Par ko ir šis stāsts


Norvēģija ir viena no tām valstīm, kur šķietami ir bijusi lielākā daļa draugu un paziņu. Tāpēc tagad, kad pats pirmo reizi apmeklēju šo valsti, nav īsti skaidrs, ko rakstīt. No vienas puses, šī valsts ir tik tuvu un tik viegli sasniedzama. Ko tur daudz rakstīt? No otras — arī pašam tā bija pietiekami sveša. Vienīgie priekšstati bija, ka tur ir troļļi, fjordi un dārgas cenas. Es pat nebiju drošs, vai un kur šajā valstī ir kalni un kuru no valsts reģioniem vērts apmeklēt pirmo.

Plānojot kārtējos gada atvaļinājumus un runājot par to, ka gribam ar dēlu aizbraukt uz Legoland, ienāca prātā izveidot tādu kā maršruta apli, iebraucot gan nezināmajā Norvēģijā, gan Dānijā, kur atrodama pirmā un oriģinālā Lego zeme. Interesanti, bet arī Dānijā nebiju bijis, tāpēc ceļojumā sanāktu apvienot veselu divu jaunu valstu apskati.

Sākotnēji biju domājis abos virzienos braukt ar prāmi, taču, tā kā absolūti novilcināju prāmja biļešu iegādi, palaidu garām cenu akcijas, un pašā pēdējā brīdī cenas bija tik augstas, ka divos virzienos roka necēlās maksāt. Un tad, kad saņēmos, secināju, ka biļetes virzienā no Zviedrijas uz Rīgu nemaz vairs nav pieejamas. Izskatīju variantu braukt no Ventspils un visādos citos veidos, līdz nolēmām, ka tas pat ir uz labu. Ja turpceļā brauksim ar prāmi, bet atpakaļ ar auto, nebūsim piesaistīti konkrētam biļetes datumam un brauciena gaitu varēsim regulēt pēc brīvas gribas.

Un tātad plāns bija nosprausts. Uzreiz pēc Jāņiem kāpsim Tallink prāmī, kur biju nopircis vienvirziena biļeti automašīnai un A klases kajīti ar logu. Biju pat internetā atradis atlaižu kuponu, kuru pirkšanas forma akceptēja un iedeva 40EUR atlaidi, taču uzreiz brīdinu — ja arī jūsu atrastais kods atsaucas uz Interrail, tad sagatavojiet kaut ko, kas izskatās pēc Interrail vilcienu abonenta kartes, citādi, gluži kā man, nāksies pie iekāpšanas atmaksāt iedoto 40EUR atlaidi.

Īsumā plāns bija ar prāmi doties uz Zviedriju, tad braukt līdz Norvēģijai, izbraukāt to krustu šķērsu, tālāk ar citu prāmi braukt uz Dāniju, apmeklēt Legoland, līdz visbeidzot cauri Vācijai un Polijai atgriezties mājās.

Kur tad šeit īsti jābrauc?

Kā galveno visā plānošanā biju ielicis Norvēģiju, jo šķita, ka šeit būs visvairāk ko redzēt, kas, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, izrādījās absolūti trāpīgi minēts.

Par pamatu saviem plāniem izmantoju zelta atradumu — Norvēģijas skaisto ceļu karti, kurā iezīmēti dabā marķēti ceļi, kurus īpaši ieteicams izbraukt tiem, kuri valstī vēl nekad nav bijuši. Šī karte atrodama gan īpašā interneta vietnē, gan arī aplikācijā VisitNorway, kurā tā ir īpaši parocīga, jo uzreiz redzama jūsu pašreizējā pozīcija. Iespējams pavisam viegli atrast ceļu līdz skaistā maršruta sākumam, kā arī iepazīties ar galvenajiem pieturas punktiem tajā.

Sazīmēju līkločotu maršrutu, kas iekļāva pēc iespējas lielāku daļu ieteicamo maršrutu posmu, izmantojot ļoti noderīgu plānotāja servisu Furkot, kas palīdzēja vismaz aptuveni saprast, cik ilgu laiku šim ceļojumam vajadzēs. Te aptuvenais ceļš iezīmēts ar zilu krāsu. Sarkanie ir ieteicamie maršruti no minētās mājaslapas.

Maršruts

Izsekot šādi sastādītiem maršrutiem mūsdienās vairs problēmu nav, jo līdz ar pirmo jūniju mobilo sakaru operatoriem datu pārraide EEZ teritorijā (tātad arī Norvēģijā) jānodrošina par mājas tarifu, kas nozīmēja, ka es ar savu Tele2 varēju lietot līdz pat sešiem gigabaitiem datu, kas ir vairāk kā pietiekami visām ceļojumā nepieciešamajām lietām. Pagājuši ir tie laiki, kad maršrutus plānojām pēc Lonely Planet papīra grāmatām vai neplānojām vispār un braucām, kur deguns rāda.

