Pirmā daļa pirms flamingiem


Vakardien klausījos interneta raidījumu, kurā Malcolm Gladwell stāstīja par cilvēka atmiņām un to, ka pat katru gadu liekot tev atstāstīt konkrētu notikumu no pagātnes, tavs stāsts katru reizi izmainīsies pat par sešdesmit procentiem, līdz beigās detaļas būs izmainījušās un saplūdušas kopā. Tev pašam gan liksies, ka visu atceries tik pat skaidri kā iepriekš. Iesaku to noklausīties, daži no pētījumiem mani ļoti pārsteidza un aizkustināja.

Atceros, ka pēc sava pirmā tālā brauciena, kas šķiet jau bija pirms desmit gadiem, mans draugs Raimonds mani mēģināja pierunāt tomēr uzrakstīt blogā rakstu par ceļojumu, jo pēc tam viss aizmirsīsies. Kaut vai pašam priekš sevis, viņš teica. Toreiz viņa teiktais mani tā aizķēra, ka kopš tās reizes ir motivējis pierakstīt visu ceļojumos pieredzēto. Daudz kas ir aizmirsies, pat neskatoties uz to, ka pierakstīts, tāpēc priecājos, ka toreiz viņu paklausīju.

Agrāk rakstīšana gāja vieglāk, jo ikdienā rakstīju blogu, taču tagad jau sen to neesmu darījis, tāpēc atrast pareizos vārdus kļūst arvien sarežģītāk.

Iepriekšējos rakstus bieži esmu iesācis ar stāstu par bērnības sapņiem kaut ko redzēt vai piedzīvot, taču šoreiz nekā konkrēta nebija. Sākotnēji gribējās aizbraukt uz kādu no dienvidamerikas valstīm, taču vasaras brīvlaikā tur ir ziema, tāpēc nācās skatīties augstāk. Radās dažādi varianti, taču beigu beigās visu noteica tas, ka aizlidot uz konkrēto reģionu ir ārkārtīgi dārgi, tapēc izvēlējos pēc aviobiļetes pieejamības un cenas. Atradām biļetes uz Kankūnu Meksikā, kas bija lētākas par citiem gala mērķiem visā reģionā. Lidojuma galvenais pluss bija tikai viena pārsēšanās, kas lidojumos uz šo galu ir retums. Kankūna ir pilsēta, kas atrodas Meksikas austrumu daļā, kurā, kā biju dzirdējis, esot mierīgi un droši. Pati Kankūna ir amerikāņu atpūtnieku pilsēta, kur uzturēties nebija plānots, to izmantojām tikai ielidošanai. Pats brauciens vairāk bija plānots pa Jukatānas pussalu, kurā atrodamas Maiju piramīdas un dažādi jauki lauku ciematiņi.

Karte

Ja dažus no iepriekšējiem ceļojumiem, šādu vai tādu iemeslu pēc, nācās izplānot sīki un smalki, tad šis ceļojums izcēlās ar to, ka līdz lidojuma dienai nebija izplānots nekas. Biju rezervējis viesnīcu pirmajai naktij un tas arī viss. Tas pat nebija apzināti. Kaut kā šoreiz nevarēju saņemties izplānot konkrētu maršrutu, biju tikai apzinājis dažus no svarīgākajiem apskates objektiem. Līdz pēdējām dienām nebiju pat piemetis, vai vispār paspēsim atgriezties Kankūnā uz mājupceļa lidojumu.

Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pastāstīt, ka neplānošana nekādi netraucēja un ceļojums izvērtās par vienu no laiskākajiem un optimālākajiem kāds pēdējos gados ir bijis. Tiesa gan, ceļojums kopumā nebija nekāds lētais, tāpēc es nezinu, vai kādam varēšu būt noderīgs ar padomiem. Uztveriet šo tekstu kā atmiņu pierakstu, ko rakstu pats sev, taču ceru, ka kādam citam arī patiks.

Un tātad, lidojam.

