Olivera ceļojumi
Kad mums vēl nebija Olivera, visi mani uzskati par šo tēmu bija pretēji. Nu vai vismaz atšķirīgi. Esmu dzirdējis daudz cilvēku, kas līdz ar bērna nākšanu pasaulē būtībā sevi noraksta no jebkādām aktivitātēm, vai nedod dies ceļojumiem. Patiesībā ir tā, bērnam jau galvenais ir vecāku klātbūtne. Ja vecāki ir blakus, telpa nav tik svarīga. Runā, ka viss ko dosi bērnam līdz sešu gadu vecumam, definēs to kāds viņš būs tālākajā dzīvē. Līdz ar to, cenšamies mācīt par pasauli, par citām valstīm, par dažādajiem cilvēkiem, par to kurās vietās dzīvo dažādi dzīvnieki, par atšķirīgām valodām un rakstībām – ceļošana paver daudz interesantu skatu. Zemapziņā jau tas viss uzkrājas arī kad bērns vēl ir mazs.
Mani jau te brīdina, ka noteikti ir cilvēki, kuri uzzinot par “šādu bērna piespiedu staipīšanu apkārt” gribēs mani pakārt, bet nu, tas ir tāds padomju stila uzskats, kuram neredzu nekādu reālu pamatojumu.
Ja runājam par praktiski noderīgām lietām vecākiem, kas grib ceļot kopā ar bērnu – noteikti ir lietas, ar kurām varu padalīties. Kamēr bērns vēl maziņš, iesaku lietot t.s. slingu. Tas ir liels lakats, kurā bērns ir cieši kopā ar mammu vai tēti, un kurā viņš jūtas droši un pasargāts no apkārtnes trokšņiem. Tas arī skaitās daudz ergonomiskāk un veselīgāk par citiem bērna nēsāšanas veidiem. Šādi arī pašiem vecākiem ir viegli staigāt, nenogurdinot muguru.
Kad bērns ir lielāks, iesaku nopirkt salokāmos lietussarga tipa ratus. Mēs tādus nopirkām pašā ceļojuma laikā, kad sapratām, ka nēsāt viņu visu laiku nav iespējams, un piekūst taču viņš ātri. Kā arī ir vieta kur pagulēt pusdienlaiku. Ratus droši var lietot arī lielākam bērnam, pat ja mājās tādus jau sen vairs nelieto. Nekad neesam saskārušies ar vietām, kur rati vairāk būtu apgrūtinājums nekā ieguvums. Pat Ķīnā trotuāri ir gludāki un vieglāk izbraucami kā Rīgā. Galvenais lai rati cieši salokās un sver 5Kg vai mazāk.
Milzīgu staigāšanu un cepšanos saulē nevajag paredzēt. Jāieplāno lai dienas vidū, kad ir karstāks, būtu kāda pagara atpūtas pauze, ar iespēju bērnam pagulēt vai paspēlēties. Ja dodaties uz priekšu, nevis ar atgriešanos hotelī, tad bērns var gulēt jau minētajos ratos. Ja tādu nav, vienmēr ir kāda ēstuve ar mīkstu dīvāniņu (emergency gadījums). Ik pa brīdim vajag sameklēt kādus parkus vai bērnu laukumus, kur izskrieties un izpriecāties, lai brauciens nepārvēršas par garlaicīgu sekošanu vecākiem. Vienmēr jāpadomā par bērnam piemērotām izklaidēm, zoo, parkiem, citām interesantām vietām. Ik pa brīdim iestarpinot ko interesantu, bērns visu laiku būs priecīgs un nepiekusīs.
Par garākiem braucieniem – bērniem daudz patīk gulēt. Autobusā viņš noteikti var zīmēt, lasīt, spēlēties un gulēt. Lidmašīnās, vismaz ar Finnair lidojot uz austrumiem, izlidošana ir vakarā, un bērns to lidojumu vienkārši noguļ pa nakti, un pamostas neko nemaz nenojausdams par laika zonas izmaiņām.
Ļoti svarīgi ir pašiem nebūt stresainiem un nesākt panikot, priecīgiem un mierīgiem vecākiem – mierīgs bērns.
Protams ceļojot ar bērnu, jāparedz ka bagāžas būs vairāk kā standartā. Uz ķīnu beigās mugursomu vietā paņēmām lielo koferi, jo tur visādi autiņi, mantas, maināmās drēbes un daudz citu lietu.
Godīgi sakot, es te tā domāju par lietām, kuras vēl būtu jāuzraksta, un nekādi nesaprotu – nekā sarežģīta taču nav. Nekādu zemūdens akmeņu, īpašu noslēpumu vai triku nav. Ar bērnu ceļot ir jautri, interesanti, un noteikti ieteicami.
Šobrīd sanāk, ka Olivers reizi gadā kaut kur ceļo. Viņš labi atcerās daudzas no valstīm, un zin kādas mantiņas ir atvedis no kurienes.
- Vēl četrus mēnešus pirms dzimšanas, Olivers ar kemperi devās eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Francija, Šveice, Austrija, Slovākija).
- Sešu mēnešu vecumā Olivers devās jau apzinātā eiropas braucienā (Lietuva, Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija)
- Pusotra gada vecumā Olivers bija Somijā un Ķīnā
- Divu gadu vecumā Olivers bija Itālijā un Zviedrijā
- Divos ar pusi gados Olivers bija trešajā auto braucienā (Lietuva, Polija, Ukraina, Rumānija, Serbija, Horvātija, Ungārija, Slovākija) un vēlreiz Zviedrijā (uz Junibacken)
- Trijos ar pusi gados Olivers bija Japānā, un pēc pāris mēnešiem arī Portugālē, Spānijā, Gibraltārā un Marokā