Otrā, bet garākā daļa


Karte

Pirmo ceļojuma aprakstu daļu iesāku ar tekstu par atmiņām un to, cik ļoti tās ar laiku izmainās. Ironiskā kārtā, otro raksta daļu sāku rakstīt piecus mēnešus pēc ceļojuma sākuma. Esmu gandrīz drošs, ka šis tas šeit būs nepareizā secībā. Tik labi, ka ir fotogrāfijas un citi veidi, kā precizēt notikumu secību. Kāpēc šāda pauze? Ja godīgi, uzreiz pēc ceļojuma ir nedaudz slinkums atkārtot visus brauciena punktus, jo tas viss ir tik nesen un pašam nešķiet interesanti. Sanāk gluži vai atskaites formā skriet pāri notikumiem. Toties tagad, pašam pēkšņi atkal ir interesanti un dažas no lietām gribas aprakstīt detalizētāk.

Tātad, kur mēs palikām?

Paēdām brokastis un astoņos no rīta izgājām no savas jaukās Meridas viesnīcas, iekāpām automašīnā un uzsākām ceļu uz Rio Lagartos. Kā jau iepriekš minēju, ceļojums nebija konkrēti izplānots, tāpēc tuvāko dienu maršruts bija visai miglā tīts. Nākamo naktsmītni nebijām varējuši izdomāt vēl iepriekšējā vakarā, jo nekādi neizdevās izdomāt saprātīgu maršruta apli, lai nebūtu jābrauc pa tiem pašiem ceļiem, kur jau ir braukts. Visbeidzot bijām nolēmuši, ka nav saprātīgāka varianta, tāpēc rezervējām to pašu viesnīcu Valladolid pilsētā, kurā mums tik ļoti bija paticis iepriekš.

Ceļš līdz Rio Lagartos bija vienmuļš un nav aprakstīšanas vērts, taču jau visai drīz, ap vienpadsmitiem, bijām klāt nelielā piejūras ciematā, kur katrā krustojumā bija norādes uz dažādām laivu tūrēm. Tā kā biju izvēlējies tūrisma “aģentūru” pēc Google Maps atsauksmēm, ignorējām visus, kas mēģināja aizvest kaut kur citur un sekojām navigācijai līdz pareizajām durvīm. Nonācām pie tādas kā kafejnīcas, kas atradās uz terases, pašā ūdens malā.

Atmosfēra bija ārkārtīgi relaksēta, bezvējš, karsta saule, zils ūdens visapkārt. Daži cilvēki sēdēja pie galdiņiem, kaut ko ēda. Pie sienām bija plakāti ar informāciju par Rio Lagartos biosfēras rezervātu un šeit pieejamajiem izbraucieniem. Pajautājām informatīvo bukletu, tad noskaidrojām, ka ja vēlamies kaut kur braukt, kāda pusstunda būs jāgaida. Pasūtījām ēdienu un apsēdāmies pie galdiņa. Un te pēkšņi, ievērojām, ka apkārt sāk zumzināt mazi putniņi - kolibri! Tie zibinājās apkārt un meklēja dzeramo, jo šeit bija izvietoti īpaši dzeramie trauciņi tieši viņiem. Šis skats sagādāja milzu sajūsmu, jo šos putniņus reti gadās sastapt. Pats tos biju redzējis tikai Kostarikā. Centāmies kādu nobildēt, bet protams, tam viņi ir pārāk ātri, tāpēc izbbaudījām viņu klātbūtni ar acīm.

Kad bijām paēduši un atpūtušies no brauciena, ieradās mūsu gids - jauns puisis, kurš runāja normālā angļu valodā. Sakāpām motorlaivā un devāmies iepazīties ar rezervātā sastopamo floru un faunu.

Gids

Konkrētā vieta atrodas tādā kā lagūnā, kuru no jūras atdala mangrovju mežs. Mangroves ir koki, kuri aug ūdenī, daļēji peldot uz tā. Tādi meži saaug visai biezi un pasargā krastus no jūras vēja un vētrām, turklāt mierīgajā ūdenī var dzīvot pelikāni, flamingo un pat krokodili.

Brauciens mums kā dabas tūristiem bija ļoti interesants, īpaši tāpēc, ka mūsu gids bija zinošs un entuziastisks savā sfērā. Pats rūpējas par dabu un bija paņēmis līdzi savu fotoaparātu, brīvākajos brīžos bildēja putnus. Zināja stāstīt par dažādu sugu mangrovēm un putniem, parādīja šo to interesantu, ko pamanīja pa ceļam. Brīžiem braucām lielā ātrumā, tad samazinājām ātrumu, izslēdzām motoru un apstājāmies pavērot flamingo un vienreiz pat krokodilu.

No negatīvā, bija nejauki redzēt citu (visticamāk lētāku) operatoru “tūristu” laivas, kur norisinājās kaut kāda šņabja ballīte, troksnis un absolūta necieņa pret vidi. Tāpat, bijām internetā redzējuši, ka šeit var apskatīt vietu, kur ir rozā ūdens, kas izrādījās pa lielam uzmetiens. Arī mūsu gids tā nedaudz nošķobījās par šo lietu, taču tā kā plānā bija paredzēts, piedāvāt piedāvāja. Piebraucām un secinājām, ka rozā ūdens šajā vietā ir tāpēc, ka tur ir kaut kādas smilšu ieguves vannas, līdzīgas karjeriem. Pats ūdens rozā izskatās tikai bildēs sagrozot krāsas, jo dzīvē ir silti pelēkā tonī.

Kopumā brauciens bija interesants, pāris stundas izvizinājāmies, tad piestājām nopeldēties fantastiski siltā, pienainā un zilā ūdenī, un tad jau arī bija pienācis laiks doties tālāk.

Mangroves

Izbraucot no pilsētas, sākās pamatīgs negaiss ar tumšiem mākoņiem, tā ka paspējām pēdējā brīdī.

Pēcpusdienā bijām atkal savā viesnīcā Valladolid miestā, kur paēdām fantastiski gardas pusdienas. Man uz ēdiena bija cepti Habanero čili, kuri bija no asākajiem, ko dzīvē biju ēdis. Uz pāris minūtēm zaudēju valodu, svīdu un raudāju. Pēspusdienu pavadījām staigājot pa nelielo centriņu, atpūšoties parkā, lasot grāmatu. Beigās, tumsai iestājoties, parkā notika dažādi pasākumi, dejas un pat Maiju indiāņu šovs.