Kā jau teicu, lidojumu biju atradis ar vienu pārsēšanos, caur Getvikas lidostu Londonā. Lidojuma galveno desmit ar pusi stundas ilgo daļu izpildīja British Airways, ar kuru sen nebija nācies lidot. Neko diži labu par šo kompāniju pastāstīt nevaru, visai viduvēji, īpaši ņemot vērā, ka turpceļā mūs veda ar ārkārtīgi vecu lidmašīnu. Nosēdāmies Kankūnas lidostā, kur bija plānots izdarīt divas lietas - nekādā gadījumā nemainīt naudu (jo šeit ir ārkārtīgi slikts kurss), kā arī iekāpt autobusā uz Playa del Carmen, kas ir pilsēta stundas brauciena attālumā, par sauju interesantāka kā Kankūna. To arī izdarījām. Autobusu atrast nebija sarežģīti, Meksikas galvenais pārvadātājs “ADO” ir moderns un profesionāls, biļetes nopirkt var vienkārši, maksāt var ar karti, autobusi ir lieli, ērti un kondicionēti. Tajos pat rāda sakarīgas filmas.

Izejot no termināļa, atradām ADO stendu, nopirkām biļetes par Rīgā samainītajiem peso (Rīgā arī ir slikts kurss, bet vajadzēja dažus peso, līdz tiksim līdz normālam maiņas kantorim), izrādījās, ka autobuss jau stāv un varam kāpt iekšā. Visai operatīvi un ātri bijām atkal jau transportā un atkal jau apsēdāmies uz stundu sēdēšanas krēslos. Autobuss nebrauca ļoti ilgi, jo Playa atrodas tikai 55KM attālumā no lidostas.

Playa del Carmen tika pasniegta kā mazāk tūristiska vieta, uz kuru vajag doties pa taisno, apejot Kankūnu, taču šie stāsti acīm redzami vairs nav aktuāli, jo Playa ir īstākais amerikāņu tūristu pūznis. Viss centrs sastāv no kafejnīcām, viesnīcām un klubiem. Autobuss mūs pieveda dažus metrus no gājēju ielas, tāpēc uzreiz pēc mugursomu izņemšanas no somu glabātuves, nonācām pašā epicentrā. Ārā valdīja mežonīgs karstums un gaisa mitrums, tāpēc turpat momentā nopirkām kokosriekstu saldējumu.

Pirmais baseins

Ceļojums šoreiz bija plānots ar dažādiem transporta līdzekļiem (nē, es atvainojos, precīzāk būtu teikts: nebija plānots uzturēties vienā viesnīcā, cita plāna jau, kā teicu, nebija vispār), tāpēc braucām ar pēc iespējas mazāk piekrautām mugursomām, nevis koferiem. Jau saulei rietot, lēnām gājām pa galveno Playa gājēju ielu, absorbējot desmitiem ēdienkaršu piedāvātāju saucienus, krāsas un skaņas. Bijām nonākuši Meksikā!

Viesnīcu bijām izvēlējušies jūras krastā, nedaudz nost no skaļās ielas. Tā kā bija skaidrs, cik tūristiska un skaļa ir Playa, nākamo viesnīcu rezervējām jau citā pilsētā: Tulum. To mēs darījām ar Booking.com aplikāciju telefonā, nekādas citas ierīces līdzi nebijām paņēmuši, taču telefons mūsdienās ir pietiekami funkcionāls, lai varētu izdarīt pilnīgi visu arī tajā. Vakarā aizgājām paēst takos un guacamole, un jau uzreiz iemīlējāmies meksikāņu ēdienā. Es gan pats jau dažas reizes biju bijis Meksikā, taču citos reģionos. Pastaigājām pa gājēju ielu, izbaudījām viesnīcas jauko skatu uz Karību jūru, tad jau arī gājām gulēt.

Nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz ADO autobusu staciju, kur iegādājāmies biļetes uz Tulum un pavisam drīz atkal sēdējām autobusā. Tulum nav tālu, tikai 65KM uz dienvidiem, tāpēc vēl bija rīts, kad izkāpām ārā no autobusa.

