2013-11-06

Maroka 3: Feza

Feza. Šī leģendārā pilsēta, kas radusies jau astoņsimtajos gados, ir viena no labāk saglabātajām arābu pasaules vecpilsētām, un pasaules lielākā pilsēta bez automašīnām. Nonākt Fezā ir kā nokļūt Arābu pasakas viduslaiku pasaulē. Te ir sajūta, ka laiks ir apstājies. Līdz šim es nebiju to uzsvēris, jo tieši Fezā ir vislabāk saskatāms šis fakts – Maroka nav globalizēta! Marokas vecpilsētas ir tādas pašas kā pirms desmitiem gadu. Kad atšķīru iepriekš minēto Čehu grāmatu par Āfrikas ekspedīciju uzreiz pēc kara, tajā redzamās fotogrāfijas būtiski neatšķīrās no manējām. Lielākā daļa kadru, būtu varējuši būt uzņemti šodien.

Arī Feza ir tāda pati. Samudžināta, viltīga, putekļaina, draudīga, sena, grandioza.

Marokas vecpilsētās nav McDonalds, Starbucks, Zara, lielveikalu, banku vai pat veikalu tradicionālā izpratnē. Šeit nav avīžu kiosku ar Džastina Bībera attēliem, nav kokakolas izkārtņu, veikalos radio nespēlē Britu Top40. Šeit nav NEKĀ rietumnieciska. Te nav picēriju, saldējuma kafejnīcu, ⁷⁄₁₁, gājēju ielu, klubu — principā te nav nekā no tā, kas šķietami ir pārņēmis visas citas pasaules pilsētas. Ar to es vēlos teikt, ka Marokā ciena savu kultūru vismaz tādā mērā, ka neļaujas ārpasaules ietekmei uz iekšpilsētas uzbūvi. Diemžēl cieņa pret vidi nesniedzas tik tālu, lai šīs ielas arī sakoptu vai izvestu atkritumus.

Ja tu ilgojies pēc valsts kurā globalizācija nav iesakņojusies ikkatrā stūrītī – Maroka iespējams ir vieta kurp doties. Taču tas nāk ar savu cenu. Smakas, netīrība, ļoti daudz diskomforta, jebkādu ierasto ērtību trūkums — ticiet man, es esmu apceļojis pasauli, esmu bijis netīrajā Indijā un Nigērijā, taču šeit mani vietām sagaidīja tāds kultūršoks, ka gribējās matus plēst no galvas.

Es nemeklēju ērtības, es neesmu parastais tūrists, nemeklēju dārgus hoteļus, un no tūristu grupām izvairos kā no mēra — tāpēc es neteiktu, ka augstāk minētais mani negatīvi ietekmēja. Šie vienkārši ir mani novērojumi. Tieši pretēji, ik uz soļa, es pie sevis nodomāju — “jā, tas tik ir piedzīvojums, šīs būs lieliskas atmiņas!” Tajā pat laikā, šos tekstus rakstu kā brīdinājumu, ka daudziem no lasītājiem Maroka varētu nebūt pa spēkam.

Jo Maroka tiešām ir īpaša. Fezas šaurajās ieliņās mantas tiek pārvadātas uz ēzeļiem. Gandrīz viss ēdiens, kas tiek tirgots, ir uz svara, un bez iepakojumiem vai brenda vārdiem. Liela daļa sieviešu staigā tumšās paranžās ar slēptām sejām, reizēm pat acis ir paslēptas aiz smalka tīkliņa. Bērni rotājas atkritumu kaudzēs, un katrai otrajai mājai ir vairāk par tūkstots gadiem. Fonā skan lūgšanas no tuvējā dievnama, un šaubīgs vecis tev čukst ausīs par hašiša patīkamajām cenām. Retajās ēstuvēs sēž tikai drūmi vīrieši, pavērsuši skatienu uz pilsētu, sūc piparmētru tēju — sievietēm publiski slaistīties nav pieņemts.

