Eiropa 4: ceturtā daļa
Rīts bija fantastisks un mierpilns. Kamēr vēl agrs, izgāju pastaigāties un pafotografēt ciemu.
Šīsdienas plāns bija apmeklēt Transilvānijas galvaspilsētu Sibiu, un apmesties kempingā netālu no Transfagarasan ceļa sākuma.
Pirmā pietura bija Cluj Napoce pilsēta, kurā visai ilgstoši riņķojām ap centrālo laukumu meklējot parkingu, un kurā notika pikets par un pret drīz notiekošo referendumu (cik sapratu, kārtējais politiķis bija noziedzies, un bija referendums par viņa atkāpšanos vai kas tāds).
Plāns bija te atpūsties un paēst, taču bērniem bija galīgs besis un nekādas vēlēšanās staigāt. Acīm redzot bija pienācis ceļojuma lūzuma punkts ar domu “kur pie velna mēs braucam, un kad būs mājas”. Veltīgi izmeklējām divās grāmatnīcās Lonely Planet un Rough Guide angliski, jo nesaprotamu iemeslu dēļ, pat Tūrisma birojā (TIC) materiāli bija tikai rumāniski. Nesaprotu priekš kam pašiem Rumāņiem pirkt Lonely Planet par savu valsti? Tukšām rokām un neapmierinātiem bērniem devāmies ēstuves meklējumos, līdz beigās padevāmies, un iegājām Pizza Hut piegādes birojā, un pasūtijām picas izņemšanai uz vietas. Process gan nebija tik viegls kā varētu iztēloties – priekšā bija vīrietis, kas ļoti ilgi nevarēja izdomāt ko viņš vēlas pasūtīt, un tad vairākas reizes zvanīja kādam citam lai konsultētos par dzēriena tipu. Otrs necēla klausuli, tāpēc es kādas 10 min stāvēju aiz viņa, kamēr viņš lika pārdevējai gaidīt, un pārzvanīja lai tomēr uzzinātu dzīvības un nāves jautājumu: “kolu vai spraitu”.
Beigās jau pārējiem viss bija piegriezies, un viņi aizgāja uz mašīnām (kuras abas bija noparkotas dažādās maksas stāvvietās), kamēr es ar Ievu palikām lietojam bezmaksas Wifi, un gaidot picas.
Kad picas ieradās, sadalījām kastes, un devāmies katrs uz savu auto. Lai lieki netērētu maksas stāvvietas laiku, izbraucām tiklīdz es atnācu, un pēc kādām pāris minūtēm pamanu telefonā SMS no nezināma numura KUR VIŅI IR ??!!@£@!£
Sākumā nesapratu, tāpēc pajautāju Rācijā otrai mašīnai – kāds no jums man nesūtija mistisku SMS? Un tad man pieleca, Ievas nebija otrā mašīnā, un otra mašīna jau bija ceļā, jo bija pieņēmuši, ka mēs ar Ievu abi dosimies uz mūsu auto. Man gan pilnīgi loģiski likās, ka visi gribēs picas, tāpēc sadalījām tās un izšķīrāmies, bet Ieva nonākusi stāvvietā auto tur neatrada. Labi ka gan man, gan Ievai bija telefons pa rokai, citādi varētu paiet vēl kāda stunda līdz pamanītu, ka Ievas nav nevienā no mašīnām.
Starp citu šādi ceļojot ar divām mašīnām, normālas rācijas ir zelta vērtas. Praktiski visu laiku komunicējām ar tām, un vienīgās problēmas bija visu laiku lādēt akumulatorus, kas tika darīts ar 12->220V tranformatoru. Mūsu rācijas visai labi velk taisnā līnijā vairākus kilometrus tālu, un pat tad kad labi atrāvāmies, varējām aizmugurējajiem stāstīt kurās ielās jāgriežas, lai tiktu cauri lielākai pilsētai. Ja signāls sāka zust, piebremzējām un pagaidījām.
Tālāk sekojošā šoseja bija visai liela, ātra un garlaicīga, tāpēc pārlekšu tai pāri līdz ierašanās Sibiu pilsētā. Novietojām automašīnas pašā centrā, un devāmies uz milzīgo bērnu laukumu parkā, jo neapmierinātajiem bērniem vajadzēja izklaides. Protams bērniem pats laukums kā tāds nebija diži svarīgs, jo kā jau parasti ar mantām – lielāko prieku sagādāju akmentiņu kraušana tornīšos un kaudzītēs. Interesanta bija parka tualete, kur naudiņu iekasējošā tante man lika iet sieviešu tualetē, jo resursu taupīšanas dēļ vīriešu tualete netika izmantota. Kādu stundu tur parkā padzīvojām, tad devāmies iepirkt lielu daudzumu saldējumu un auksto dzērienu, un devāmies uz vecpilsētu.
Sibiu vecpilsēta ir tiešām smuka, un liekama blakus jebkurai centrāleiropas skaistajai vecpilsētai (Prāga, Krakova).
Kamēr bērni centrālajā laukumā izlēkājās pa strūklakām, sāka savilkties melnie mākoņi. Es protams izmantoju izdevību pabildēt smukās melnās debesis kontrastā ar saulaino laiku, nevis steidzos domāt kā nonākt pie mašīnā palikušajiem lietussargiem. Apmeklējām pāris ģeoslēpņus, iepirkāmies pārtikas veikalā vakariņām, bet tad pēkšņi sāka gāzt. Ar spaiņiem būtu maigi teikts, jo šeit lietus gāž spēcīgāk kā pie mums.
Kādu brīdi slēpāmies tunelī, taču kad neizskatījās, ka lietus rimsies, sākām slapstīties gar māju sienām un vārtrūmēm, līdz beigās vienkārši paķērām bērnus padusēs, un bērniem par milzīgu sajūsmu skrējām siltajā lietū uz automašīnu pusi.
Tur nonācām totāli samirkuši, bet ne nosaluši, jo gaiss visu laiku bija karsts, un šāds lietus bija tieši laikā.
Atpūtāmies, ieēdām pāri palikušo picu, un tad devāmies uz netālu esošo ciematu Carta, kas atrodas Transfagarasan ceļa sākumā, un kur man bija atzīmēts kārtējais kempings. Tur ieradāmies jau uz krēslas laiku, mums pasniedza sagaidīšanas dzērienu – savvaļas ķiršu liķieri, un fiksi jau slējām teltis. Šis kempings bija lielāks un ne tik mājīgs, lai gan te bija individuālās elektrības pieslēgvietas, pie kurām tad arī tika piekārti visi mūsu gadžeti.