Viesnīca bija rezervēta nevis Tulum pilsētas nelielajā centrā, bet nostāk - viesnīcu zonā, kas ir kādi seši kilometri tālāk, pludmalē. Sākotnēji bijām domājuši braukt ar taksi vai īrēt velosipēdus, bet nolēmām, ka varbūt tomēr aiziesim uz auto nomas kantori un painteresēsimies cik maksā noma (var protams iznomāt arī internetā, bet ideja bija daudz maz spontāna). Devāmies uz Avis biroju, kur ļoti laipns darbinieks visai īsā laikā mūs apgādāja ar baltu vieglo automašīnu, ar kuru tad arī devāmies uz viesnīcu. Izrādījās, ka esmu Rīgā atstājis savas autovadītāja tiesības, tāpēc nolēmām, ka es nodarbošos tikai ar maršrutēšanu un plānošanu.

Viesnīca gan šoreiz nemaz neizskatījās pēc viesnīcas, jo sastāvēja no četriem bungalo pašā pludmalē. Īpašnieks bija ārkārtīgi draudzīgs un laipns vīrietis, kurš lika mums justies kā ciemos. Pastāstīja, kur dzīvo iguāna, parādīja vietu, kur vakarnakt lielie jūras bruņurupuči ir izdējuši olas un visādi citādi lika justies patīkami un kā mājās. Laiku pavadījām laiskojoties šūpuļtīklos un staigājot gar Karību jūras krastu. Pati jūra gan bija ļoti nemierīga un viļņi lieli, tāpēc peldēties negājām. Kādā brīdī pamanījām kliedzienus, kad kāds no blakus viesnīcas apmeklētājiem nespēja izpeldēt krastā un bija iesprūdis uz sēkļa. Vairāki cilvēki metās viņu glābt un viss beidzās labi, taču tas noderēja kā atgādinājums, ka atklātā jūrā ir daudz bīstamāk kā Rīgas līcī. Ļoti ātri sākas dziļums un ir dažādas spēcīgas straumes, kuras peldētājam liedz atgriezties krastā.

Staigājām pa šauro un garo hoteļu zonas ielu, paēdām ceļmalas kioskā takos, apskatījām citas viesnīcas un visādos citos veidos laiskojāmies un izbaudījām karsto laiku. Vakarā nolēmām aizbraukt uz Tulumas apskates objektu - Maiju piramīdu pašā jūras krastā, taču uzzinājām, ka teritoriju slēdz piecos. Draudzīgi taksisti pastāstīja, ka jābrauc rīt no rīta un iemācīja, ka auto labāk atstāt pie ceļa, kurš pieved no jūras puses, jo ceļš no šosejas puses atduras maksas stāvvietā. Vakarā paēdām lieliskus Burrito, tumsā pastaigājām gar piekrasti, meklējot vai neatgriežas bruņurupuči, taču nevienu tā arī nesatikām.

Piramīdu apskati nākamajā dienā veicām ļoti ātri, jo bija ļoti karsti un vēl nebijām aklimatizējušies šādiem apstākļiem. Satikām vēl dažas milzu iguānas un tad jau arī devāmies tālāk.

Nākamais pieturas punkts bija prom no jūras, iekšzemē: Coba piramīdu komplekss.

Ceļš atkal jau bija tikai 50 kilometri, taču šoreiz braucām jau iekšzemā un skati pa logiem bija nedaudz citi. Izbraucām cauri vairākiem omulīgiem ciematiņiem, redzējām ceļmalas kioskus ar augļiem un skaistiem izšuvumiem.

Izkāpjot no auto, mūs sagaidīja vājrpātīgs karstums, tāpēc ātri iegājām kioskā nopirkt saldējumus un nopriecājāmies, kad secinājām, ka piramīdas atrodas džungļu ēnā, nevis atklātā laukā. Komplekss šeit ir visai liels, tāpēc iznomājām iespējams pasaules sliktākā stāvokļa velosipēdus un devāmies izbraucienā. Salīdzinot ar Tulum piramīdām, šeit gaisotne jau bija pavisam cita. Daudz dažādu grantētu džungļu ceļu, pa kuriem braukājām ar velosipēdiem, piestājot pie dažādām lielākām un mazākām piramīdām. Pati lielākā bija ļoti stāva un augsta, turklāt, atškirībā no daudzām piramīdām Meksikā, šajā ir pagaidām atļauts uzkāpt. Tā kā karstums bija nogalinošs, Nora ateicās to darīt, taču mēs ar Oliveru saņēmāmies un uzkāpām līdz augšai. Visapkārt skatam pavērās zaļu džungļu jūra.