Nākamajā rītā galvenais uzdevums bija atgriezties Tulum un atdot automašīnu, kuras nomas termiņam tuvojās beigas, taču, tā kā bija ārkārtīgs karstums, nolēmām aizbraukt uz netālu esošu Cenote nopeldēties. Šeit bija izreklamēts gluži vai gigantisks komplekss ar visādām aktivitātēm, taču izrādījās, ka vieta ir teju vai pamesta. Pēc relatīvi lielas summas samaksāšanas, dabūjām iet milzīgu gabalu cauri visādām ēkām un laukumiem, kur, šķiet, kādreiz bijusi rosība, veikaliņi, tirdziņš un tādas lietas, taču viss bija tukšs un bijām arī vienīgie apmeklētāji. Pamatīgi izstaigājāmies, beigās atradām pašu Cenote un gājām peldēt. Šeit pat bija divas dažādas cenotes, viena bija tumša un pārpilna ar stalaktītiem, otra bija gaišāka, jo griestos bija caurums, pa kuru iespīdēja saules stari. Bijām sākumā vieni paši, bet pēc laika uzradās vēl daži cilvēki. Eh, kā man pietrūkst šo vietu, tādā pazemes alā ir tik patīkami atveldzēties pēc milzīgā karstuma ārā. Fantatiskas vietas. Ja kādreiz nonāksiet Jukatānā, noteikti apmeklējiet kādu Cenote. Patiesībā, laikam jau pa lielam ir vienalga kuru, jo visas, kurās bijām, bija ļoti iespaidīgas.

Pēc peldes, devāmies uz Tulum, kur gan uzreiz nebraucām atdot mašīnu, sākumā pabraucām nedaudz tālāk, un devāmies pārgājienā pa dabas taku Muyil arheoloģisko izrakumu apkārtnē. Jau pašas piramīdas bija iespaidīgas, taču dabas taka arī bija kas jauns. Skaļi sisināja cikādes, bija vājprātīgi mitrs un karsts, bija odi un taka vijās cauri bieziem džungļiem. Pa lielam, kaut kas līdzīgs Latvijas dabas takām, vietām celiņš, vietām koka laipas, ļoti aizaudzis. Pa ceļam koka skatu tornis, kurš gan bija tik vecs, ka bija bail kāpt augšā, lai gan Olivers pierunāja un uzkāpām.

Taka beidzās pie laivu piestātnes, kur krastā lidinājās simtiem lielu taureņu. Novērojām visai amizantu skatu, kā kāda sieviete peldkostīmā pozēja ar lakatu un tauriņiem fonā, mēģinot neiegāzties dūņainajā krastā. Gan jau tapa ārkārtīgi “laikots” instagrama ieraksts.

Pēc taku izstaigāšanas un piramīdu apskates, devāmies uz Tulum pilsētu un atdevām automašīnu. Šoreiz viesnīcu bijām paņēmuši turpat netālu no centra, lai pēc tam viegli varētu aiziet līdz autoostai, no kuras nākamajā dienā bija jāuzsāk ceļojuma neskaidrākā daļa.

Neskaidra tāpēc, ka bijām atdevuši auto un tālāk izplānots bija vēl mazāk kā līdz šim. Pirms tam man vēl kartē bija atlikti apskates punkti Jukatānas pussalā, Čičenicas piramīdu komplekss, mazie ciemati un tamlīdzīgi. Taču tālāk - ideja bija doties uz Belizu, bet ar sabiedrisko transportu. Kur un kā, kas tagad būs? Nopirkām biļeti uz Četumalas pilsētu, uz kuru ar autobusu aizbraukt ir gana vienkārši, ja vien tas, ka diezgan ilgi. Autobuss totāli ietinies tumsā, visiem logiem priekšā melni aizkari, kondicionieris rūc uz maksimālo, kā tādā vēsā tumšā midzenī. Paverot aizskaru, kā nazis seju pāršķeļ karsts saules stars. Stikli nokaitēti kā pannas. Ārā virs četrdesmit grādiem.

Skatāmies filmas meksikāņu valodā, ēdam graužus, guļam, skatāmies vēl filmas.

Četumalā izkāpjam no autobusa, viens ir zināms - mums nepieciešams tikt līdz ostai. Tas tāpēc, ka, lai nebūtu jābrauc vēl trīs reizes lielāks attālums autobusā, nolēmu izmēģināt ceļu pa ūdeni. No Četumalas uz Belizas salām brauc nelieli kuģīši. Domāju, redz, kaut kas atkal neredzēts - atoli, rifi, kiji un otrs garākais barjerrifs pasaulē. Ūdeni šeit noteikti jāredz.

Pie autoostas mūs noķēra taksists, kurš piedāvāja aizvest līdz ostai, uzrādot kaut kādu “oficiālu” cenu lapu, kurā gan cenas bija stipri lielākas, kā būtu jābūt (to uzzināju vēlāk). Pa ceļam pieveda mani pie bankomāta, lai varētu papildināt maku un tad jau arī bijām nonākuši ostā.

Osta šeit ir drīzāk piestātne, jo izņemot divu firmu motorlaivas, kuras kursē uz Belizu, šeit nekāds cits ūdenstransports nekursē. Skaista, gara mola galā, atrodas neliels kantoris, kafejnīca un vairāk nekas.

Jau laicīgi biju noskaidrojis, ka konkurējošie uzņēmumi tirgu sadala, braukdami katrs citā nedēļas dienā, tāpēc nebija izvēles, kā vien samaksāt vienīgajā atvērtajā lodziņā par biļetēm, dodot bagāžas un apsēsties kafejnīcā. Ārā silts maigs vējš, absolūti zils ūdens, skaista diena.

Kādā brīdī muitnieks deva ziņu, ka uzgaidāmā telpa ir atvērta un varam iet un uzsākt emigrācijas procedūru, uzrādīt pases un tamlīdzīgi. Tad saskārāmies ar tādu nepatīkamu situāciju, ka mums lika samaksāt 20EUR no personas, par to, ka izbraucam no valsts. Tas, ka mūsu aviobiļetē šie nodokļi bija iekļauti, kad ielidojām Meksikā, nevienu neinteresē, ja nespējam norādīt vietu, kur skaidri pateikts, cik ir samaksāts par imigrāciju. Protams, aviobiļetēs un to rēķinos šāds punkts konkrēti izdalīts nav, tur viss ir ļoti aptuvens. Tad nu neko, nācās vien maksāt 60EUR nodevu.

Tālāk, visiem pasažieriem, kuru bija kādi desmit, lika doties ārā. Sākumā domāju, ka kuģis kaut kur piebrauks, vai arī, ka ir pieparkojies kaut kur aiz ēkas, bet nē, tas uz ko devāmies nebija glābšanas laiva, vai bēgļu kuģītis - tas arī bija mūsu slavenais prāmis. Izrādās tas bija nelielas motorlaivas izmēra transportlīdzeklis ar jumtu un nelieliem lodziņiem. Nu tāda kā sīka jahta varbūt. Sakāpām iekšā un sasēdāmies gar malām, uz tādiem kā soliem ar mīkstumu virsū. Aizmugurē nosēdās sieviete, kura bija tāds kā pasažieru uzraugs, vadītāji uzkāpa pie stūres uz jumta.