Tikmēr mēs ieradāmies ar autobusu, kurš mūs izsēdināja trīs kilometrus no vecpilsētas — vietā kuru sauc Fez Nouvelle. Visu seno Marokas pilsētu centrs ir orientēts vai nu ap vecpilsētu (Medina), vai mazāko pilsētu gadījumos – ap Kasbu, kas ir tāds kā augstmaņu nams, kurā kādreiz dzīvoja pilsētas galva. Lielāko daļu vecpilsētu apjož pamatīga izmēra mūris. Protams agrāk vai vēlāk ap vecpilsētu sāk būvēties plašāka pilsēta, un to tad arī sauc par “Jauno Pilsētu” (Ville Nouvelle). Šīs apkārtesošās pilsētas nomales mēs bieži neapmeklējām, jo visa vēsture un viss interesantais ir tieši vēsturiskajā centrā. Protams, tur ārpus, ir atrodami gan veikali, gan ātrās ēdināšanas iestādes, par kuru trūkumu centrā es rakstīju augstāk. Bet pieminēt tās, būtu kā Rīgas aprakstā likt uzsvaru uz tā, kas atrodams Pļavnieku nomalē.

Izkāpjot no autobusa, mūs apstāja vesels bars ar taksistiem. Jau biju noskaidrojis, kurā virzienā, un kādā attālumā ir vespilsēta, un iepriekšējā vakarā rezervētā Riāda, tāpēc jau aptuveni varēju minēt, cik jāmaksā taksim līdz turienei. Kad apjautājos, sapratu, ka piedāvāts tiek astronomiski liels skaitlis. Pateicām, ka tas ir stipri par daudz, un jau sataisījāmies iet pastaigāties, kad par mums sāka agresīvi ņirgāties. “Ko jūs baltie tūristi iedomājaties, jums taču nav variantu! To mēs gribētu redzēt, kā jūs amerikāņi iesiet gandrīz trīs kilometrus!” Šāda attieksme mūs nedaudz aizkaitināja, līdz ar to doties ar kājām bija obligāti, kaut vai principa pēc.

Tā kā Feza ir lielākā no līdz šim apmeklētajām pilsētām, nolēmām, ka izmantosim iespēju, un paskatīsimies kā izskatās Marokas pilsētu jaunās daļas. No autoostas līdz vecpilsētai sanāca šķērsot diezgan lielu daļu no Fezas jaunās pilsētas, tāpēc šāda ekskursija bija tieši laikā.

Un Maroka atkal jau pārsteidza.

Trotuāri un ielas bija katastrofālā stāvoklī. Visu laiku vajadzēja izvairīties no atkritumiem un bedrēm. Stumties ar ratiem pārsvarā bija ļoti sarežģīti. Lai arī gājām pārsvarā gar lielākajām ielām, pilsēta atstāja šausmīgu iespaidu.

Radās sajūta, ka šeit neviens nav domājis par gājēju vajadzībām, jo trotuāru apmales pārsvarā bija gandrīz pusmetru augstas, tā ka pat mums vietām bija no tām jānolec, nerunājot par to, cik tas grūti varētu būt vecākiem cilvēkiem. Nevarētu runāt ne par kādu arhitektūru, vai jebkā interesanta esamību jaunajā Fezā. Protams, kādā no nostūriem ir tas jaunais balto rajons, kurā ir Šeraton hotelis un parks, no kura ar privātiem šoferiem baltos tūristus aizved uz Medinu, kur dāmas ar DG somiņām izkāpj lai paēstu konkrētā kafejnīcā, un tad čalotu par Fezas eksotiku.

Bet mēs turpinājām iet gar atkritumu čupām, ārā no centra, gar plašo ielu, kas veda Medinas virzienā. Kad pazuda lielās mājas, tās nomainīja iežogoti tūrisma kompleksi ar drošības kamerām, kur amerikāņi dzīvo drošības burbulī, līdz labi apsargāta ekskursija tos rindiņā izved pastaigāties, kamēr ārpus sētas kāda ģimene guļ blakus atkritumu kastei.

Pagājām garām pat Carrefour veikalam, kura viena no piebūvēm bija oficiāla Carrefour aitu tirdzniecības nodaļa. Jā, dzīvu aitu. Lielveikalā.

Marokā viss ir atšķirīgi.