Pēc iznīcinošā piramīdu kompleksa apmeklējuma gribējās ko vēsu, tāpēc kartē atradām tuvāko “cenote” un devāmies turp. Paši bijām tikai dzirdējuši kas tas ir, bet īsti skaidri saprast nevarēja. Devāmies noskaidrot paši.

Pirms nonācām Google Maps atliktajā galamērķī, nonācām pie tādas kā biļešu kases, kur mums jautāja uz kurām no trīs cenotēm vēlamies doties. Iedeva bukletus ar bildēm. Neko nesapratām, izvēlējos vienu, samaksāju dažus eiro un devāmies pa norādīto ceļu tālāk. Auto nolikām nelielā stāvlaukumā, izkāpām ārkārtīgi karstajā gaisā, kas uz to brīdi droši vien bija uzkarsis jau virs četrdesmit grādiem.


Pie stāvlaukuma ieraudzījām āra dušas telpas un tualetes, kā arī tantuku, kura sēdēja un pārbaudīja biļetes, pie tādas kā akas ar ieejas durvīm. Iztēlojieties prastāko lauku aku, ar jumtiņu, tikai tā vietā, lai tajā laistu iekšā spaini, šeit lejā ved spirālveida kāpnes. Kad pēc instrukcijām bijām noskalojušies dušā un uzvilkuši peldkostīmus, devāmies lejā pa kāpnēm, pazemē. Jo tālāk kāpām, jo vēsāks palika. Kādus simts pakāpienus zemāk, nonācām gigantiskā pazemes alā, kas kā tāda lode izveidojusies dolomīta klintī. Pazemes dobuma apakšējā puse pilna ar caurspīdīgu ūdeni, bet virs ūdens līmeņa griestu augstums ir kādi padsmit metri. Kopumā es domāju no griestiem līdz dibenam alas izmērs varētu būt tā ap 4-5 stāvu mājas augstumu. Virs ūdens izbūvēta koka platforma, no kuras ūdenī ved trepes. Ūdens dziļums vietām ir pat astoņi metri. Ūdens ir ārkārtīgi dzidrs un caurspīdīgs, visus šos astoņus metrus var skaidri redzēt cauri, līdz pat dibenam. tāpēc ir ļoti grūti saņemties un tādā iekāpt, lai peldētu. Taču ak, cik tas ir veldzējošs un vēss. Pēc četrdesmit grādiem virszemē, šeit ir tik labi, ka varētu pavadīt stundām igi. Ūdenim pa virsu ir novilktas pāris virves, lai ir kur pieturēties. Gaismu nodrošina dažas ne īpaši spilgtas lampas. No griestiem visur karājas iespaidīgi stalaktīti.

Šīs apaļās alas sauc par Cenote, un tādu Jukatānas pussalā ir simtiem. Senie Maiji esot izdzīvojuši tikai pateicoties šiem ūdens rezervuāriem, jo Jukatānā nav upju.

Pēc kārtīgas izpeldēšanās, devāmies tālāk uz pilsētu, kurā nakšņosim: Valladolid. Viesnīcu biju rezervējis iepriekšējā vakarā, taču ļoti veiksmīgi - pašā centrā un tik skaistā ēkā, ka uzreiz tajā iemīlējāmies un vēlāk ceļojumā, atgriezāmies vēlreiz. Klasiska ēka ar atvērtu kvadrātisku iekšējo pagalmu, kurā izvietot burvīgs restorāns, kurā guacamole pagatavo akmens piestā, individuāli un pie galda. Vakaru pavadīdām rietošas saules pielietajā pilsētas centra parkā, kur kūsāja dzīvība. Notika tradicionālās dejas, pārdevēji tirgoja saldās vafeles ar sieru, ļaudis atpūtās uz soliņiem. Tik relaksētu un mājīgu atmosfēru nebijām jutuši jau sen. Valladolid ir skaista pilsētiņa un iesaku to iekļaut savā maršrutā, ja plānojat doties uz šo reģionu.

Nākamajā dienā pametām mājīgo un relaksēto pilsētiņu un devāmies uz visa reģiona tūrisma epicentru: Čičenicas piramīdu.