Te nu tas ir, mūsu kuģis

Un aiziet!

Kuģītis ar mežonīgu troksni tika iedarbināts un sāka braukt trakā ātrumā, tā, ka degungals pacēlās gaisā. To gan skaidri nevarēja redzēt, tikai sajust. Lodziņi bija mazi, principā skats ārā bija pa vaļā esošajām sānu durvīm un aizmuguri, kur bija motors. Nedaudz dūmojot, stipri rūcot un ar pamatīgām šļakatām, kuģītis bija pacēlies kādu 40 grādu slīpumā, tā ka visi nedaudz saslīdējām uz aizmiguri.

Sākumā spēcīgi sitāmies pret viļņiem, bija sajūta, ka laiviņa (roka neceļas to vairāk saukt par kuģīti) salūzīs lupatās. Sajūta bija baisa. BAM, BAM, BAM! Pa viļņiem dauzoties, lidojām pāri viļņiem. Domāju, nu labi, iespējams tas te pie mola tā. Bet kur nu. Palika tikai sliktāk, jo attālinoties no krasta, viļņi kļuva lielāki, debesis satumsa un palika pavisam bailīgi, ar troksni mētāties viļņos.

Ik pa laikam mūs pāršļāca kāds lielāks vilnis, nošķiežot mūs slapjus, jo durvis bija vaļā. Pēc apkalpojošās meitenes sejas - šis bija normāli. Domāju, ka gribētos izkāpt, tāpēc paskatījos cik ilgi braucam - tikai desmit minūtes, taču kopējais brauciena laiks bija paredzēts ap trīs stundām.

Kā jau šādās situācijās mēdz būt, pirmais, par ko sabijos, kā būs Oliveram. Ja jau tētis ir nedaudz sabijies no bēgļu laivai līdzīgā lidojošā zārka, tad astoņgadnieks noteikti arī nav sajūsmā. Viņš gan neko diži nesūdzējās, teica, ka būs labi un klusēdams skatījās viļņos, gluži kā hipnotizēts. Nolēmu, ka sekošu viņa piemēram un skatījos ārā uz viļņiem, cerot, ka baisais brauciens kaut kad kļūs mierīgāks.

Visi pārējie pasažieri bija sakrituši uz lāvām pakaļgalā, lēnām pārkārtojās ērtāk, viens pat nolikās uz gulēšanu, neņemdams vērā, ka ik pa minūtei viņu pāršļāca spaiņa daudzuma jūras ūdens. Pārvietoties vairāk nebija ļauts, jo pirmkārt, tas fiziski nebija iespējams, otrkārt, laiva bija nobalansēta tā, ka ir līdzsvarā.

Pēc kādas pusotras stundas sākās problēmas, jo viens no diviem motoriem pārstāja strādāt. Viens no diviem stūrmaņiem iekāpa salonā, paņēma skrūvgriezni, un kaut ko sāka ķimerēties ap motoru, laivai vēl braucot. Padauzīja, paskrūvēja, tas sāka darboties, bet pēc laika atkal izslēdzās. Tā nu mēs braucām.

Liels bija atvieglojums, kad telefona kartē sapratu, ka tuvojamies zemei. Visbeidzot, ieslīdējām bezviļņu zonā un tuvojāmies piestātnei. Viļņi, dauzīšanās un šlakatas tā arī nebeidzās visa brauciena garumā.

Izkāpām no kuģīša, nostabilizējāmies un iestājāmies rindā uz pasu kontroli.

Esam Belizā!

Par kursu 1USD = 2BZD piedāvāja samainīt naudu, iespieda pasēs zīmogu un varējām doties. Belizē, starp citu, ir ne tikai dolāri, te arī sarunvaloda ir tieši angļu valoda.

Vieta, kur atradāmies, saucās San Pedro, par kuru savulaik dziedāja Madonna:

Last night I dreamt of San Pedro, It all seems like yesterday, not far away; Tropical the island breeze. All of nature wild and free, This is where I long to be … La isla bonita

Jā un tik tiešām. Sajūta bija kā mazā miniatūrā pasaulītē. Mazas ieliņas, kuras klāj dzeltenās smiltis. Ielās pilns ar golfa mašīnītēm, tādi kā bērnu vilcieniņi, rukšķina pa ieliņām.

No vienas saliņas puses varēja redzēt otru pusi, tik šaura tā bija. Es mēģināju noskaidrot kā šo salas paveidu sauc latviski, taču gudrāks netiku. Angliski salas, kas veidojušās jūras smiltīm saskalojoties uz koraļļu rifiem sauc par “Caye / Key”, tāpēc pieļauju, ka arī latviski ir kāds atbilstošāks vārds.

San Pedro atrodas uz Ambergis caye, vienas no lielākajām salām šajā rajonā.

Smagās somas uz pleciem, galvas grozīdami uz visām pusēm, absorbējot jauno vidi, lēnām soļojām pa galveno ielu uz reservētās viesnīcas pusi. Visu laiku garām brauca mazās golfa mašīnītes. Viena no tām piestāja mums blakus, tajā sēdēja jauns pāris, kuri bija jautrā noskaņojumā.

“Kāpiet iekšā, mēs jūs pavedīsim kādu gabaliņu”, piedāvāja amerikāņi. Pastāstīja, ka mašīnītes īre maksājot astronomiski daudz, tāpēc gribēja izpalīdzēt cilvēkiem ar smagām somām, lai mums pašiem nebūtu jāmaksā par transportu. Nebija jau tā, ka mums būtu tālu jāiet, taču izmantojām izdevību pabraukt 500 metrus ar tādu transporta līdzekli.

Pirmais iespaids bija tāds visai haotisks, jo tie golfa aparāti skaļi pļerkstēja un bija katrā stūrī. Iečekojāmies savā viesnīciņā un nedaudz atplīsām, pēc trakā brauciena bijām noguruši. Viesnīca bija diezgan dārga, turklāt nebija nekāda īpaši šikā, taču tai bija priekšrocība - viņa atradās tieši pludmalē. Tāda neliela, divu stāvu viesnīciņa ar verandām un nelielu baseiniņu ar skatu uz jūru, kādus divdesmit metrus no krasta.

Izgājām pastaigāties un devāmies uz veikalu, kuru bijām redzējuši turpat netālu. Cenas šokēja. Čipsu paka astoņi eiro. Nekā zem šīs cenas vispār nav. Pat ne izejvielu, lai pats gatavotu - viss, pat rīsu paciņa tādās cenās. Salu problēmas.

