Trešā nodaļa


Uzmanies! Rakstā ir daudz bilžu. Teksts turpinās arī zem tām.

Pēc brokastu paēšanas uzreiz devāmies uz auto un jau astoņos bijām ceļā. Pirmais dienas mērķis bija Blyde kanjons, kurš esot viens no lielākajiem kanjoniem pasaulē. Pa ceļam redzējām dažādas ainavas pārvērtības, ziedošus džakarandas kokus, izcirtumus, grants ieguves vietas.

Pirms paša kanjona, pa ceļam iespējams piestāt arī dažādās citās skaistās vietās, piemēram pie Mac Mac ūdenskrituma. Uz šīm vietām no ceļa ir labi saredzamas norādes un pirms iebraukšanas jāsamaksā kaut kāda simboliska naudiņa par stāvvietu.

Mac  Mac falls

Blyde upes kanjons apskatāms izbraucot pa maršrutu, kuru iesaukuši par panorama route, kura sākas kaut kur pie Graskop pilsētas. Te nu mēs arī piestājām, kad ieraudzījām milzīgu uzrakstu Harries Pancakes. Brauciens uz šejieni nebija ilgs, taču, kad bijām nobraukuši no lielajām šosejām, gribējās izlocīt kājas un paēst agrās pusdienas.

Pankūku iestādē bija vesels bars cilvēku, kas parasti nozīmē, ka var dabūt ko garšīgu. Pankūkas bija tiešām labas, turklāt ļoti sātīgas. Interesantā kārtā, šķiet,ka Graskopas pankūku ēstuve bija vienīgā reize, kad no mašīnas pilsētā kaut kur devāmies ar kājām.

Restorāns Graskop

Izbraukājām vairākas jaukas skatu vietas maršrutā gar Blyde kanjonu, lēnām virzoties uz tā ziemeļu daļu, kad secinājām, ka jau tuvojas saulriets, bet izrādās, ka iebraukšana apskates punktos ir iespējama tikai līdz pulkstens pieciem pēcpusdienā. Tad nu nācās steigties un galvenā apskates punkta vārtus sasniedzām jau minūti pēc pieciem. Izmisuši sargam jautājām, vai mūs ielaidīs, uz ko sargs tikai draudzīgi pasmaidīja un atvēra barjeru, sakot “protams!”

Skati bija tā vērti, it īpaši jau rietošās saules gaismā.

Tā kā nu jau visi apskates punkti bija ciet, tālāk devāmies uz savu nākamo naktsmītnes vietu, kuru biju rezervējis vadoties tīri pēc sasniedzamajiem attālumiem un attāluma līdz mūsu nākamajam galamērķim.

Šeit iebraucām jau tikai tad, kad valdīja melna tumsa un nevarēja pat saprast, vai braucam pareizi. Nekādu uzņemšanas ēku arī nevarēja atrast, tāpēc gāju uz tuvāko izgaismoto vietu, meklējot kādu darbinieku. Satiku sievieti, kura teica, ka viņa man parādīšot kur jāiet. Sekoju viņai uz kādu paliela izmēra ēku, domājot, ka tā ir recepcija, taču izrādījās, ka tas ir mūsu rezervētais namiņš (drīzāk gan “gigantiska māja ar vairākām guļamistabām”). Šo nakti šeit bijām rezervējuši kā vienīgie, lai arī namiņu bija visai daudz, tāpēc darbiniecei uzreiz bija skaidrs, kas mēs esam.

Sieviete painteresējās, vai esam izsalkuši un piedāvāja noorganizēt mums arī vakariņas. Šo iespēju izmantojām, iepriekš pārliecinoties, vai nebūs problēmu ar to, ka esam veģetārieši. Problēmu nebija, turklāt ēdiens, kuru pēc pusstundas mums pasniedza restorāna ēkā bija vienkārši lielisks. Turpat ēdot vakariņas sastapām kādu vīrieti, kurš painteresējās no kādas valsts mēs esam. Teicām, ka esam no Latvijas un pajautājām, no kurienes ir viņš pats. “Ak, es esmu šīs vietas īpašnieks”, viņš noteica, un tad sāka mums stāstīt, ka ļoti labi zin Latviju, jo Latvijā esot pasaulē labākā kūdra. Viņš, paraleli viesnīcu biznesam, esot arī dārzkopis un no Nīderlandes pērkot Latvijā ražotu kūdru, kurai līdzīgas neesot nekur pasaulē. Sāka zvanīt darbiniekiem, lai atsūta bildes ar Latvijas kūdras maisiem, kamēr es viņam telefonā atradu savas bildes no Cenas tīreļa kūdras lauka.

