Šo jūs nebijāt gaidījuši–Eirovīzija
Ticiet vai nē, bet šī gada viedoklis par Eirovīziju man ir krasi atšķirīgs. Esmu sācis šo pasākumu saprast un izbaudīt. Atnākot uz darbu pēc vakardienas atlases otrās kārtas, protams viss ko es dzirdu ir skaļa kritika un lamas par to cik pretīgs šis pasākums ir pēc būtības, un ka to skatīties vien jau ir noziegums. Bet problēma jau nav pasākumā, tā ir attieksmē. Šis attēls izskaidro galveno problēmu ar Eirovīzijas skatīšanos:
Protams šis nav top mūzikas balvu pasākums, šis nav koncerts vai muzikālo prasmju izrādīšanās. Šis ir šovs. Manuprāt neviens nekad nav to pasniedzis kā muzikalās kvalitātes baudīšanas vietu.
Ja vispārējais muzikālais un baudāmais līmenis ir tik zems, kāpēc bojāt sev garīgo un censties sagaidīt kaut ko tādu, kam tur nemaz nav jābūt? Pazeminam savu prasību līmeni līdz labākajam ko tas mums spēj sniegt, un pasākums kļūst interesants. Izsmejamies par vieniem, pašausminamies par otriem, un beigās prātā paturam divus vai trīs tīri ciešamos – šāda ir pareizā attieksmes formula.
Par vakardienu – protams, mūsējie zaudēja un visi vai nu raud vai bļaustās told you so, jo streips atlaists.
Pirmkārt es cienu Musiqq, divi jauni džekiņi no liepājas, bet tik daudz atpazīstamu dziesmu. Paturot prātā augstak minēto grafiku, dziesmas ir patiešām labas, galvenokārt jo tās ir lipīgas līdz mielēm. Naudiņas mega uguņiem viņiem neviens neiedeva, un nācās vien pašiem stāvēt uz tumšas skatuves ar defaulto skrīnseiveri uz lielā ekrāna. Nekas. Taču eirovīzijā šovs ir viens no vērtēšanas kritērijiem, un es domāju ka tas arī bija pie vainas izkrišanā. Jo kā jau rakstīju – kurš tad te mūziku vērtē?
Daudz interesantu šovu, daudz interesantu pieeju, protams bija arī klasiskie garlaicīgie gaudu gabali un blondīnes ar estrādes mūziku. No šī pusfināla man atmiņā palika Dānija, Īrija, Igaunija, Moldova. Iespējams vēl kādu piemirsu.
Bet nu klau, vēlreiz – tas nav mūzikas pasākums. Tas ir komēdijšovs.