Izmetām loku pa salu, apskatījām apkārtni, nolēmām, ka šī sala nav diži skaista, tāpēc otro naktsmītni skatīsimies citā salā. Vienu lietu gan nolēmām, visur raksta, ka tieši no šīs San Pedro atiet labākās snorkelēšanas tūres uz lielo koraļļu rifu, tāpēc to iespēju vajadzētu izmantot, kamēr vēl esam šeit. Viesnīcā noskaidrojām, ka šādu tūri viņi var mums noorganizēt uz nākamo rītu. Cena uz mums trim būs ap 50EUR.

No rīta paņēmām svarīgākās lietas iekš ūdensdrošā maisa un devāmies tur pat netālu uz piestātni, kur atradās niršanas centrs. Draudzīgi cilvēki jau bija informēti par mūsu grupu, teica, ka jāpagaida arī otra ģimene, jo laivā būsim kopā divas ģimenes. Par organizēšanu šeit biju ļoti apmierināts. Darbinieki bija augstākā mērā profesionāli un draudzīgi. Nekad nebiju snorkelējis un nebija pat nekāda priekštata, kādas tur ir prasības peldētprasmes jautājumā vai tamlīdzīgi. Mums izdalīja maskas un pleznas, piemērīja, vai viss ir atbilstošs izmēram un labi turās. Noinstruēja. Kad sagaidījām otru ģimeni, sakāpām vidēja izmēra motorlaivā un devāmies jūrā.

Ūdens šeit ir fantastiski zils un dzidrs, tik skaists, kādu vien varētu iztēloties. Braucām visai tālu jūrā, līdz viļņi norima un nonācām pie tāda interesanta veidojuma, tāda kā mierīgā ūdens lauka, kur nedaudz uz priekšu varēja novērot gluži vai barjeru, uz kuras bangoja lielie viļņi. Tur atrodas koraļļu rifa robeža un sākas dziļais ūdens. Mūsu laivā bija divi vadītāji, katrai ģimenei tika norīkots savs. Laiva tika noenkurota kopā ar vēl dažām citām, kur ūdenī jau bija manāmas vairākas citu snorkelētāju grupas.

Noinstruēja ar visiem svarīgajiem drošības noteikumiem, izmazgāja mūsu maskas ar īpašu pretmiglošanās šķīdumu. Pārjautāja, vai esam labi peldētāji. Es sākumā vilcinājos un Olivers arī teica, ka peldot labi, taču beigās tomēr teicām, lai labāk mums iedod vestes. Un labi vien bija. Es nezinu cik ilgi varētu noturēties bez vestes, jo tik tiešām peldēt īpaši labi neprotu un ūdens šeit bija ļoti dziļš, kā arī visai spēcīgi viļņojās.

Ar pleznām kājās un maskām uz sejas, uzsēdāmies uz laivas malas un ielēcām ūdenī. Pie laivas tas vēl bija tik dziļš, ka vēl dibenu varēju sasniegt, tāpēc to vietu izmantojām, lai aklimatizētos un pārliecinātos, ka maskai garām nespiežas ūdens, kas gan man ar bārdu bija neliela problēma. Ūdens ir ārkārtīgi sāļš, kož acīs un degunā. Uzreiz jau sapratu, ka labi vien ir, ka izvēlējos uzvilkt peldvesti, jo jāpeld uz priekšu labs gabals. Iegremdēju galvu ūdenī un sekoju instruktoram. Viņš bija vienkārši izcils, jo visu laiku turēja tuvumā Oliveru, sekoja kā mums visiem iet un pavadīja. Šo es tik ļoti uzsveru, jo pēc tam dzirdēju, cik ļoti var atšķirties šāda veida tūres. Mums turklāt skorkeļa trubiņas bija ūdensdrošas (tā ka teorētiski drīkst ienirt).

Instruktors arī strikti brīdināja, ka pieskārties zivīm un koraļļiem ir aizliegts, kas ir svarīgi un es novērtēju, ka šiem cilvēkiem pašiem ir skaidrs, cik vērtīgi ir tas, kas viņiem vēl šeit ir atrodams.

Devāmies metrus divdesmit uz priekšu, kur dziļums strauji palielinājās un sākās krāšni koraļļu rifi un dažnedažādāko zivju bari. Pāris vietās bija redzamas tādas kā kraujas, kur ūdens ir ļoti dziļš un lejā manīja nirējus. Ūdenī bija jūtamas arī spēcīgas straumes, vietām bija grūti peldēt pareizajā virzienā, īpaši brīžos, kad Oliveru aizrāva tālāk no mums un man gribējās viņu “noķert”. Pārsvarā gan par viņu parūpējās mūsu gids, taču Olivers sūdzējās, ka viņam maskā iet ūdens, kuru nejauši ieelpot ir ļoti riskanti, tāpēc es tā pa īstam izbaudīt nespēju, jo tomēr satraucos. Peldēt nemāku, baidos no plašiem un atklātiem ūdeņiem, krastus neredz un vēl bērns sūdzas par indīgi sāļu ūdeni maskā - bišku bija stress.

Bet nu jā. Dzejnieks neesmu, rakstīt skaisti es neprotu, ko tur daudz. Bija tiešām tā vērts un bija skaisti. Mūs izveda pa dažādām vietām, pēdējā no tām, gids piebaroja zivis līdz pie mums atpeldēja vesels bars ar haizivīm. Tās esot draudzīgas “nursing sharks”, kas esot cilvēkiem nekaitīgas. Tāpat - viņas izskatās kā haizivis un bija nedaudz bailīgi, kad tev apkārt riņķo kādas divdesmit un tu tām vari pieskārties ar rokām (šīs atļāva paglaudīt).

Piedzīvojums, ko atcerēties.

Atgriezušies krastā, devāmies projām no viesnīcas un uz ostu, kur iekāpām jau citā motorkuģītī, kurš šoreiz bija stipri lielāks un devāmies uz nākamo salu (Vai kiju. Kāds zin, kā šos sauc latviski? Es atradu, ka sauc par “koraļļu salām”, var jau būt.)

Šo sauca “Caye caulker” un tā bija stipri mazāka, šaurāka un arī daudz klusāka. Te tik tiešām varēja izbaudīt salu mierīgo dzīvi, kuru tik uzkrītoši reklamēja uz katra stūra, plakātiem vēstot “Go slow in caye caulker”. To tad nu mēs arī darījām. Ieliņas no pludmales dzeltenajām smiltīm, absolūts miers, zilo jūru redz uz abām salas pusēm, ielu malās čilojoši vecīši ar drediem matos. Viesnīca ārkārtīgi prasta un necila, taču ar šūpuļtīklu verandā, sēdi, lasi grāmatu, ik pa laikam dodies pastaigā pa tuvāko rajonu.