Uzzinājām, ka tumšos vakaros ārā varot dzirdēt lauvas rūcam, kas tajā brīdī vēl likās kas pavisam baiss un eksotisks, taču paši tā arī lauvas nedzirdējām un aizgājām gulēt.

Kruger

No rīta paēdām brokastis un devāmies Kruger parka tuvākās ieejas virzienā. Kruger nacionālais parks ir ļoti liela teritorija, gandrīz visas Latvijas izmērā, kurā iespējams sastapt lielu faunas un floras dažādību. Tas nav zoo, kur dzīvnieki ir iežogojumos. Pats parks ir norobežots, taču tā kā tas ir tik liels, reāli tā ir gigantiska savvaļas teritorija, kurā iespējams sastapt dažādus dzīvniekus brīvā dabā.

Dienvidāfrikā ir ļoti daudz nacionālo parku, kā arī privāto rezervātu, taču Kruger ir lielākais un populārākais. Savā braucienā bijām ieplānojuši Kruger un Mapungubwe parku apmeklējumus un, tā kā kopā parkos pavadījām vairāk kā nedēļu, bijām iegādājušies arī “Wild Card” abonomentu, kas uz ģimeni sanāk lētāk, kā maksāt par dienas apmeklējumu. Visu parku apmeklējumu, kā arī nakšņošanas vajadzīgs iepriekš rezervēt SANparks mājaslapā.

Parka apmeklējums nav lēts (vairāk kā 20EUR dienā no cilvēka, vai 265EUR par ģimenes abonomentu), taču var saprast kāpēc. Parki ir lieli un ļoti cieš no malu medniecības, kas ir radījis lielas problēmas degunradžu populācijai. Vismaz no apmeklētāja perspektīvas varēja redzēt, ka parku organizācija ir laba un nauda netiek gluži izsaimniekota.

Parkam ir vairākas ieejas, kuras strādā tikai noteiktā laikā, tāpēc parkā iebraukt ieteicams agri no rīta, jo vārti līdz ar krēslu tiek slēgti. Iebraucot parkā, vajadzēs uzrādīt apmaksātu ieejas atļauju (no SANparks mājaslapas) un pasi, kā arī aizpildīt formu par to, ka uzņematies atbildību par savu dzīvību. Pretī saņemsiet informācijas bukletiņu, taču detalizētu karti par mazu samaksu var (un ļoti iesaku) nopirkt kādā no kempingu veikaliem.

Pa parku pārvietoties iespējams tikai ar automašīnu, turklāt no tās izkāpt ir aizliegts. Atļautais ātrums ir 30 vai 50km/h, tāpēc kustība ir mierīga un var braukt ar visiem logiem vaļā, kaut vai nesprādzējoties. Lielākā daļa no ceļiem ir smilšu un grants ceļi, taču gadrīz visus var izbraukt ar vieglo auto. Es gan tāpat ieteiktu nomāt lielāku mašīnu, kaut vai lai ērtāk skatīties pa logu un nesatrauktos par bedrēm.

Biju dzirdējis, ka Kruger parks ir cilvēku pārbāzts, taču tas laikam ir relatīvi. Jā, šeit bija nedaudz vairāk cilvēku kā otrā parkā, uz kuru braucām pēc tam, taču, ja braukājat pārsvarā pa grants ceļiem, citas automašīnas redzēsiet reti.

Ja naktsmītni esat rezervējuši kādā no parkā esošajiem kempingiem (ko es silti iesaku darīt, lai nenāktos jau pulkstens četros braukt uz izeju, kā arī tāpēc, ka šeit kempingi ir forši), tad ne ātrāk kā pulkstens divos variet braukt uz kempingu un saņemt tur sava namiņa atslēgas. Namiņi ir forši un tajos ir arī virtuve un āra grils, tāpēc droši pirms iebraukšanas parkā var sapirkt pārtiku kādā lielveikalā un ēdienu gatavot paši. Parkos esošās ēstuves nav diez ko labas (vienīgā normālā ir Mugg and Bean, kas ir tikai divos kempingos), turklāt tajās ļoti ilgi jāgaida).

Nu un pārējā laikā vienkārši jābraukā apkārt, pa iespējams mazākiem ceļiem un jātur acis vaļā. Es ļoti iesaku braukt tieši uz parka dienvidu daļu, jo tur bija stipri lielāka iespēja satikt dažādus dzīvniekus. Sākot no parka vidus daļas uz ziemeļem sāka pazust veģetācija un dzīvniekus satikt varēja pavisam reti. Vienīgā parka daļa ziemeļos, kas man ļoti patika bija Crooks Corner, pašā augšā.

