Ķīna: VI
Nākamajā rītā devāmies uz Paradīzes templi, vienu no Pekinas galvenajiem apskates objektiem, turklāt Pekinas logotipa galveno sastāvdaļu. Paradīzes templis ir visai liela parka ieskauts, parks turklāt veidots pēc kaut kādiem Konfūcija pamatlikumiem, kad daļas ir perfekti sakoptas un pedantiskas, bet daļas – aug kā dabā paredzēts (nepļauj zāli utt).
Beidzot ieraudzījām ilgi gaidīto – milzīgus daudzumus dejojošu cilvēku! Pilnā troksnī skan visāda mūzika, un sveši cilvēki vienkārši viens otru aicina, un dejo gan lēnās, gan modernās dejas. Video ir daudz iespaidīgāks, jo to skatu jau īsti nav iespējams nofotografēt. Tas ir tik fantastiski, ka Ķīnā ļaudis iet izklaidēties parkos, dejo, spēlē spēles, laiž pūķus, bet mūsējie atnāk no darba, un pielīp pie seriāliem.
Šeit pirmo reizi sastapām tādus kā sipas spēlētājus – un kas interesanti, tie nebija jaunieši, bet pārsvarā pusmūža cilvēki. Šādu te interesantu badmintona volāniņam līdzīgu sipu mēs arī nopirkām un izmēģinājām arī mājās Latvijā, tikai lai vēl vairāk pārliecinātos cik mēs esam tizli, turpretim ķīniešu tantes – atlētiskas.
Kādu brīdi pastaigājām pa parku līdz iemiga Olivers, templī gan negājām, jo tur bija kārtējā augstā ieejas maksa, tāpēc tā vietā pameklējām parkā esošos ģeoslēpņus. Tālāk izdomājām, ka tomēr taču jāaiziet uz slaveno Tian’Anmen laukumu, kur 1989. gada 35. maijā notika slavenie studentu protesti.
Karstums sāka pieņemties spēkā, un attālums bija kādi divarpus kilometri, tāpēc nesasnieguši mērķi novirzījāmies, lai apskatītu interesanto veikalu/tirdziņu tīklojumu īsi pirms laukuma. Turklāt, nebijām ēduši pusdienas, un sāka jau tuvoties tas laiks, kad būtu jāsteidz uz hoteli pēc kofera, jo šajā vakarā astoņos mums ir paredzēts vilciens, un nevar zināt cik haotiskajā stacijā paies laiks lai to atrastu.
Atradām interesantu rietrumniekiem pielāgotu ēstuvi, kas laikam atradās vienā ēkā ar hosteli, un pirmo un pēdējo reizi Ķīnā ēdām ceptos rīsus. Jā, interesants stereotips, vai ne? Ķīnieši un rīsi. Man likās, ka Ķīnietis un Rīsi vispār ir sinonīmi, taču arī šis stereotips tika salauzts. Kā izrādās, mums rietumniekiem zināmā Ķīniešu virtuve pārstāv tikai ļoti konkrēta Ķīnas reģiona gaumi. Jo redzi – agrāk no Ķīnas tik viegli emigrēt vis nebija, vislabāk tas izdevās tieši no Kantonas reģiona (Guangzhou, Hongkong, Shenzhen utt) un vai tad nav tā, ka Ķīnas ēdienus mēz pazīstam tieši no emigrantu radītajām ēstuvītēm eiropā? Rīsus Pekinā atrast protams varēja, bet nebija tā, ka viņi ēstu tos tik bieži kā latvieši kartupeļus. Noteikti retāk. Pārsvarā pārtikām no nūdelēm un visādiem pelmeņiem. Un es pat to nesaku kā veģetārietis – tiešām, arī visu ēstuvju menu ko skatījāmies, nekur mums tik pierastie “fried rice” nebija manāmi, labākajā gadījumā kā piedeva kādam ēdienam (pliki baltie rīsi). Tāpat arī mūsu iemīļotie spring rolls bija atrodami tikai vienā no visā braucienā apciemotajām ēstuvēm.
Pēc kārtīgajām pusdienām iemaldījāmies pamatīgā hutong tīklojumā un gandrīz netikām ārā, turklāt GPS bija atdevis galus. Kaut kā atradām metro pieturu, un ar trim pārsēšanām nonācām atpakaļ hotelī, paņēmām koferi un devāmies uz dzelzceļa staciju, no kuras plānojām braukt uz Xi’An.
Ņemot vērā pamatīgo cenas un attieksmes atšķirību, izlēmām par labu metro, nevis taksim, kas gan nozīmēja kofera stiepšanu visai lielā attālumā – vispirms 15 minūtes līdz metro, tad visas neskaitāmās trepes un eskalatori ar divām pārsēšanām un tad vēl 15 minūtes ar kājām no metro līdz stacijai. Paspēju pamatīgi noskaisties uz visu pasauli, jo papildus 20kg koferim, bija vēl arī mugursomas un Olivers ar ratiem. Šeit jāpiezīmē, ka es gan labprātāk pie rokas ripināju 20kg koferi 2, nekā to visu būtu nesis uz muguras mugursomā, jo esmu viens no tiem mūsdienu brāķiem, kuriem jau pirms 30 ir muguras problēmas, un pārstiepties īsti negribās.
Stacijā nonācām kādas 40 minūtes pirms vilciena atiešanas, taču šī stacija bija visai labi marķēta un organizēta, tāpēc vilcienā bijām nieka 10 minūtes pēc ierašanās. Brauciena biļetes bija nopirktas iepriekš aprakstītajā Soft Sleeper kupejā, taču kad jau sākām iepazīties ar līdzbraucējiem, ienāca kaut kāda meitenes un pamatīgi žestikulējot mēģināja kaut ko iestāstīt. Beigās sapratu, ka viņas vēlas lai mēs divi (Oliveram savas gultas nebija) apmainamies ar diviem citiem cilvēkiem no blakus kajītes, lai viņas vecāki var dzīvot kopā ar viņu. Tā arī darījām, un mūsu jaunie kaimiņi bija pat piemērotāki – jauns pāris ar mazu bērnu. Viņi bija neiespējami pieklājīgi un klusi, bērnu gan aicinājām ar Oliveru kopā paskatīties multenes uz iPod touch (kas bija mūsu emergency glābiņš situācijās kad Oliveram viss bija līdz kaklam), beigās šie pat nepateica ka mēs varam slēgt ārā gaismas, jo paši bija jau aizmiguši – t.i. neprotestēja, ka mēs kaut ko vēl ņemamies un vāram nūdeles pie lielās gaismas.
Uzstādiju uz lielā loga palodzes GPS ierīci, un ik pa laikam pavēroju interesantas lietas, pirmkārt ka pat visai zemās klases (T) vilciens vidēji brauc uz 140Km/h, lai gan vizuāli gan sliedes gan pats ir ļoti līdzīgs mūsu vilcieniem, otrkārt to, ka Ķīnā ir pat 30km gari tuneļi cauri kalniem.
Laiks pagāja ātri, brauciens un gultas bija komfortabli, un jau no rīta ap astoņiem bijām klāt Xi’An pilsētā.