Par pašu braucienu hronoloģiski daudz ko rakstīt nav iespējams, jo Norvēģija tik tiešām ir tik skaista, ka to aprakstīt vārdos ir spējīgs tikai dzejnieks. Kādā brīdī, kā smejies, iestājās skaisto skatu piesātinājums un jaunu fjordu vairs saprātam nebija viegli uztvert.

Plašos vilcienos Norvēģija atgādināja Vācijas Alpu reģionu ar dažām atšķirībām. Lielais fjordu skaits nozīmē, ka ik pa brīdim ar auto jābrauc uz prāmja un savas desmit minūtes tas jāšķērso. Prāmji nav ļoti dārgi, vidēji ap 15EUR par auto ar tā pasažieriem (maksāšana notiek tā: uzbraucam uz prāmja, pienāk cilvēks ar kredītkaršu lasītāju, izskaita pasažierus, un varam samaksāt ar karti), taču mūsu brauciena laikā tādi bija kādi pieci, kas kopumā jau ir paliela summa papildus auto izdevumiem un jau tā visai dārgajai degvielai.

Tiešām dārgi?

Ja kopumā par cenām, tās nav tik traģiskas, kā varētu iztēloties. Nakšņojām teltī, taču pārsvarā kempingos. Kempingā telts un auto kopā izmaksā ap 15EUR. Zviedrijā un Norvēģijā gan darbojas īpašs likums, kas ļauj telti būvēt jebkur — arī uz privātām zemēm, taču ne tuvāk par 150 metriem no apdzīvotām ēkām. Šādu vietu pa ceļam ir daudz, taču tas, protams, nozīmē, ka nāksies pavadīt laiciņu, līdz atrodat ērtu un patīkamu nakšņošanas vietu, kā arī to, ka tur nebūs tualetes un dušas. Īsteni budžeta ceļotāji bez bērniem droši šādi var nakšņot, un tas tik tiešām izskatījās pavisam reāli, jo Norvēģija ir ļoti maz apdzīvota, mežu te ir daudz.

Un, ja runājam par apdzīvotību, izrādās, Norvēģijā ir tikai ap pieciem miljoniem iedzīvotāju un pat tās galvaspilsētā Oslo dzīvo tikai nedaudz virs pusmiljona cilvēku. Kas nozīmē, ka ārpus pilsētām uz ceļiem redzēsiet galvenokārt tūristu kemperus vai aitas. Atļautais ātrums uz lielākajiem autoceļiem ir 80km/h, lai arī nebūs daudz iespēju uzturēt šo ātrumu ilgstoši. Bieži ātrums ir 60km/h vai lēnāks, īpaši kalnainajos reģionos vai mazākajos ceļos, kur izmainīties ar pretimbraucēju iespējams īpaši izveidotās “kabatās”. Kopumā braukšana pa Norvēģijas ceļiem ir ļoti relaksēta un patīkama, netraucēti iespējams izbaudīt skatus un nesatraukties par nervoziem apdzīt gribētājiem.

Sākam braucienu

Izbraukuši no Tallink prāmja, pa taisno nokļuvām uz ātrgaitas šosejas, pa kuru visai raiti nonācām jaukā Zviedrijas pilsētiņā Orebro. Te nu izlocījām kājas, pastaigājāmies un paēdām ļoti garšīgu picu. Kad šīs lietas bija izdarītas, devāmies pēc iespējas tuvāk Norvēģijas robežai, jo auto ripoja labi un diena bija vēl tikai pusē.

Kā jau minēju, šeit telti būvēt drīkst kur vien vēlies, taču ne jau vienmēr tās skaistās vietas būs tik viegli atrodamas. Viegli ir atrast kaut kādu nebūt parastu zemes pleķīti, taču dažreiz jau gribas tā skaisti.

Tā nu atmetuši dažas potenciālās telts vietas, visbeidzot iebraucām apskatīt kādu nelielu kempingu. Kā izrādījās, skati šeit ir pasakaini, tāpēc nolēmām turpat vien palikt pa nakti. Īpaši labi tos skatus gan neizbaudījām, jo visur mūs pavadīja milzīgi knišļu mākoņi, tāpēc ātri vien iebēgām teltī un ātri vien aizmigām.

Invazīvo lupīnu šeit netrūkst. Viens no potenciālo nakšņošanas vietu celiņiem.

"Par ko ir šis stāsts" ir nodaļa rakstu sērijā "Skandināvija"
Citas nodaļas:

  1. Par ko ir šis stāsts (Jun 25, 2017)
  2. Un aiziet (Jun 26, 2017)
  3. Trešā daļa (Jun 28, 2017)