Kad beidzot ieradāmies Fezas medinā, mūs pārsteidza milzīgi augstās sienas, un vēl šaurākās ejas. Salīdzinoši Tandžīrā un Šefšauenā ēkas bija labi ja trīsstāvīgas, taču šeit, draudīgi lieli mūri bez logiem veidoja tumšas un ēnainas ieliņas. Jau krēsloja. Jau kārtējo reizi, Riādas saimnieks nebija savu hoteli pareizi atlicis kartē, tāpēc klaiņojām meklējot pareizo šķērsielu. Ielu nosaukumi šeit ir arābu valodā, šeit mums nepaveicās, kā savulaik internacionālajā Tandžīrā. Kad Šefšauenā bijām teikuši, ka dosimies uz Fezu, hoteļa saimnieks, zeltzobainā Īra brālis, mums bija teicis – “Ak, Feza, šis milzīgais skudrupūznis — es esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas ir piedzimuši Fezas vecpilsētas mūros, un nekad tos nav pametuši līdz vecumā nomirst”.

Pēc brīža meklēšanas mums piesitās kāds jauns cilvēks, kurš sēdēja pie ēstuves ieejas, gaidīdams apmeklētājus. Sapratis, ka neesam šeit lai paēstu, piedāvājās palīdzēt atrast hoteli. Tā kā paši tāpat neko nebijām atraduši, paraustījām plecus, un ļāvām mūs ieraut labirintā.

Bijām parādijuši adresi no rezervācijas, tāpēc aptuvenu virzienu viņš saprata, taču tāpat, uz priekšu ejot, viņš dažādiem tirgotājiem apvaicājās par hoteļa nosaukumu, un saņēma mājienus konkrētā virzienā. Turpinājām sekot, līdz atradās pareizā sāniela, un pareizās, kārtējo reizi gandrīz nemarķētās, durvis. Pateicām paldies, un naudu viņš mums pat nepaprasīja, tikai arābiski kaut ko pateica hoteļa darbiniekam, iespējams, lai iesaka viņa ēstuvi, vai ko tamlīdzīgu.

Mūsu viesnīca izrādijās karaliska. Tā bija grezni dekorēta, un tiešām skaista. Darbinieki kārtējo reizi bija izcili pieklājīgi, klusi, un pazemīgi. Telpas bija plašas un tukšas, iekšā valdīja klusums.

Cik nežēlīgi un netaisnīgi, jo šīs istabas cena pēc eiropas standartiem bija smieklīgi zema. Parīzes lidostā par to varētu paēst siermaizes.

Kad bijām nomazgājušies, atpūtušies, un apraduši ar apstākļiem, nolēmām doties vakariņās. Ārā jau bija tumsa. Ielas bija kļuvušas tukšākas, tāpēc devāmies tuvāk Medinas sirdij, cerībā tur atrast lielāku dzīvību un varbūt kādas ēstuves.

Klaiņojot pa šaurajām ejām, atkal jau uzradās kāds entuziastisks jaunietis. Šie ielu vervētāji ir izcili savā amatā. Viņi zin – ja cilvēkiem ir somas un ir pēcpusdiena — tie meklē viesnīcu. Tiem ir somas, un ir priekšpusdiena — tie meklē taksi. Tiem nav somas, un tie skatās apkārt — tie meklē veikalu, vai ēstuvi. Tiem nav somas, un tie skatās uz zemi — tie tikko ir paēduši.

Jaunais cilvēks uzreiz noteica, ka vēlamies ēst, un sāka piedāvāt ēdienus no viņam zināmas ēstuves. Tie esot ļoti labi, un ēstuvei esot jumta terase. Jautāts par cenām, tas atbildēja — “tikai sešdesmit dirhami”. “Bet kā”, es viņam atbildēju neviltotā pārsteigumā, “tas nemaz nav lēti!” Vai tiešām es teicu sešdesmit? Jūs pārklausījāties! Lētākie ēdieni ir no sešpadsmit dirhamiem!” viņš pārliecinātā balsī mēģināja mūs pierunāt, kamēr mēs turpinājām iet nejauši izvēlētā virzienā. Kad apkārt tā arī nebijām manījuši nevienu ēstuvi, nolēmām paskatīties, kas tad īsti ir tur, kurp viņš mūs mēģina aizvest. Galu galā tiešām gribējām ēst.

