Minska


Tā nu es te lēnām krāsoju pasaules karti un secinu, ka dzīvoju tieši blakus dažādām valstīm, kurās nekad neesmu bijis. Gluži kā sākumā bija ar Ķīnu, arī ar Krieviju un Baltkrieviju man agrāk bija saspīlētas aizspriedumu attiecības. Atlika komendējumā aizbraukt uz Maskavu un nu maisam gals vaļā. Izrādās krieviski runāt vēl protu un ir pagājis kaut kāds noilgums, kad bijušās padomju savienības aura no sliktām atmiņām kļūst interesanta atrakcija.

Ja gribas kaut kur aizbraukt uz īsu brīdi, katra liekā stunda, pavadīta ceļā un uz robežas, atņem laiku no galamērķa izbaudīšanas. Lidojums līdz Minskai ir tikai 45 minūtes ilgs, turklāt, ielidojot Baltkrievijā ar lidmašīnu, nav nepieciešama vīza. Tā nu izvēlējāmies lidot, lai neņemot īpašas brīvdienas no skolas un darba, izmantotu nedēļas nogali. Izlidojām piektdien pēc darba, atgriezāmies svētdien vakarā.

Nekādus slepenos biļešu pirkšanas trikus gan jums ieteikt nevaru, lidojumu lētāk veic Belavia, taču tas tāpat ir padārgs (biļete no piektdienas līdz svētdienai maksā ap 100-150EUR no cilvēka. Es tagad skatos, ka es samaksāju 146EUR no cilvēka, bet redzu, ka janvārī dažos datumos ir 96EUR). Pati Belavia nav nekas super izcils, taču kopumā normāla kompānija. Turp lidojums bija ar pajaunu Embraer lidmašīnu, atpakaļ ar pavecu un mazaku Bombardier, taču lidojuma laikā dala konfektes un sulu, kas priecē.

Imigrācijas process bija vienkāršs un bez rindām, jo pa tiešo devāmies uz pasu kontroli, nevis kā visi citi - pie apdrošinātāja kioska. Man bija izdrukāta ceļojumu apdrošināšana trim cilvēkiem, kuru nopirku par 9EUR un ar to bija pietiekami, lai mūs nesūtītu kaut ko speciāli pirkt klāt. Nekas cits izņemot to un pases nebija vajadzīgs, tagad lidostā iespējams imigrēt Baltkrievijā uz 30 dienām bez vīzas.

Lidosta atrodas 40 minūšu brauciena attālumā no pilsētas, kas, ironiskā kārtā, ir tik pat ilgs brauciens, kā 460KM lidojums no Rīgas. Biju jau iepriekš uzinstalējis Yandex Taxi aplikāciju, piesaistījis tai Revolut karti un varēju bez meklēšanas un gaidīšanas uzreiz iekāpt pareizajā mašīnā, kura mūs par 14EUR pieveda pie viesnīcas. Internetam paņēmu 100MB Baltkrievijas datu paku no Tele2 par 7.99EUR, nav lēti, taču kartēm un Yandex bija pietiekami.

Ievērojāt, ka šis apraksts pagaidām sanāk ļoti tehnisks un cipariem piesātināts? Tā tagad ir. Visus interesē fakti, nevienu neinteresē proza.

Viesnīcu biju mēģinājis atrast tuvu centram, ar brokastīm, kā arī pietiekami lielām gultām, lai varam vienā numurā gulēt trīs cilvēki (Olivers jau ir tik liels, ka vienā gulēt nevaram, bet tik mazs, ka divi numuri būtu jocīgi). Un tā kā ārā bija -11C, tad gribējās pirti. Nu un tādu arī izvēlējāmies, tieši pretī Lukašenko logiem, varējām samāties, ja šis būtu mājās.

Salīdzinot ar Rīgu, šeit gaiss bija aukstāks, taču, kā Olivers teica, “šeit taču ir pilnīgi zero sniegs”. Ielas bija aukstas, bet sausas. Nolikām somas un devāmies vakara pastaigā pa tuvāko kafejnīcu ielu. Par Minsku es nezināju gandrīz neko. Es pat nezināju, ko viņi šeit ziemā ēd, tā teikt. Braucieni uz pilsētām kļūst daudz intersantāki, ja ceļojuma apskates punktu sarakstā iekļaujams arī ēdiens. Tā nu mēs ceļojuma laikā centāmies ēst pēc iespējas tradicionālo ēdienu, kas, kā izrādās, primāri ir kartupeļu pankūkas.

Paēdām foršā vietā Vasiļki, tad arī devāmies gulēt.