Čičenicas Maiju pilsēta ziedu laikus piedzīvojusi mūsu ēras sešsimtajos līdz deviņsimtajos gados un tās slavenākais apskates objekts ir El Castillo piramīda, trīsdesmit metrus augsta un labi atjaunota. Neskatoties uz to, ka visur bija teikts, ka šeit jāierodas teju kā pirmajiem, lai netiktu nobradāts cilvēku pūļos, patiesībā cilvēku bija maz un pārsvarā piramīdu varēja nofotografēt arī bez cilvēkiem priekšplānā. Tikai protams man labākā bilde ir tieši ar cilvēkiem priekšplānā. Bet tā nu reizēm gadās. Šeit gan visi objekti atradās plašā laukā un koku pavēnis bija tikai vietumis, kur pārsvarā pulcējās dažādu suvenītu tirgotāji. Uzreiz pamanījām, ka iespējams iegādāties agrāk neredzētu suvenīru - māla figūriņu, kurā pūšot gaisu atskan sirdi plosoši geparda brēcieni, kas matiem liek sacelties stāvus. Protams Olivers no tāda nevarēja aiziet projām, tāpēc nācās tās šausmas klausīties vēl dažas dienas.

Pēc saldējuma un pusdienu apēšanas, devāmies tālāk uz kādu mazāku ciemu, Izamal. Tāpat kā Valladolid, šo vietu biju atradis pēc Meksikas valdības projekta ar nosaukumu “Pueblos Magicos”, jeb “Maģiskie ciemati”, kuru sarakstā nonāk nelielas apdzīvotas vietas ar īpašu kultūras mantojumu. Arī Izamal bija patiešām maģiska vieta, kur lielākā daļa ēku ir krāsotas dzeltenā krāsā. Izkāpjot no automašīnas, kuru novietoju centrālajā laukumā, pie mums pienāca kāds večuks un piedāvāja nomazgāt auto. Teicu, ka neesmu ieinteresēts, uz ko viņš sāka lūgties, lai vismaz iedod kādu monētu. Iedevu viņam relatīvi daudz, taču mašīnu nenomazgāja, tikai kādu brīdi priecīgs mums māja pakaļ. Pastaigājām pa svelmīgi karsto pilsētiņu, pabildējām dzeltenās mājas. Pirms devāmies projām, iedzērām aukstus dzērienus un apēdām guacamole ar čipsiem. Tad arī devāmies uz nākamo naktsmītni Merida pilsētā.

Merida ir daudz lielāka kā pārējās apmeklētās pilsētas, taču tai nav nekādas lielpilsētas auras. Arī šeit ir skaistas, koloniālā stila ēkas, centrālais laukums ar lielu baznīcu, skaisti parki un relaksēta atmosfēra. Atradām viesnīcu un, sekojot norādījumiem, novietojām automašīnu netālu esošajā maksas stāvvietā, kuru apmaksājām ar viesnīcas izsniegtu kuponu. Turpat blakus bija valūtas maiņas kantoris, kuram bija uzrādīts labs maiņas kurss. Nolēmu laicīgi samainīt kārtējo naudas devu, lai pēcāk nebūtu jāmeklē. Šeit nu beidzot nostrādāja kaut kāds iekšējais instinkts, vai arī ceļotāja piesardzība — kā jau parasti, pārskaitīju sev iedoto naudu, neskatoties uz to, ka darbiniece manu acu priekšā jau to bija izdarījusi. Un šoreiz tik tiešām pietrūka aptuveni 20EUR (vietējā naudā). Pieklājīgi norādīju uz to, ka pietrūkst nauda, un iedevu to atpakaļ. Pilnīgi bez emocijām viņa to pārskaitīja un izlikās, ka vienkārša kļūda, pielika klāt naudas zīmi un atdeva. 
Tāda nu mācība.