Saņēmis apstiprinājumu, ka sekosim līdzi, viņš uzņēma tempu un devās uz priekšu, ik pa brīdim atskatoties, un iedošinoši uzsaucot “follow me, miss”, adresēdams Noru.

Kad beidzot sasniedzām mērķi, kārtējo reizi tās bija šauras durvis, kuras nezinātājam būtu grūti pamanīt. Lodziņā bija Trip Advisor zelta kvalitātes zīme, kura izskatījās salīmēta Wordā un izdrukāta uz printera. Smaidīgais gids mūs nodeva ēstuves īpašniekam, kurš lika doties iekšā. Ēstuves gan šeit nemanīja, toties bijām nonākuši tradicionālā, ļoti atmosfēriskā mājā. Vāji apgaismota, dekorēta dažādiem krāsainiem paklājiem, skaistām rakstotām durvīm. Saimnieks mūs mudināja kāpt augšā pa šaurajām trepītēm, kuras atgādināja kādu no latvijas baznīcu vai cietokšņu torņu trepītēm – tik šauras, ka jāsaliecas, un jāpagriežas sāniski, lai izsprauktos. Izlīkumojām augšup pa vairākiem stāviem, līdz nonācām uz jumta terases. Tā bija ļoti vāji apgaismota, un mēs bijām vienīgie “apmeklētāji”. Naksnīgais skats uz pilsētu bija iespaidīgs. Apsēdāmies pie viena no plastmasas galdiem, mums tika iedota ēdienkarte, un pasniegtas plakanās maizes ar olīvēm.

Protams šajā brīdī secinājām, ka izpalīdzīgais gids ir melojis acīs skatīdamies, jo lētākais ēdiens tomēr bija sešdesmit dirhami, taču mēs jau bijām pārāk tālu nonākuši, lai ietu projām, un sāktu ēstuves meklēšanu no jauna.

Kamēr gaidīju pasūtītās tadžīnas, atbalstījos uz terases malas, un vēroju milzīgo pilsētu.

Mēs esam Marokā. Dīvainajā, kontrastainajā Marokā. Kur ik uz stūra kņadu nomaina troksnis, zelta izlietnes nomaina atkritumu kalni, skaistos kalnus nomaina netīrās pilsētas, un draudzīgais gids pārvēršas par krāpnieku.

Kamēr mēs gaidām, tiek ievesta prāva tūristu grupa, kuri okupē atlikušos galdiņus un sāk čalot un smieties, vismaz iedrošinot, ka neesam vienīgie, kas šeit ēd. Galu galā, valstīs ar šādiem higiēnas standartiem, vienmēr vajag ēst tur, kur ēdiens nestāv ilgi, un kur to visu laiku nomaina.

Tadžīnas izrādijās garšīgas, saimnieks laipns, un kopumā vietai nebija ne vainas.

Izejot ārā uz ielas, mūs tur gaidīja mūsu gids. Neskatoties uz to, ka viņš saņems procentu no saimniekiem par mūsu atvešanu, sāka uzmākties, ka mums viņam ir jāsamaksā, par labās ēstuves parādīšanu. Iedevām viņam desmit dirhamu monētu (aptuveni 65 santīmi), un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Mazāk par desmit dirhamiem šeit neviens neņem, kas man ir nesaprotami. Kā tējasnauda par kādu vienkāršu pakalpojumu tas manuprāt tomēr ir daudz. It īpaši, ja šis pakalpojums ir viņa interesēs, kā šajā gadījumā.

Bet pie tā mēs jau bijām sākuši pierast. Gandrīz jebkurš jautājums tika atbildēts tikai apmaiņā pret desmit dirhamiem. Kaulēties uz ielas bija neiespējami, vai nu mēs izmantojām nepareizās metodes, vai arī izskatījāmies kā īpaši, taču cenas nekur neviens negribēja mainīt. Nestrādāja iešana prom, neieinteresētība, pārliecība par vērtības zināšanu, vai jebkura cita metode. Pārdevēji tikai sāka piesaukt Allahu, un zvērēja Allaha priekšā, ka cenas ir godīgas. Tajā pat laikā vienu un to pašu priekšmetu šosejas malā nopirkām trīsreiz lētāk, kā pie Allahu piesaucošā pilsētas tirgotāja.