Pēc šīs pārcēlāmies uz citu viesnīcu. Nogājām kādu kilometru prom no centra, kur sala paliek nedaudz platāka un vide ir noaugusi gandrīz jau džungļaina. Iekšā džungļu pudurī, cauri šaurai taciņai, atrodam nelielo viesnīciņu. Saimnieks nav draudzīgs. Izbrīnīts skatās uz mums un saka, ka viņam nav vietas bērniem. Es gan nezinu, protams istaba ir divvietīgā, taču es vienmēr paļaujos uz Booking lapas meklēšanas parametriem, kur teikts, ka ir pieejams guļamais dīvāns un ir teikts “all children stay for free when using existing beds”. Bet saimnieks knapi runā angliski un savā franču akcentā skaidro, ka viņam nav gultasveļas trim cilvēkiem. Apsveram domu sūtīt viņu ratā un meklēt centrā citu viesnīcu, ir vājprātīgi, neaprakstāmi karsti, esam slapji, pārguruši un dusmīgi. Sēžam dārzā pie galdiņa un domājam ko darīt. Beigās neapmierinātais francūzis saņemas un saka, ka atradīs spilvenu un nomierinās.

Namiņš, kurā nakšņojām, gan bija tā kašķa vērts. Skaists, romantisks, tāds, kurā varētu dzīvot ilgstoši, ja vien tas nebūtu tik tālu no centra.

Tā gan neizrādījās nekāda milzu problēma, jo francūzis bija atvedis sev līdzi arī kulinārās prasmes un viņa viesnīcā bija atrodams restorāns ar gardu picu, kūkām un citiem ēdieniem. Varēja dabūt pat bagetes (nu loģiski).

Un tā mēs turpinam “go slow”.

Pārcelies pasēdēt kādā no pludmales krēsliem, ej peldēties līcītī pie kafejnīcas, iedzer alu, pastaigā, atkal atpūties. Un tā pāris dienas, vai kamēr neizbeidzas nauda. Jo Belizas salās nudien ir dārgi. Pat prastākajā brokastu kafejnīcā, tostermaize, banāns, apelsīnu sulas glāze un krūzīte melnas kafijas, 8-9EUR no cilvēka. Un kā kronis visam uz menu rakstīts, ka nodoklis un dzeramnauda nav iekļauti cenās un tiks pieskaitīti pie čeka. Tā kā paši gatavot nevarējām, tas sanāk 30 EUR brokastīs un vismaz tik pat arī pusdienās un vakariņās.

Tā nu vienā brīdī nolēmām, ka laiks no šejienes doties tālāk. Pēdējā dienā nespējām izdomāt, ko darīt tālāk. Sākumā bijām iedomājušies pabraukāt pa pašu Belizas galveno daļu (mainland), kurā esot gan džungļi, gan rezervāti. Taču tad palasīju, ka nomāt mašīnu nav ieteicams, autobusi ir neuzticami un slikti, Belizas pilsēta esot bīstama un nemājīga, sākām domāt, varbūt mums tas nemaz nav vajadzīgs. Sākām atminēties cik garšīgs ēdiens bija Meksikā (šeit varēja dabūt tikai nenormāli dārgu fast-food tipa ēdienu), cik tur bija draudzīgi cilvēki, cik viegli bija pārvietoties ar mašīnu un labi organizētām autobusu līnijām.

Iespējams ceļojums jau bija sācis kļūt par garu, sagribējās atpakaļ. Nolēmām doties uz Belize City un tur kāpt iekšā autobusā, kas brauc atpakaļ uz Meksiku. Ar kuģīti pārbraucām uz galvaspilsētu, kur mūs momentā noķēra taksisti, kuriem ļāvām sevi iekrāmēt mašīnā kopā ar kādu vietējo sievieti, kura arī devās uz autoostu. Pa nelielo laiku, kuru pavadījām galvaspilsētā - skaidri sapratām, labi, ka šeit nepaliekam. Briesmīga, bailīga un neomulīga vieta.

Noskaidrojām, kur atrodas tas autobuss, kas mums ir vajadzīgs, pieskrējām klāt, jo mums teica, ka viņš drīz aties, ielēcām iekšā un tas viss aizņēma labi ja minūti. Nepaspējām pat ceļam uzkodas nopirkt. Autobusi Belizā ir pārmantoti ASV skolas autobusi, izkrāsoti dažādās krāsās. Tie ir ārkārtīgi veci un sagrabējuši, šķībiem un neērtiem krēsliem. Neskatoties uz to, tas bija interesants brauciens ar interesantu publiku. Bijām vienīgie tūristi.

Tā kā brauciens līdz Meksikas robežai bija vairākas stundas ilgs, arī pa logiem redzējām šo to no šīs valsts sauszemes daļas.

Mūsu nogurumu un vēlmi atgriezties Meksikā atbalstīja arī laikapstākļi, jo autobusa brauciena laikā sāka pamatīgi gāzt lietus, tāpēc, kad pēc bezgalīgi ilgas braukšanas, beidzot ieradāmies Četumalā, nācās pabradāt pa peļķēm, kamēr nonācām robežkontroles punktā.

Te notika kaut kādas mahinācijas un kaut kāds vecītis mūs teju vai stūma uz robežu punktu, žestikulēdams, ka mums ir jādodas turp nenormāli ātri, citādi būs kaut kādas problēmas. Tā kā mēs bijām vienīgie tūristi, mums arī vienīgajiem bija jāiet imigrācijas procedūra, kura kā izskatījās, varētu būt visai ilga, tāpēc, kā sapratām, vecītis grib, lai tiekam rindā pirmie un viņam nav jāsēž autobusā un mūs jāgaida.

Pirms imigrācijas, mums gan bija jāiziet arī somu pārbaude, kuras laikā vecītis ļoti neapmierināts mīņājās mums blakus un visu ko komentēja spāņu valodā, uzkrītoši kurnēdams. Te gan bija problēma. Muitnieces suns Noras somā atrada kaut ko gaužam aizdomīgu, tāpēc tā tika izkrauta un tajā atrada … nelegālu mēģinājumu Meksikā ievest veselu vienu laimu. Laims gan bija izvests no tās pašas Meksikas, tikai aizmirsies starp drēbēm. Atradums tika protokolēts un pat nofotografēts, kopā ar suni-atradēju. Mums šis sagādāja jautrību, taču vecītis plēsa matus no galvas.

Nu jā, viņam bija taisnība. Iestājāmies imigrācijas rindā kādi trešie pēc kārtas, taču gaidīt nācās kādas divdesmit minūtes. Aiz mums piebrauca modernais Meksikas autobuss (Bija iespēja braukt ar tādu, taču mēs, kā stāstīju, braucām ar sagrabējušo Belizas autobusu) un aiz mums rindā iestājās kādi 30 cilvēki. Cik saprotu, spriežot pēc tā ātruma, kādā apkalpoja mums priekšā esošos trīs cilvēkus, rindā pēdējais cilvēks stāvēja nu vismaz sešas stundas.

