopumā skatoties. Tas pagāja tik ātri, ka man jau sāk pietrūkt tā laika.
Esmu dzirdējis tik daudz stereotipu, filmās tiek parādīts tik daudz muļķību – beidzot jāievieš skaidrība šajā jautājumā. Bērns kas naktīs neļauj gulēt, kuru jāucina un jānēsā uz rokām kamēr viņš aizmieg, vecāki kas plēš matus no galvas un sakās negulējuši gadiem – pilnīgi meli. Šādas problēmas ir pirmās dažas dienas pēc bērna dzimšanas, kamēr viņš aprod ar situāciju (un kamēr tu aprodi ar situāciju). Tālāk viss ir mierīgi un patīkami. Es ik pa brīdim dzirdu visādus biedus “bet tu pagaidi kad viņam kolikas sāksies” (kas tās vispār ir? tā arī nesapratu), “tas vēl nekas, pagadi kamēr viņam zobi sāks nākt” un tā arī nekādas šausmas neesmu sagaidījis. Kaut kāda viena starpgadījuma dēļ vecākiem ir tieksme pārspīlēt un biedēt jaunākos vai topošos vecākus itkā tas būtu kāds slepens klubs no kura citus labāk aizbiedēt. Tas ir normāli, ka bērnam reizēm kas sāp, un kaut kas nav pa prātam, it īpaši jo viņš vēl skaidri nemāk pateikt kur ir problēma. Bet tas ir sīkums, ar to visi tiek galā.
Vai es vispār esmu piemērots kā vecāks?
Nekad neesmu jutis īpašas simpātijas pret bērniem kā tādiem, nekad neesmu ar viņiem spēlējies vai ucinājies. Bet savs bērns ir kas pilnīgi cits. To nav iespējams konkrētiem vārdiem aprakstīt, bet sajūtas ir krasi atšķirīgas. Man joprojām nav īsti nekādas sajēgas kā izturēties ar citiem bērniem, tajā ziņā nekas nav mainījies. Bet ar savējo, viss ir viegli un dabiski. Savu bērnu tu vienmēr sapratīsi, un vienmēr viss notiks dabiski un pats no sevis. Nekas nav jāzin, un galvenais informācijas avots kam sekot ir intuīcija. Protams, kāda jēdzīga grāmata plauktā ir jātur, man personīgi patīk DK izdotās grāmatas angļu valodā. Un ja kas galīgi nav skaidrs, vienmēr ir draugi, vecāki un internets kam pajautāt. Galvenais neiegrimt forumos, jo tur vienmēr visādas šausmas var salasīties.
Tas viss ir tik sarežģīti
Patiesībā sarežģītais posms ir no dzemdībām līdz nākamajam vakaram, jo tas ir tas WTF moments, “ko vispār iesākt?” Bet kad pats nomierinās, tālāk viss aiziet kā pa sviestu. Bērna iegāde nebūt nenozīmē atteikšanos no iemīļotā dzīvesveida (izņemot ja esi smago narkotiku atkarīgais, no tām iesaku tomēr atteikties, vai pārdomāt vai tiešām tev vajag bērnus), un tas nebūt nenozīmē, ka tu gadiem būsi ieslodzīts “kakla kunga” (bērna) iegribu verdzībā. Paskaties, nepagāja ne gads kad bērns jau skraida apkārt un puslīdz skaidri var saviem vārdiem pateikt ko viņš grib. Visi tie filmu stereotipi par maziem vemjošiem kliedzošiem monstriņiem ir izgudrojums un zinātāju ņirgāšanās par nezinātājiem. Nekustīgs mazs kunkulis bērns ir tik īstu periodu, kas es to vispār pat vairs neatceros. Jau pēc pāris mēnešiem šis sāk velties un kustēties, un katra nākamā diena paliek arvien jautrāka un interesantāka.
Tas taču ir dārgs prieks, es to nevaru atļauties!
Es nesaprotu kur šis mīts rodas. Bērns ēd mammas pienu, un neko tev neprasa. Bērnu drēbītes var pārmantot no draugiem un radiem, un ja tādu nav, tās par 20 santīmiem var čupām sapirkties lietotu apģērbu veikalos. Bērns jau neko baigi nolietot nevar, tāpēc tās ir praktiski jaunas. Tas pats attiecas uz autosēdeklīšiem un ratiem. Protams, ja gribas var jau iet pa šiko un pirkt tikai to labāko (nekas jau slikts tas nav), bet tā nav obligāta prasība. Mēs izmantojam mazgājamos autiņus, kas nesagādā ne kripatas vairāk ņemšanos kā pamperi (nopietni!), nelietojām pudelītes un pulverus, un ēdienu pagatavojam no pašu tvaicētiem dārzeņiem.
Tātad kopumā iespaidi
Bērns ir fantastiskākais kas ar mani jebkad ir noticis. Tas ir labākais ko viens cilvēks var “iegādāties”. Un tas ir lētāks par televizoru! Tas ir kā iemīlēties no jauna. Katra diena nes arvien vairāk prieka un sajūsmas, un ikdiena ne tikai nav ierobežota, bet ir krāsaināka kā jebkad. Nekas nevar būt fantastiskāks kā vērot maza bērna ņemšanos ap kādu vienkāršu objektu, kā viņš mācās no apkārtnes, visu izpēta, pagaršo un no pēkšņām bēdām strauji pāriet negaidītos smieklos. Totāli rekomendēju.
Vērtējums: 9/10 (lai būtu ko pajautāt)