Joprojām bija sajūta, ka mēs šeit esam tikai staigājoši bankomāti. Un tas ar visu to, ka neizskatāmies kā standarta tūristi, nestaigājam raibos šortos ar fotoaparātu kaklā, pārsauļoto degunu paslēpuši zem salmu cepures ēnas; vai uzkrītošajās makšķernieku vestēs un baltajās zeķēs, kas lien ārā no pārgājienu zābakiem.

Rīti Marokā ir ļoti jauki. Ir saulains, sajūtas pozitīvas, ielas šķiet draudzīgākas un tajās ir mazākas burzmas. Pilsēta vēl tikai mostas, un ar pilnu jaudu varam doties tās izpētē.

Fonā skan korāna lasījumi no netālās musulmaņu skolas, jeb Madrasas, saules stari skaisti zīmē līnijas putekļainajā gaisā, dzied gaiļi, kurus tepat, sasietām kājām, tirgo sakrokojušās vecenītes.

Ēdot brokastis uz mūsu karaliskās viesnīcas terases, novērojam simtiem putnu. Tie ir mūsu, Latvijas putni, kas ir atlidojuši uz Maroku meklējot siltākas zemes. Jau iepriekš novērojām simtiem stārķu debesīs, arī šorīt redzam lielu putnu dažādību visapkārt.

Jokojot spriežam, ka patiesībā tie ir Āfrikas stārķi, kas uz Latviju atbrauc tikai ziemas brīvlaikā, jo kopējais laiks kuru tie pavada Latvijā ir mazāks, nekā Āfrikā pavadītais laiks.

Šodien esmu kārtīgi izpētijis karti, un jau labāk saprotu kurā virzienā ir jāiet. Izstaigājam neēedamo lietu tirgus ielu, tad pretējā virzienā, ēdamo lietu tirgus ielu. Šīs ielas arābiski sauc “souk”, kas vienkāršiem vārdiem ir tāds kā atklāta tipa tirgus, izvietojies uz kādas no vecpilsētas ielām. Tirgotāji gar ēku sienām izvietojuši savus stendus, tirgo sveramas olīves, maizi, ķiploku virtenes, dzīvniekus, vistas, graudus, garšvielas un visu ko citu.

Šajos tirgos uzsvars nav uz tūristu precēm vai suvenīriem, šeit tirgo tieši sveramo pārtiku vai citas, vietējiem nepieciešamas preces. Mammai apsolīto ledusskapju magnētu nākas meklēt ilgi.

Lai pasargātos no karstuma, starp dažus metrus attālajām mājām ir pārmesti dēļi un lupatas, kas veido tādu kā improvizētu jumtu, un tajā pat laikā met skaistus saules starus — šīs ir tās vietas, kuras visbiežāk redzēsiet bildēs, kurās attēlota Feza.

Jo skati tik tiešām ir skaisti, un sajūtas ir kā simts un vienas nakts pasakās, kur aiz stūra slēpjas Aladins ar savu burvju eļļas lampu. Šie ir tie brīži, kad niecīgās diskomforta epizodes pagaist, un saproti, ka burvīgi skaistās atmosfēras, pilnīgās ārpus laika izjūtas dēļ bija vērts šeit nokļūt. Šeit— arābu viduslaiku pasaules laika mašīnā.

Klaiņot un apmaldīties nemarķētās sānieliņās ir viens no skaistākajiem veidiem kā patiesi redzēt jebkuru no pasaules pilsētām. Un ne mazāk tas ir patiesi arī šeit. Mēģinot atrast kādu no pilsētas galvenajiem apskates objektiem, stundām maldāmies, cirkulējam tepat simts metru attālumā, bez saprašanas kā atrast ielu, kas turp nonāk. Vairākas reizes izvēlētā iela beidzas tumšā tunelī, kur pārkāpuši pāri beigtam kaķim un samazgu peļķēm, secinam, ka aiz līkuma ir siena. Ik uz stūra klaigājoši cilvēki mūs sauc tiem sekot, uz pilsētas labākajām terasēm, no kurām novērot mūsu meklēto vietu — Fezas ādas krāsotuvi. Protams katrs no tiem vienkārši reklamē savu dzīvokļa jumtu, taču mēs esam stingri nolēmuši atrast oficiālo terasi, kura ir bez maksas. Tas beigās arī izdodas brīdī, kad pēdējie izmisušie vervētāji vēl rauj aiz piedurknes, cerībā tomēr par desmit dirhamiem mūs ievilkt kādās citās durvīs.