Autobuss mūs izlaida kaut kādā ārkārtīgi neinteresantā vietā ārpus pilsētas, kur pablandījušies pa peļķēm, atradām taksometru un devāmies uz pilsētas centru, kur bijām rezervējuši viesnīcu. Viesnīca bija lētākā visā braucienā un maksāja ap 25EUR, taču bija moderna, jauna un ar patīkami draudzīgu personālu. Vakaru pavadījām vazājoties pa Chetumal centru, kur patiesībā nebija nemaz tik slikti. Piekrastes promenādē varēja nopirkt grillētu kukurūzu un vafeles ar dažādiem pildījumiem, lietus bija rimies, tik peļķes bija palikušas. Izstaigājāmies, paēdām pilsētas labākajā restorānā lētāk kā Belizas brokastīs maksājām par tostermaizēm. Vakarā rezervējām nākamās dienas viesnīcu. Bijām nolēmuši vēlreiz paņemt nomā mašīnu un pabraukāt pa citu Jukatānas reģionu.

Nākamajā rītā devāmies uz to viesnīcu, kurā atradās auto nomas punkts. Šīs nomas firmas birojs bija vienīgais pilsētā, tāpēc nekādas dižās izvēles uz kompānijām mums nebija. Protams, ka ierodoties, izrādījās, ka kantorī neviena nav. Uz durvīm atradām kaut kādu telefona numuru. Zvanīju un mēģināju paskaidrot, ka man vajadzīgs darbinieks, kas izsniegs internetā rezervēto mašīnu. Tā nu kādu laiciņu sēdējām un gaidījām, kad šis darbinieks ieradīsies. Mašīnu gan iedeva ne tuvu tik labu kā pirmajā nomāšanas reizē. Šai pat nebija centrālās atslēgas - visas durvis bija jāaizslēdz ar roku. Kaut ko tādu biju jau aizmirsis.

Tā nu mēs atkal bijām uz ceļa. Paši ar savu auto, atpakaļ draudzīgajā un lētajā Meksikā. Priekšā vēl tik daudz laika, kur nu lai dodas? Nedaudz kremta tas, ka nebijām devušies dziļāk Belizē un varbūt pat nedaudz Gvatemalā, apskatīt Tikal piramīdu kompleksu. Papētījām karti un secinājām, ka, neskatoties uz valstu robežām, tepat Meksikā ir tie paši mūžameži, kas Gvatemalā, ar līdzīgu “māsu” piramīdu kompleksu Calakmul. Kas interesanti, ka šo milzīgo piramīdu kompleksu no lidmašīnas pamanīja tikai 1931. gadā, jo tas ir ļoti dziļi džungļos. Arī tūrisma šeit nav gandrīz nekāda, kas ir pavisam otrādi nekā konkurējošajā Tikalā (Gvatemalā). Es saku konkurējošā tāpēc, ka Calakmul un Tikal bija konkurējošas civilizācijas, kas cīnījās par kontroli Jukatānas pussalā.

No Chetumal līdz Calakmul ir kādi 240 kilometri, kas pats par sevi varbūt nav tik daudz, taču ko nezinājām, ka ceļš no šosejas līdz pašām piramīdām ir šaurs un vietām slikti asfaltēts, ļoti līkumots un sešdesmit kilometrus tādā garā. Tas nu tik tiešām bija mokošs brauciens, lai arī, protams, savā ziņā skaists. Un jā, pa to pašu “piebraucamo” ceļu pēc tam bija jābrauc arī sešdesmit kilometri atpakaļ, jo tālāk ceļi neved, Calakmul atrodas dziļākajos Jukatānas džungļos pie Gvatemalas robežas, aiz kuras ir vēl plašāks mūžamežs, kopumā aptuveni 150 kilometru garumā.

Karstums

Tā kā bijām izbraukuši no rīta, visai laicīgi bijām klāt. Šeit nu tik tiešām nebija cilvēku. Satikām vien dažus. Interesanti, ka džungļu klātbūtni tā īpaši just nevarēja, ja nu vienīgi no mitruma un smaržām gaisā. Protams, ka valsts šo objektu ir nedaudz labiekārtojusi, lai nenobradā visu. Ir ierīkoti celiņi, stendi un tamlīdzīgi, taču šeit nav nekā no citiem piramīdu kompleksiem. Nav kiosku, restorānu, suvenīru veikalu vai tūristu autobusu stāvvietu. Godīgi sakot, 60 kilometru piebraucamo ceļu nemaz nav iespējams nobraukt ar autobusu, jebkāda izmēra. Tā nu pastaigājāmies, novērojām dažādus dzīvniekus, kokos guļošus pērtiķus, putnus. Uzkāpām fantastiski augstajā piramīdā, šoreiz visi. Augšā satikām tikai vienu cilvēku, kurš palūdza, lai viņu nobildējam. Tad nobildēja arī mūs.

Skats uz visām pusēm tikai džungļi. Sajutāmies tādi mazi un vientuļi gigantiskajā zaļajā okeānā.

Tālākais ceļš nebija īpaši patīkams, jo pa šoseju nācās braukt neskaitāmas stundas līdz Campeche pilsētai, jo nekur tuvāk nebija atrodamas naktsmītnes. Braucām no pusdienlaika līdz tumsai. Konkrētajā reģionā nekādu dižo skatu nav, tikai šoseja un krūmājs abās tās malās.

Campeche pilsētā ieradāmies jau vēlu vakarā, nolikām mašīnu viesnīcas iekšpagalmā. Mēģinājām paēst vakariņas viesnīcas restorānā, kurš bija nedaudz slēgts, taču pagatavot mums parastāko pastu tomēr saņēmās. Beigās izrādījās, ka šie makaronos iejaukuši arī šķiņķi, kas mums veģetāriešiem nozīmēja ne īpaši labu paēšanu, taču ko padarīsi. Garā diena mūs pieveica un pielika punktu uz “i”. Gājām vien gulēt.

Nākamo dienu staigājām pa pilsētu. Campeche tiešām skaista un noteikti ieteiktu apmeklēt, ja nākās būt šajā reģionā.

Visur esošās vabolītes

Daudz skaistu šauru ieliņu ar krāsainām mājām, romantisks centrālais laukums ar kurpju pucētāju stendiem un karuseli, vecas mašīnas, mierīga gaisotne, dažas skaistas gājēju ielas. Romantiski un tiešām patīkami. Laiski izstaigājāmies, paēdām un devāmies uz nākamo naktsmītni, kas bija paredzēta ne īpaši tālu, pie kakao plantācijas, kas izvietojusies blakus Uxmal piramīdām.

Plantācija skaista, kā filmās. Sena, koloniāla aura, gluži kā no meksikāņu seriāliem, kur ūsains vīrs platajā cepurē sēž krēslā un vēro plantācijas laukus, bisi klēpī.

