Ķīna: X – Atpakaļ
Hostelis kurā bijām palikuši pa nakti bija ļoti mājīgs. Istaba bija vienkārša, bet nu tajā vismaz bija kondicionieris, vannasistaba un normāla gulta, ko gan vairāk vajag. Lobijs bija šaurs un mājīgs, izdekorēts ar visādiem smieklīgiem roku rakstītiem un zīmētiem novēlējumiem no apmeklētājiem, ieteikumiem kur un kā iet Xi’An pilsētā un citādām interesantām lietām. Paēdām garšīgas brokastis eiropiešu stilā (diemžēl visās viesnīcās brokastis bija daudzmaz rietumnieciskas) un apsolījām darbiniekiem, ka aizskriesim uz staciju uzzināt par tālākajiem plāniem un tad atgriezīsimies, lai paziņotu vai šeit paliksim ilgāk. Uz staciju devāmies kā parasti ar sabiedrisko autobusu, tad devāmies meklēt jau zināmo lodziņu, taču nedaudz apjukām, jo plānojums stacijai likās mainījies un neko nevarējām saprast. Izrādās ir divas kasu zāles, ko nebijām pamanījuši, tām ir dažādas ieejas, bet tās izskatījās identiski.
Tas nekas, atradām rindu kurai lodziņam uz stikla bija rakstīts “tickets” (citām nebija) un izstāvējām. Gribēju nopirkt biļetes uz it kā jauko Pingyao ciemu, taču sagaidīju nepatīkamas ziņas – vilciens iet divpadsmit stundas, jo tas ir lēnais un vecais vilciens un ir pieejamas tikai stāvvietu biļetes. Rīt biļešu vispār – nav. Parīt – nav. Aizparīt – nav.
Pēc garlaicīgā un nogurdinošā turpbrauciena uz Luoyang un it īpaši pēc izlutinošā atpakaļbrauciena ātrvilcienā, nemaz negribējās divpadsmit stundas stāvēt kājās zemākas klases vilcienā. Ko nu? Mainam plānus, braucam uz Pekinu un meklējam ko darīt tās rajonā. Bet atkal – biļešu nav. Šodien nav, rīt nav, parīt nav.
Esam iesprūduši Xi’An uz mūžu? Sāku nedaudz stresot. Piedāvā stāvvietu nakts vilcienā. Okei, esot cits vilciens, bet tajā ir tikai Deluxe biļetes, maksā ļoti dārgi, 60Ls no cilvēka. Ko padarīsi, jāpērk ir, jo lidmašīna maksā vairāk un nekādas garantijas ka arī to var dabūt tik drīz cik vajag. Xi’An rajons jau ir izsmelts tāpat. Nesaprotu kāpēc tomēr nebraucām atpakaļ uz Ziemeļu staciju un nepirkām ātrvillciena biļeti uz Zhengzhou, vismaz kas savādāks, taču ko nu vairs, stresa brīdī izlēmos par labu drošajam vairantam, vakara biļetes luksusa kupejā.
Turpmākās dienas Pekinā pavadījām ļoti relaksētā atmosfērā. Laiski pastaigājāmies pa parkiem, iepazinām tuvākās Hutong ieliņas, ēdām interesantos restorānos, meklējām virtuālos ģeoslēpņus.
Pirmajā vakarā bijām aizgājuši paēst uz interesantu restorānu, kas ir pilnībā veģetārs, taču tur var pasūtīt it kā gaļas ēdienus, piemēram kotletes, desiņas, steikus un pat veselu pīli, taču viss ir ļoti precīzi un rūpīgi izgatavots no sojas un dārzeņiem, tā, ka pat sākumā grūti bija noticēt, ka mūs nekrāpj, un nav vienkārši iedevuši gaļu. Protams sojas piegaršu noteikt ir iespējams, taču ļoti profesionāli paveikts, tiešām interesanti bija pagaršot mednieku desiņas, kas pēc izskata nekādi neatšķīrās no dzīvnieku izstrādājuma.
Izstaigājām pilsētas centrālo daļu, izgājām pa visai garlaicīgo un dārgo tūristu ielu, nogājām gar veco pilsētas mūri, pa vienkārši lielisku alejas tipa parku starp ielām. Bijām uz vēl vienu parku (Jingshan), no kura paveras ideāls skats uz aizliegto pilsētu, un kurš ir ne tikai viens no foršākajiem parkiem pilsētā, bet arī ir lētākais (daži santīmi).
Nākamajā dienā braucām uz imperatora vasaras rezidenci, uz kuru protams ved arī dārgas tūres, taču mēs kā parasti aizbraucām vienkārši ar metro un kājām. Nezinu kuro reizi jau to rakstīšu, un tas jau laikam ir apnicīgi, bet tur bija nenormāli karsts un bija ļoti liels slinkums pārvietoties. Gājām lēnām, un ik pa brīdim atpūtāmies ēnā, ēdām saldējumu, un laiskojāmies pie ūdens.