Sniedziņš

Pirmais decembris Minsku pārsteidza ar sniega segu. Viss bija sasnidzis gluži kā pasakā. Tā kā atradāmies tieši pie prezidenta pils, amizanti bija vērot milzīgo ekipāžu daudzumu, kuri tīrīja sniegu. Seši traktori un kādi desmit cilvēki konstanti nodrošināja, ka sniegs uz asfalta uzkavējas mazāko laika daudzumu, kas iespējams. Visi traktri, protams, ražoti Baltkrievijā - Belarus. Valsts lepnums. Redzējām pat pieminekli Belarus traktoriem.

Visu to, ko es izlasīju Vikipēdijā, es laikam neatstāstīšu, katrā ziņā bija interesanti palasīt par režīmu un vēsturi, plašos vilcienos.

Devāmies pārgājienā pa pilsētu. Kopumā sajūtas bija pozitīvas. Jauka, kompakta pilsēta ar kafejnīcām, ēstuvēm, nelielu vecpilsētu, neskaitāmiem parkiem un muzejiem. Izmetām vairākus lokus pa primārajiem apskates rajoniem, aizgājām līdz mūžīgajai ugunij. Tad ar metro nobraucām dažas pieturas līdz Leņina piemineklim un laukumam. Pamaldījāmies apkārt. Metro, starp citu, vecs, taču interesants. Klab, grab, vadītājs lamājas skaļrunī, kad kāds bloķē durvis. Pieturas pilnas ar PSRS atribūtiku un nosauktas tik pat atbilstoši. Nav tik grandiozi kā Maskavā, taču gana interesanti.

Interesanti arī tas, ka Minskā visur var norēķināties ar bezkontakta kartēm. Pat metro 20 centu biļeti no tantītes var nopirkt ar kredītkarti. Var pat maksāt ar Samsung Pay un tamlīdzīgām tehnoloģijām. Ielās autobusu saraksti attēlojas uz elektroniskiem tablo, kur rāda laiku, līdz ieradīsies autobuss (Īpaši forši, ja tas kavējas. Nav velti jāsalst).

Otrajā dienā no rīta bijām iegādājušies biļetes uz cirku. Nu jā, es pats esmu kaut kas gluži pretējs cirka cienītājam, taču tā kā šeit tas ir augstā godā turēts pasākums, bija taču jāiet iepazīties. Pie reizes nolēmām dēlam parādīt un pašam ļaut saprast, kā tad ir ar tiem dzīvniekiem cirkā.

Tā kā biļetes bija izpirktas, nācās pirkt dārgākās, kas tāpat nebija neko baigi dārgas (nedaudz zem 30 EUR). Pirkām tās internetā, tāpēc ierodoties, nācās pie pašām ieejas durvīm rakņāties telefonā, lai tās uzrādītu. Kad ieraudzīja mūsu vietu numurus, tika norīkota darbiniece, kura mūs aiz rokas aizveda uz īpašo ieeju ar zīmīgu nosaukumu “VIP”, pa kuru tikām ievesti atsevišķā uzgaidāmajā telpā ar savu garderobi un kafejnīcu. Izrādās mūsu vietas bija pašā prezidenta centrālajā ložā, pašā priekšā un vidū. Nu tā teikt, cirks par rubli. Ja jau, tad jau.

Cirka ēka pati, protams, daudz lielāka un iespaidīgāka par mūsējo. Nesen esot remontēta, lai gan izskatījās, ka remonts primāri ietvēris LED lampu uzstādīšanu arēnai pa perimetru. Cirka izrāde ilga veselas divas ar pusi stundas un kopumā bija tīri interesanta. Miegs nenāca un bija jautri. Protams, pasākuma nagla bija no Ukrainas atvesta izrāde ar tīģeriem un lauvām, kas lika padomāt un tamlīdzīgi, taču - nostādījām šo, kā mācību stundu. Bez tā, bija ļoti daudz iespaidīgas akrobātikas un nedaudz joku. Redzējām veselu priekšnesumu, kuru demonstrēja Ziemeļkorejas trupa, par kuru bija tik pat daudz aizspriedumainu pārdomu kā par tīģeru izrādi, bet nu - vismaz priecājāmies, ka viņiem viss izdevās lieliski. Kā sak, vismaz neliks cietumā par izgāšanos. Ir lietas, kuras ietekmēt nevar, tāpēc tās jāpieņem ar, tā teikt, “face value”. Kārtējā mācību stunda.

Pēc cirka, pastaigājām pa pilsētu, paēdām kārtējos draņikus (kartupeļu pankūkas) un tad arī taisījāmies mājup.

Brauciens noteikti bija tā vērts. Daži man izbrīnā teica “bet tur taču nav ko redzēt”. Mīļie. Redzēt kaut ko ir iespējams itin visur, jāprot skatīties. Ne vienmēr ir vajadzīgs konkrēts apskates objekts. Es ar lielāko prieku absorbēju sajūtas, atmosfēru un galu galā arī tādus niekus kā traditionālo ēdienu un garšīgās konfektes “Komunarka”.