Te arī laiks pieskārties tēmai, par kuru līdz šim nebiju rakstījis. Drošība Meksikā. Vairāki cilvēki ir jautājuši, kā tad nu tur ir. Tur tiešām ielās notiek narkomafijas karš? Protams, ka nē. Man šķiet, ka tādas lietas notiek konkrētos ziemeļu Meksikas miestos, konkrētos to rajonos. Šeit, dienvidu Meksikā, ir droši un vienīgie, kas apdraud nepiesardzīgus tūristus ir parasti krāpnieki, kā jau visās pasaules valstīs. Populāra krāpšana metode, par kuru brīdināja pat auto nomas darbinieki, ir degvielas uzpildes stacijā paņemt naudu, un tad teikt, ka esi iedevis par maz (veikli paslēpjot kādu naudas zīmi). Tad nu es arī skaidri devu naudu, pēc iespējas mazāk naudas zīmēm, skatoties acīs pateikdams summu, kuru dodu. Ne reizi nebija nekādu problēmu. Iespējams šī metode jau ir tik plaši zināma, ka vairs netiek izmantota, lai arī Tripadvisor joprojām ir tūkstošiem sūdzību par to. Kas lai zin, varbūt izskatījos pārāk trenēts.

Ja neskaita šo starpgadījumu valūtas maiņas kantorī, nekādu citu apdraudējumu nejutām nevienā no ceļojuma dienām Meksikā.

Merida bija jauka un ļoti draudzīga. Parkā notika Mariači dzīvās mūzikas koncerts, vecāki cilvēki dejoja, jaunāki cilvēki ēda grilētu kukurūzu ar sieru un visi bija smaidīgi un jauki. Pie mums pienāca kāds vecāks vīrs un uzsāka sarunu, jautādams, no kurienes mēs esam. Uzzinājis, ka esam no Eiropas, vīra seja atplauka smaidā. “Cik labi, ka jūs neesat Gringo. Vai zinājāt ko nozīmē Gringo? Tie ir tie briesmīgie amerikāņi. Kad atbrauc kruīza kuģi, viņu te iegāžas savi pieci tūkstoši. Tas ir tāds bardaks. Un viņi te nevienam nepatīk”, tā mums stāstīja šis cilvēks.


Starp citu, šeit noderētu vēl viena atkāpe. Biju neskaitāmas reizes lasījis, ka Meksikā neesot ko darīt, ja nezini vismaz pamata līmeņa spāņu valodu. Šeit neviens nerunājot angliski. Tas arī izrādījās ārkārtīgs pārspīlējums, jo kaut kāda līmeņa angļu valodu zināja pat vecas tantes mazākajos džungļu ciematos. Protams, man jau nav nepieciešams iegrimt dziļās filosofiskās diskusijās, taču pamata priekšmetu nosaukumus un virzienus nokomunicēt bija gaužām vienkārši. Cilvēki, kuriem šis šķiet zems komunikāciju līmenis — aizbrauciet uz Ķīnu, tur jums būs kultūršoks. Es gan biju iemācījies kā pasūtīt alu spāniski, taču tas beigās bija tik vien cik uzjautrinājums sev un vietējiem, nevis noderīgs talants.

Meridā bija iestājies vakars un bijām jau izgājuši dažus kvartālus ap skaisto centrālo laukumu, kad tika slēgta galvenā iela, jo sāka gatavoties seno Maiju iedvesmots brīvdabas teātris ar Maiju futbola iedvesmotu šovu. Cik nu Maiju futbola mūsdienu interpretācijā ir patiesības, to laikam nekad neuzzinās neviens, jo tas, kā viņi lietoja smagās gumijas bumbas un dīvainos groziem līdzīgos vārtus, to vēsturnieki var tikai minēt. Katrā ziņā, uz šovu bija savācies pamatīgs pūlis, gar tribīnēm staigāja tantes un tirgoja čipsus un riekstiņus, pilsēta nemaz negrasījās iet gulēt (atšķirībā no mums).

Mūsu plāns nākamajai dienai bija apskatīt nedaudz citu vidi, tāpēc devāmies prom no apdzīvotām vietām uz ziemeļu piekrasti, kur atrodams Meksikas jūras līcis un dabas parks Ria Lagartos. Šī vieta esot pazīstama ar mangrovēm un flamingu kolonijām. Nekad nebijām redzējuši nevienu no šiem, tāpēc nolēmām braukt un apskatīties, ko tad šeit īsti var redzēt.

"Pirmā daļa pirms flamingiem" ir nodaļa rakstu sērijā "Meksika"
Citas nodaļas:

  1. Pirmā daļa pirms flamingiem (Jun 07, 2018)