Vakarā apmeklējām Zvanu un Bungu torņus, bungu tornī izbaudījām praktiski privātu (bija vēl divi cilvēki) bungu šovu, kas bija tik tiešām iespaidīgs un tās smieklīgās ieejas cenas vērts. Ja kāds skatījās manis iepriekš ievietoto video, ar šo šovu tas iesākās.
Nākamā diena savukārt tika pavadīta iepērkoties, bijām aizbraukuši uz slaveno Silk Market un Pearl Market. Lai arī nosaukumā ir minēts tirgus, patiesībā tas nav tāds tirgus kā pie mums, bet gan piecstāvu ēka ar kaut ko, kas atgādina agrāk esošo lupatu tirgu sporta pilī. Pilns ar galdiņiem, nokrautiem ar viltus pulksteņiem, makiem, somiņām un telefoniem. Krievu tūristu tantes te par neadekvātām summām (jo nemāk kaulēties) pērk DG viltojumus. Pie ieejas mums tāds bariņš pienāk klāt un prasa “A gģe zģes makdonaļds”, laikam vai nu izskatījāmies pēc krieviem, vai arī viņas domā, ka visi pasaulē saprot krieviski. Izbolījām acis, neteicām ne vārda, un šīs tik nopurpināja “aņi ņe russkije”.
Viltoto telefonu skaits bija negaidīti nožēlojams, un kvalitāte bija tik slikta, ka nebija tos vērts pirkt pat dēļ suvenīra vērtības. Daži no Bell&Ross pulksteņu viltojumiem gan pārliecināja, taču bija kaut kāda nevēlēšanās pirkt pulksteni tāpat vien, pat ja viņš ir stilīgs, taču man nepiestāv.
Vakarā vēl aizbraucām uz Ķīnas Walmart, pamatīgi izvazājāmies, nopirkām visādus ēdienus, tajā skaitā piecus kilogramus vietējo ziemeļu reģiona rīsu, lai aizpildītu atlikušo bagāžas vietu atpakaļ ceļā uz mājām.
Vēl nākamajā rītā aizbraucām apskatīties uz slaveno CCTV ēku, kā vietējie to saucot – kakājošais cilvēks, jo pēc izskata tā atgādina tupoša cilvēka apakšdaļu. Ēka interesanta lai nobildētu, bet uzkavējāmies tur mazāk kā desmit sekundes, pēc bildes pa taisno devāmies uz metro.
Tālākajās dienās apmeklējām budistu rajonu, konfūcija skolu un templi, bijām Lamas templī ar pasaulē lielāko budas statuju, kas izgrebta no viena liela sandalkoka gabala (26m augsta, ginesu rekordu grāmatā). Nopirkām sev kūpināmos smaržkociņus.
Pēdējo vakaru pavadījām jau sērīgās sajūtās, jo lai arī likās ka ir apnicis, pēdējā brīdī sagribējās vēl palikt. Staigājām pa mūsu mazo hipsteru ieliņu, pirkām suvenīrus, vakarā krāmējāmies.
Praktiskas lietas – jau rakstīju iepriekš, taču varu atkārtoties. Ķīna ir viegli sasniedzama un relatīvi lēta, ja to salīdzina ar Eiropu vai Ameriku. Tā ir dārgāka par Indoķīnu, Laosā un Taizemē noteikti ir daudz lētāk, un turklāt tā piedāvā nemaz ne sliktākas lietas. Ķīnā viesnīcas maksā padsmit latus (tādas kuras var rezervēt internetā, un kurās ir kondicionieris, hosteļi un backpacker hoteļi ir lētāki). Kondicionētā ēstuvē var paēst par pāris latiem divi cilvēki. Uz ielas ir pārsteidzoši maz ātro ēstuvju un nav nekādu kastīšu ēdienu, kā pierasts ķīniešu imigrantu būdelēs eiropā. Labākais ko uz ielas var dabūt ir uzkodas – gaļa uz kociņa, pankūkveidīgs vraps utt. Starppilsētu vilcieni ir relatīvi dārgi, bet nu ja padomā, ka braucām 1200km, tad jau cena tik traka nemaz nav (30-60ls atkarībā no klases). Šausmīgi dārgas, un tās kas visvairāk sit pa kabatu, ir ieejas cenas. Principā viss kas ir nozīmīgāks par pilsētas parku, maksā 8ls no cilvēka par ieeju. Tūristu lamatas te ir daudz un dažādas, lai no tām izvairītos, lasiet Lonely Planet un izmantojiet veselo saprātu. Ja lai tiktu uz Mūri ir jāīrē taksis par 20Ls, padomājiet, vai tiešām arī vietējie tā dara.
Ķīna mums ļoti patika. Pazuda visi aizspriedumi un mistikas plīvuri, un izrādijās ka te ir viegli ceļot, ir patīkama atmosfēra, mierīgs, un pārpilnība ar fantastiskiem draudzīgiem cilvēkiem. Tā ir tik liela, ka te noteikti atgriezīsimies vēlreiz, nākamreiz pie dabas, uz Yunnan reģionu, kur ir karsta klintis, upes, rīsu terases un kalnu tautas. Es mīlu āziju, nav nevienas pasaules daļas, uz kuru man tik ļoti gribētos atgriezties.