Karsto laiku nomainīja apmācies laiks, sāka līt lietus. Aizņēmāmies milzīgus lietussargus un devāmies izstaigāt piramīdu kompleksu, kas gan bija interesants un atkal jau nedaudz citādāks, taču vienmēr pienāk tas brīdis, kad piramīdas/tempļi/muzeji sāk apnikt un likties vienādi, tāpēc apmeklējums vairāk bija pastaiga, nekā objekta apskate.

Tad devāmies uz kakao muzeju, kas bija tik tiešām interesants un skaists. Daļēji muzejs, daļēji botāniskais dārzs, te bija ko redzēt un noteikti bija vērts atbraukt, īpaši, ja paliek pašā Hacienda plantācijas hotelī.

Tā kā ceļojumam draudēja ieiešana kaut kādā rutīnā, nolēmām mainīt tematiku un uzsākt atvaļinājumu no atvaļinājuma. Oliveram arī jau bija sācis apnikt staigāt pa piramīdu kompleksiem, tāpēc noskatījām, ka Meksikā ir vairāki augstu novērtēti atrakciju parki un devāmies uz vienu no tiem - XPLOR. Šim uzņēmumam pieder vesels lērums gigantisku atrakciju kompleksu, Xcaret un tamlīdzīgi, taču izvēlējāmies tieši šo, jo Xplor bija piemērots lielākiem bērniem un kad Olivers bildēs ieraudzīja t.s. “ziplines”, nebija izvēles kā doties tieši turp.

Xplor ir tik tiešām grandiozs un perfekti nostrādāts komplekss. Es šeit neko nevaru kritizēt, tas gan ir ārkārtīgi dārgs pasākums, bet nu organizācija un visas detaļas parkā konkurē ja nu vienīgi ar Disnejlendu. Nekādi eiropas parki šeit nestāv ne tuvu. Ik detaļa ir nostrādāta, pārdomāta, šis tiešām ir WOW ar lielu rekomendāciju no manis.

Bijām bāzējušies tajā pašā Playa Del Carmen, kur bijām bijuši jau iepriekš, jo šeit nodevām auto atpakaļ nomai un palikām bez sava transporta. Uz Xplor parku devāmies ar taksi. Izdrukas rokā, izstāvējām rindu, saņēmām ķiveres, kuras momentā jāuzliek galvā, jo komplekss daļēji atrodas alu labirintā, kurā pilns ar stalaktītiem un stalagmītiem. Drēbes nolikām mantu glabātuvē un nomainījām pret peldkostīmiem, jo te ir visai daudz ūdens aktivitāšu. No šejienes nekādas īpašās bildes nav, jo telefons bija ūdensdrošajā maisā, caur kuru neko īpaši nobildēt nevarēja, bet kamera bija skapītī.

Parkā ir visai daudz interesantu aktivitāšu, bagiju braukšana pa trasēm, iespēja ar kanoe braukt pa alām, peldēšana alu labirintos un vēl šis tas. Nu un protams pats galvenais, braucieni pa trosi (zipline). Es esmu cilvēks, kam ir izteikti bail no augstuma, tāpēc sākumā domāju - nav jau spiesta lieta, nebraukšu un viss. Bet kad sapratām, cik liels uzsvars te ir tieši uz šo atrakciju, sapratu, ka nav variantu. Iestājāmies rindā uz tādu kā mierīgāko variantu. Rinda iet pa tādu kā stilizētu džungļu torni, spirālveidā augšup pa kāpnēm. Tikai izstāvot lielāko daļu rindas, saproti, kur īsti esi nonācis - ļoti ļoti augstu virs koku galotnēm, kur svilpo vējš un koki ir kaut kur tālu lejā. Tornī tevi iesēdina alpīnistu sistēmās, ar divām karabīnēm piesprādzē divām trosēm un palaiž pāri malai. Elpa aizsitas, galva sagriežas un mežonīgā ātrumā lido virs kokiem uz nākamo torni. Jā, tieši tā. Ja esi uzsācis šo piedzīvojumu, nākas turpināt, jo nobraucieni ir kādi pieci vai seši virknē. Turklāt, kā izrādās, katrs nākamais nobrauciens ir uz arvien augstāku un augstāku torni. Atpakaļ skatoties, tas bija vienkārši fantastiski un es gribētu vēl. Bet nu pirmie brīži bija tīrākais adrenalīns un pulss kāpa ļoti augstu. Kad izgājām pirmo piecu torņu maršrutu, nolēmām mēģināt otru. Kas interesanti, ka braucot no torņa uz torni, kaut kur fonā redzējām kaut ko, kas izskatījās pēc cita atrakciju parka, tikai tāds kā aizaudzis, džungļu vīteņaugu apaudzis. Bet tas bija kaut kur tālu. Tornis izskatījās gigantisks. Nosmējāmies, ka tā tik vēl trūka, ja no tā nāktos braukt lejā.

Nu jā, izrādījās, ka tas nav vis cits parks, bet mūsu parka tālākā daļa. Torni pēc torņa un septītais izrādījās tas, kuru tālumā bijām redzējuši kā aizaugušu un pamestu. Tas bija vienkārši anormāli augsts. Nu labi, ja skaitļos, konkrēti 45 metru augstumā sākās nobrauciens. Cik tas ir, kāda 16 stāvu ēka? Iespējams, ka skats no ēkas nav tik dramatisks, ja tuvumā ir citas mājas, bet šeit, apkārt ir redzams tikai zaļš paklājs tālu lejā, tāpēc tornis šķiet vēl augstāks. Man kājas trīcēja jau tad, kad bijām uzkāpuši tikai vēl pusē, bet nu atpakaļ ceļa te īsti nav. Var kādam zvanīt lai tevi noceļ lejā, to negribējās. Ļāvos sevi uzkabināt, aiztaisīju acis un laidos vaļā. Nobrauciens ir vairāk kā minūti garš. Nu, sekundi pēc palaišanās es protams acis atvēru un centos izbaudīt jājprātīgo augstumu, ātrumu un lidojumu kā tādu. Tagad jau es zinu, tas bija tā vērts.