Par to, ko tur iespējams satikt runājot … gan jau, ka esat redzējuši Disneja “Lion King” multeni. Te ir iespējams sastapt visus dzīvniekus, kas ir šajā multenē un vēl daudz citus. Es iesaku parka kempingu veikalā nopirkt grāmatiņu ar karti, kurā iekšā ir arī visu sugu saraksts ar bildēm. Ir visai interesanti atzīmēt redzētos dzīvniekus un visa braukāšana pārvēršas azartiskā spēlē.

Tik tiešām neticami, bet jau dažas minūtes pēc iebraukšanas mēs bijām redzējuši žirafes, ziloni, bifeļus, dažādu sugu antilopes un daudz daudz ko citu. Citās parka daļās sastapām zebras, nīlzirgus, hiēnas un redzējām pat lauvu, leopardu un balto degunradzi (kas skaitās īpašs retums). Es baigi negribu izplūst detaļās par to, kā mēs atradām katru no dzīvnieku sugām, tas nav īpaši noderīgi vai interesanti, ja lasa to tekstā. Tas vislabāk jāpiedzīvo pašam.

Paši pamest kempingu var tikai dienasgaismā, jo arī kempinga vārtus slēdz plkst 18:00, tāpēc ja gribas dabu apskatīt arī saulrietā vai saullēktā, bijām rezervējuši izbraucienu ar gidu. Protams pievienotā vērtība ir arī gida stāstījumā, jo gidi ir zinoši un pastāsta dažādas interesantas lietas, kuras mums kā pirmreizējiem apmeklētājiem likās interesantas.

Grila, jeb, kā vietējie to sauc, Braai kultūra šeit ir ļoti attīstīta. Lielveikalos ir lieli plaukti ar jau grilam sagatavotu pārtiku, iesaiņotu folijā, kuru atliek vien uzlikt uz restēm un izbaudīt tumšo vakaru. Tāpat jau, tumšs šeit paliek sešos un neko citu prātīgu neiesāksi, ja ārā no kempinga nelaiž. Veikalu piedāvājumā smēlāmies daudz ideju ēdieniem, ko iespējams pagatavot uz grila, ko noteikti izmantosim arī savos Dodies.lv taku apmeklējumos.

Ārpus kempingiem ir tikai dažas vietas, kur iespējams izkāpt no auto un izlocīt kājas. Šajās vietās ir iespējams iznomāt portatīvos gāzes grilus, ko vietējie arī vienmēr izmanto.

Braucot vairāk uz ziemeļiem, biežāk var redzēt baobabus, kuri aug tikai uz ziemeļiem no dienvidu tropu loka.

Parkā nakšņojām divos kempingos, katrā pa divām naktīm. Pēc tam braucām cauri visai parka ziemeļu daļai līdz pat minētajam Crooks corner, kur pirmo reizi iespējams redzēt Limpopo upi. Šajā vietā tā redzama uz Mozambikas, Zimbabves un Diendivāfrikas robežu krustpunkta.

Pati upe gan šajā sezonā ir visai izžuvusi un to var redzēt kā šauru tērcīti milzīgās sausās grunts vidū.

Kad bijām izbraukuši no Kruger parka, palikām pa nakti kādā privātā naktsmītnē, lai nākamajā rītā dotos jau uz otru dabas parku.

Mapungubwe

Ceļi, kas veda uz Mapungubwe dabas parku jau stipri atšķīrās no tiem, kurus redzējām pie Johanesburgas. Visapkārt bija redzami nelieli ciemati ar apaļām mājiņām, līdzīgām kā kempingos ierīkotas naktsmītnes. Nemanīja nedz veikalus, nedz benzīntankus. Ciematos gan īsti apstāties nebija nedz iemesla, nedz vēlēšanās, jo tur bija tikai mājeles un varbūt viens vai divi kioska būdiņai līdzīgi veikaliņi.

Pēc kāda brīža gan iebraucām Musina, kas skaitās viena no Limpopo novada lielākajām pilsētām un kur skati jau bija atšķirīgi. Daudz veikalu, cilvēku un automašīnu, bet sajūtas jau vairāk tādas, kā iepriekš varēja iztēloties Āfriku. Vairs ne tā ASV, kas bija ceļojuma sākumā.