Atrastā terase paver lielisku skatu uz ādas krāsotuvi, kas ir UNESCO sarakstā, kā viens no Fezas vecākajiem objektiem, kur metodes ir saglabājušās jau simtiem gadus nemainīgas. Desmitiem milzīgu māla caurumu ir pildīti ar dažādiem šķidrumiem, visādās krāsās. Saulē nocepti, muskuļoti vīrieši, ar kailām kājām stampā šķidromos iemestas ādas, lai tās mīkstinātu un miecētu. Visi šķidumi ir dabīgi – urīns, baložu kakas, asinis, tik neticami, taču kad sajūti reibinošo smaku, kas nāk no šīs vietas, esi pārliecināts, ka nekas nav izgudrots.

Turpat lejā ādas tiek apstrādātas, krāsotas, tas viss notiek zem atklātas debess, paverot skaistu skatu uz notiekošo. Ir redzams kā tūristi citās terasēs to visu vēro, pie sejas pielikuši piparmētru zariņus, lai nenoģībtu no spēcīgās smakas.

Šī ir pasaules senākā ādas krāsotuve, kuras aprīkojums un metodes nav mainījušās gandrīz tūkstoti gadu.

Taču fonā paveras kārtējais pretmets — Fezas upe. Kādreiz šī bezvārda upe dalīja vecpilsētu divās daļās. Patiesībā Fezas pilsēta tā arī tika dibināta — 789. gadā Idriss sāka būvēt pilsētu vienā krastā, un viņa dēls — otrā krastā.

Šodien Fezas upē neplūst ūdens — tajā pūst atkritumi. Skats ir drausmīgs. Seni tiltiņi, kas ved pāri atkritumu kilometriem. Terases saimnieks, kuram pieder tepat esošais ādas lietu veikaliņš, man stāsta, ka UNESCO šobrīd veic projektu, lai upi sakārtotu, un atgrieztu tajā ūdeni.

Pēc krāsotuves apskates, pateicībā laipnajam terases īpašniekam, tomēr iegājām viņa veikaliņā. Ja jau ir lietas, kuras tāpat gribējām nopirkt, varējām jau to izdarīt arī šeit. Protams, tas arī ir viņa bezmaksas terases idejas pamatā, taču to apzinājāmies. Pēc veikala apskates, vīrs vēl piedāvāja aizvest mūs uz netālo Argāna eļļas rajonu, kurā sievietes šo eļļu spiež un tirgo. Ja par to nauda netiek prasīta – kālab ne. Izrādijās, ka mūs aizved uz paliela izmēra veikalu, kur tirgo ne tikai eļļas, bet arī visādu citu kosmētiku, bet tā kā nekas uzspiests netika, apskatījāmies, iepazināmies ar cenām, un gājām tālāk.

Turpinot staigāt pa Fezu, apskatījām vēl dažus interesantos objektus. Diemžēl senākās musulmaņu skolas durvis mums aizvēra deguna priekšā, un tās iekšpusi redzējām tikai pa gabalu, toties atradām seno ūdens pulksteni. Tas ir tāds jocīgs objekts, kurš šobrīd esot nomontēts daļēji nost, lai veiktu izpēti, kā viņš īsti ir darbojies, jo ir tik vecs, ka neviens neatceras tā sākotnējos darbības principus. Neskatoties uz to, ka pulkstenis ir no koka, atrodas uz ielas, un tika uzbūvēts četrpadsmitajā gadsimtā, tas ir saglabājies tīri labi, tikai neviens nesaprot kā to lietot.

Tā kā bija jau pēcpusdiena, bija laiks doties uz hoteli, izsaukt taksometru, un doties uz lidostu. Taču ne jau lai lidotu ar lidmašīnu. Lidostā mūs gaidīja automašīna, ar kuru sāksies mūsu Marokas brauciena otrs nozīmīgais posms — no pilsētām, pretim tuksnesim.