Parka apmeklējuma cenā iekļautas arī bezmaksas pusdienas gigantiskā bufetē, kur ir dažādi meksikāņu stila ēdieni, kur ar mani atgadījās nākamais piedzīvojums. Ēdu, ēdu un pēkšņi - krakš. Tāda sajūta, ka būtu uzkodis akmenim. Ja esat ko tādu piedzīvojuši, zināsiet kāda ir tā stindzinošā sajūta. Taču izrādījās, ka uzkodis akmenim neesmu - vienkārši pārlūza zobs. Vertikāli līdz saknei. Turējās kopā, bet pieskaroties sāpēja. Tas pamatīgi sabojāja garastāvokli un parka apmeklējumu, vienkārši sabruku. Bet nu Olivera dēļ saņēmos un pabeidzām apmeklējumu

Jau krēsloja, kad bijām atpakaļ pilsētā. Tajā brīdī es vēl līdz galam nesapratu, kas tieši man zobam saplīsis, domāju, ka plombe ielūza vai kas tāds. Bet nu kad aiztiekot jutu sāpes, nolēmām doties pie zobārsta. Google Maps izpētījām variantus ar labām atsauksmēm un devāmies uz pirmo. Vieta izskatījās tīri normāla, taču iekšā notika remonts un neko nevarēja saprast. Atradām meiteni, kas paskaidroja, ka šeit nekas nenotiek un viņiem ir cita zobārstniecība ārpus pilsētas, kurā varētu tikt rītdien. Paņēmu viņas WhatsApp kontaktus, jo nebija skaidrs, vai vēlos gaidīt. Nolēmām aiziet līdz vēl vienai. Tā atradās kādā mazākā sānielā, neskaidri marķētās durvīs, pa kurām ieejot, nonācām ārkārtīgi šaurā, trīs kvadrātmetru lielā uzgaidāmajā telpā. Darbiniece pie lodziņa neko nesaprata angliski, taču kāda viņas draudzene, kura, acīm redzot, gaidīja, kad tai beigsies darba laiks, izpalīdzēja par tulku.

Teicu, ka sāp zobs un vajag lai apskatās vai uztaisa rentgenu. Kad atbrīvojās daktere, mani pieņēma un lika apsēsties krēslā. Uzreiz jau sapratu, ka līmenis te ir pilnīgi cits kā Latvijā. Aprīkojums kā atceros no skolas laikiem. Urbji, kurus darbina trosītes, lampa parastā kvēlspuldze un tamlīdzīgi. Nu ne gluži akmens laikmets, bet iekārtojums noteikti 20 gadi vecs. Biju pamatīgi satraucies. Daktere gan izrādījās ļoti draudzīga un lādzīga kundze, kura centās mani iedrošināt, izturējās ārkārtīgi laipni un pilnībā kompensēja citus atrastās vietas mīnusus. Kas gan mani pārsteidza, ka rentgenu viņa uztaisīja vienkārši paņemot rokā rentgena aparātu, pieliekot pie vaiga un uztaisot bildi. Nekādi aizsargi ne pašai, ne man. Svina lacītes ir mīkstajiem. Klakt un bilde.

Zobs izrādījās bija ieplīsis līdz apakšai, līdz ar to, viņa noplīsušo pusi vienkārši izņēma ārā un iespēju robežās nopulēja atlikušo pusi, tā, ka varēju normāli ēst arī atlikušo ceļojuma laiku. Samaksāju viņai skaidrā naudā kādus 30 eiro, kurus caur apdrošināšanu nemēģināju kompensēt, jo maksāju skaidrā un summa šā vai tā nebija nekāda baigā.

Mierīgu sirdi, devāmies pasēdēt Playa del Carmen gājēju ielas skaistajā kafejnīcā, kurā bijām bijuši ceļojuma pirmajā dienā, iedzēru vēsu kokteili, atpūtos un sāku domāt par nākamajām dienām.

Nākamās dienas pārgāja pavisam citā relax kategorijā. Iekāpām milzīgā prāmī un devāmies uz Cozumel salu, kurā pārbraucām pa taisno uz kaut ko tādu, kas mums bija pirmo reizi mūžā - all inclusive resort, kurā ievācāmies skaistā villā ar balkoniņu un skatu uz džungļiem.

Tepat, pa skaistu gājēju celiņu, minūte līdz jūrai. Perfekts ūdens, perfekti saulrieti, cenā iekļauti kokteiļi un ēdiens visas diennakts garumā. Sauļojāmies, lasījām grāmatas ūdens malā, peldējāmies, dzērām bezgalīgi daudz kokteiļu, spēlējām šahu, relaksējāmies un tā visu laiku pa apli. Vieta bija tik tiešām pasakaini skaista un lieliski nostrādāja kā atvaļinājums no atvaļinājuma.

Pēc Cozumel salas apmeklējuma, tuvojās laiks mājupceļam, atlika tikai pārcelties uz viesnīcu Cancun. Pirms mājās lidošanas, aizbraucām uz pasakaini skaistu Cirque du Soleil šovu “JOYA”, kas ir viens no skaistākajiem, ko pasaulē esmu redzējis. Nezinu ko tur daudz lai stāsta, tik to, ka ja ir iespēja, noteikti aizejiet, jo tas ir tiešām tā vērts.

Pastaigājām pa Kankūnu un tad jau arī devāmies pāri okeānam uz mājām.

Vienīgais starpgadījums, ka lidostā mums prasīja samaksāt imigrācijas nodokli, jo bijām izbraukuši no valsts un iebraukuši atkal. Absurds, jo jau vienu reizi bijām maksājuši nodokli, jo nespējām pierādīt, ka ielidojot Meksikā esam to samaksājuši kopā ar aviobiļeti, bet šeit - par to, ka iebraucām Meksikā no Belizas un nesamaksājām nodokli arī tad. Kad atteicās apzīmogot pases, lai izlaistu mūs no valsts, sadusmojos. Sieviete paņēma naudu un ielika kastē un uzlika zīmogu. Teicu, lai dod čeku. Skaidroja, ka nav viņiem čeks. Es teicu, ka tas izskatās pēc korupcijas, ja es maksāju oficiālu nodevu, lai man izsniedz par to dokumentu. Tad nu viņa man desmit minūtes taisīja dokumentus un zīmogus, taču vismaz sajutos, ka netieku apkrāpts.

Ceļojums iznāca nedaudz savādāks, kā sākumā biju iztēlojies, pat ar visu to, ka nekas nebija plānots. Diemžēl nesanāca pabūt Gvatemalā, taču negribējās arī ķeksīša pēc braukt uz vienu dienu, tērēt laiku un naudu par imigrācijas procedūrām un tamlīdzīgi. Daudz braucām ar autobusiem, daudz ar automašīnu. Lai arī Belizas salas vietām bija patīkami relaksētas un snorkelēšana uz viena no pasaules lielākajiem koraļļu rifiem bija lieta, ko atcerēties, Meksika tomēr aizrāva vairāk. Lēts, bet galvenais PASAKAINI GARŠĪGS ēdiens, patīkami un draudzīgi cilvēki, relaksēta atmosfēra, skaisti ciemati ar vēsturisku auru. Un cenotes! Ai cik dauz vēl. Te ir viss un uz Jukatānu iesaku aizbraukt.

"Otrā, bet garākā daļa" ir nodaļa rakstu sērijā "Meksika"
Citas nodaļas:

  1. Pirmā daļa pirms flamingiem (Jun 07, 2018)
  2. Otrā, bet garākā daļa (Jun 11, 2018)