Iebraucām uzpildīt degvielu nelielā benzīntankā un tad devāmies uz lielveikalu meklēt ko ēdamu. Zinājām, ka šī ir pēdējā iespēja nopirkt pārtiku, jo tālāk tuvākos 90 kilometrus līdz parkam nebūs neviena cita veikala. Varbūt attālums pat nav tik liels, taču pēc brīža jau noskaidrojām, ka brauciens nebūs ātrs, jo ceļš bija diezgan sliktā stāvoklī.

Izbraucot no Musina pilsētas uz asfalta milzīgiem baltiem burtiem bija uzkrāsots uzraksts “NO ENTRY! ROAD WORKS! RESIDENTS ONLY!”. Ņemot vērā, ka konkrētā šoseja bija vienīgais veids, kā no Musina tikt līdz parka ieejai, nolēmām uzrakstu ignorēt un turpinājām ceļu pa šoseju, uz kuras automašīnu vairs īpaši nebija.

Tā kā ceļš izskatījās normāls, nolēmām, ka uzraksts ir viltots, jo atradās blakus kārtējai ceļazīmei “DO NOT STOP! HIGH CRIME AREA!”

Ignorējot zīmi, devāmies parka virzienā.

Pēc gandrīz stundas brauciena mūs pārsteidza ceļu šķērsojusi smagā tehnika, līdz ar to kaut kāds iemesls brīdinājumam tomēr bija. Labi, ka uzrakto šoseju varēja apbraukt pa pagaidu smilžu ceļu turpat apkārt, bet uz brīdi jau pamatīgi sabijāmies, ka nāksies veikt 300 kilometru apkārt ceļu.

Pats Mapungubwe parks mūs sagaidīja ar pamatīgu karstumu. Temeratūra ēnā tuvojās četrdesmit grādiem un, izkāpjot no automašīnas, sausais gaiss sāka grauzt acis.

Parka darbinieks lika aizpildīt formas un tad iedeva atslēgu - brauciet taisni desmit kilometrus, tad pa labi, tad pa labi vēlreiz un tad meklējiet astoto namiņu. Kempingā nekādas uzņemšanas nav.

Jā, tā izrādījās, ka šeit kempings ne tikai ir bez darbiniekiem, bet arī bez sētas. Staigāt pa tā teritoriju ir uz savu atbildību un tikai gaismā. Tumsā iziet ārā drīkst, bet tikai ar lukturīti.

Pats namiņš gan bija vienkārši pasakains un ierindojās kaut kur manu pasaulē foršāko naktsmītņu augšgalā. Ne tikai tas, ka kempingā bijām gandrīz vienīgie. Kempings pats atradās absolūti nost no jebkādas civilizācijas, šeit nebija telefona zonas, veikalu, nebija pat darbinieku. Apkārt tikai desmitiem kilometru dabas un miera. Pats namiņš bija ļoti tīrs, kārtīgs un gaumīgi iekārtots, ar pasakaini skaistu skatu uz klintīm un baobabiem. Un tumsai iestājoties, ap namiņu staigāja ziloņi.

Tas gan bija visai bailīgi, kad stāvēju ārā un grilēju vakariņas. Apkārt tumsa un miljons zvaigžņu un kaut kur fonā dzirdu kā brakšķ krūmi, jo tur kāds soļo ar smagiem soļiem, ik pa brīdim apstājoties un ļoti zemā basā norūcoties. Ziloņi ar citiem ziloņiem sazinās ar tādu zemu vibrāciju, kas sākumā iedvesa visai spēcīgas emocijas un atgādināja ainu no Jurassic Park filmas.

Nolēmām pastaigāt pa saulrieta pielieto kempinga teritoriju un gājām sameklēt kartē iezīmēto peldbaseinu. Tur satikām arī vienīgos kempinga iedzīvotājus, divus pārus, kuri mums parādīja kur ir ģērbtuve un pastāstīja, ka vakaros uz baseinu nāk ziloņi padzerties.

Pats baseins bija pasakaini skaists un tik veldzējošs, cik vien ir nepieciešams sausā Āfrikas karstumā.

"Trešā nodaļa" ir nodaļa rakstu sērijā "Dienvidāfrika"
Citas nodaļas:

  1. Piedzīvojumi pirms sākuma (Oct 01, 2017)
  2. Pirmā nodaļa (Oct 16, 2017)
  3. Otrā nodaļa (Oct 17, 2017)
  4. Trešā nodaļa (Oct 18, 2017)
  5. Ceturtā nodaļa (Oct 20, 2017)