Trīs dienas slimnīcā
Stāsts ir tāds, ka man pirms kāda gada izrāva vienu pārlūzušu zobu, un pāris mēnešus vēlāk tur sāka staigāt gaiss. Zobārste to uzzinājusi bija visai satraukta, un lika man nekavējoties doties uz stomatoloģijas institūtu, jo man tur iekšā bija palicis kaut kāds zoba gabals. Katrā ziņā neizklausījās forši. Ķirurgs mani apskatīja, un teica – jāiet slimnīcā, būs operācija zem narkozes. Aizgāju uz blakus ēku, kura saucas “Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrs”. Tur man lika aiziet konsultācijā pie cita ķirurga (jau nopietnie vīri, salīdzinot ar institūtu tur blakus korpusā). Džeks bija pajauns, ļoti pozitīvs un draudzīgs, tik tiešām iedrošināja un runāja kā ar cilvēku. Teica lai no ģimenes ārsta izspiežu apstiprinājumu, ka esmu vesels, asins analīzes, un nāku jebkurā dienā kas nav ceturtdiena (par to vēlāk). Tā nu trešdien astoņos biju klāt. Sākās viss ar pamatīgu papīru meklēšanu, jo man itkā esot kartiņa, taču tās nekur neesot. Tā arī neatradu, un nesaprotu kāpēc lai man tur kartiņa būtu, jo pirmo reizi atrados tajā iestādē. Aizveda mani uz otro nodaļu, piešķīra gultu 15. palātā, un lika lai iekārtojos.
Sākumā mans istabas kaimiņš bija kāds sakāvies krievu vīrietis ar pārsistu degunu, bet viņš ļoti drīz izvācās un paliku viens. Vispār secināju, ka slimnīcās noklusētais ģērbšanās stils vīriešiem ir strīpainās treniņbikses un vannas čības, un lielākā daļa apmeklētāju te bija ar lauztiem deguniem.
Nodaļa maza, gripas karantīnas dēļ slēgta, un garlaicība milzīga. Galvenā izklaide – nosvērt sevi uz atsvaru svariem, sagaidīt ēdienreizi, un pa starpām gulēt. Labi, ka līdzi bija Kindle ar nupat iesāktu “Lord of the Rings”, kuru divu dienu laikā arī izlasīju. Un tas ir pamatīgs garlaicības rādītājs, jo grāmatai ir ap 800 lappusēm.
Dažas stundas pēc uzņemšanas, ieradās māsiņa, un teica, ka laiks iet uz operāciju. Paņēma manu somu noslēpšanai (man vairākas reizes teica, ka nekādas vērtīgas mantas atstāt nevar, jo te ir pilns ar urlām, kas lauztos degunus ieguvuši kaujoties par nozagtiem telefoniem), un instruēja paņemt segu. Brilles arī atstāju, un sekoju māsiņai. Aizveda mani uz citu stāvu, kur atrodas operāciju korpuss. Cik nu bez brillēm varēja spriest – moderns un visai stilīgs. Lika noģērbties un uzmest mugurā ķitelīti, un turpat blakus operāciju zālē likties uz galda. Ap vidukli tiku piesprādzēts pie galda, vēnā iesprauda katetru (puļķi), tur piesprauda sistēmu, un teica, ka ielaidīs zāles. KLIKŠ. Nākamā sajūta bija atverot acis savā palātā, gultā. Biju jau sagatavojies uz visādiem gļukiem, dīvainām sajūtām ieslīgstot miegā, bet nekā. Vienkārši pārgriezts kadrs. Pavisam forši! Un pamošanās kā no patīkama dziļa miega. Narkoze man patīk. Kaut visas sarežģītās zobārstu procedūras varētu notikt šādi.
Tālāk sākās lielā grāmatas lasīšana un garlaikošanās. Ceturtdien neviena ārsta nav, mani neviens apskatīt nevarēja, līdz ar to visa diena pagāja lasot. Nākamās dienas pēcpusdienā ievācās jauns kaimiņš – pusmūža hokejists no Saldus, kas ar ripu norāvies pa šņobi. Runīgs tips, kas no garlaicības mocījās vairāk kā es. Es teicu lai nopērk kādu grāmatu, bet viņš no veikala atgriezās ar “Kas jauns” un “Privātā dzīve”, jo grāmatas nelasot.
Ēdiens bija tīri labs, palāta ar plastikāta logiem, normāliem radiatoriem un sienām kas normāli krāsotas. Godīgi sakot pieredze stacionārā man bija tīri laba, turklāt tas prieks nemaz tik dārgi nemaksāja – 30Ls par operāciju, 9.5Ls par stacionāru. Tālāk seko dažas bildītes no manām trim dienām.
<img decoding=“async” src=“http://static1.squarespace.com/static/52f47ad3e4b045fae90f4367/52f4d344e4b054f67732e558/52f4e070e4b054f6773399e9/1391782519443/DSC02241.jpg" alt=“Mans “numuriņš””/>