Imulas taka un Bezdibenis
Taka gar Imulas upi sākas netālu no tās ietekas Abavā, pie Vītiņu mājām, kur ir gan stāvvieta, gan arī ļoti jauka un sakopta piknika vieta. Norādes uz pareizo pagriezienu nav, jāseko kartei. Pati taka gan šķiet ir ļoti veca, jo stends ir izbalējis, un takai vietām ir ļoti grūti izsekot. Vienā brīdī sapratām, ka ap krūmiem aplīmētās papīra skoča lentītes aizstāj pazudušās norādes. Te var iet tikai labos apavos, kas nebaidas iet slīpi pa mālainu nogāzi, jo brīžiem gājiens ir grūts. Turklāt tas ir pieci kilometri vienā virzienā. Tā kā izbraukuši no mājām bijām visai vēlu, visu taku negājām, bet pēc kādiem diviem kilometriem griezām atpakaļ pa tuvējo ceļu. Pa ceļam manījām jaunu koka tiltiņu, tā ka iespējams taku kāds atkal atjaunos. Kopumā interesanti, bet ar maziem bērniem grūti. Gribētos lai atjauno norādes un izliek stendā karti ar iespēju mest arī mazo loku.
Pa ceļam par līdzgājēju pieteicās jauks sunīti no vietējām mājām. Vēlāk viņš no mums atkal aizgāja, toties satikām un izbiedējām zaķi. Vēlāk iegājuši dziļākā mežiņā satrūkāmies, jo mums pretī milzīgā ātrumā traucās sabijusies stirna, kura tikai pēdējā mirklī aizlēca uz citu pusi, teju vai notrieca no kājām. Izrādās draugs suns, kuru Olivers izdomāja saukt par Pūderi, skrēja stirnai pakaļ.
Tālāk braucām uz Bezdibeņa ezera taku, kas izrādijās ļoti jauka un mierīga vietiņa, ar platām, ratiem piemērotām laipām sākumā pa mežiņu, un tad apkārt purva ezeriņam. Pie ezeriņa ir arī sakopta atpūtas vieta ar ugunskura vietu. Pa ceļam arī miskaste, kura tiek izvesta. Uz taku norāde saucas “Bezdibenis”, to ka tur ir taka varētu arī neuzminēt. Taka gan ir ļoti īsa, un speciāli no Rīgas te vien braukt diez vai ir vērts, taču ja gadās braukt kaut kur tuvumā, noteikti izmetiet līkumu arī līdz šai vietai.
